Marina Abramoviča. Tūkstoš vārdu vērts skatiens

Marina Abramoviča. Tūkstoš vārdu vērts skatiens
Publicitātes foto
Laura Lizuma, speciāli Rīga 2014
29-10-2013 A+ A-
Lauras Lizumas recenzija Metjū Akersa dokumentālajai filmai „Marina Abramoviča. Mākslinieka klātbūtnē”.

Kad mākslinieks un skatītājs sastopas vienā apziņas līmenī, jautājumi par to, kas ir māksla, kāpēc tā ir māksla un kāpēc lai tā būtu māksla tieši šobrīd un tagad, šķiet mazsvarīgi, jo fiziskās klātbūtnes aktā tiek panākta pilnīga uzticība it visam, lai arī kā to sauktu vai nesauktu pasaules norišu klasifikators. Marina Abramoviča stāv (arī sēž, guļ un pārvietojas) ārpus mākslas saprāta robežām un ar katru jaunu piedāvājumu šo robežu pārvērtēšanai rada un pārrada savu mākslinieces ķermeni, kas nav liekams ne rāmī, ne putināms arhīvos, bet gan, izfiltrēts caur personisko pieredzi, ņemams līdzi un turams pastāvīgā klātbūtnē.

 

Performances vecmāmiņa

Pašpasludinātā „performances vecmāmiņa”, kas pretojas mākslinieces vārdam un ērtāk jūtas radītāja-izpildītāja tēlā (performer Marinas gadījumā nav gluži vienkāršs izpildītājs, bet iekļauj arī būtiskus individuālās un/vai kolektīvās autorības aspektus), teju pusi gadsimta pētījusi, izaicinājusi, graizījusi, deldējusi un caur šo visu tomēr kaisli pielūgusi savu ķermeni, caur ādas krokām un muskuļu spazmām arvien pietuvojoties iekšpus miesas slēptām emocijām, tās slāpējot vai, tieši pretēji, ceļot zirgā un laižot aulēkšos pāri pļavai.

Turklāt Abramovičas mākslā, lai cik arī provokatīvā un brīžiem neizprotamā, nav nekā izdomāta un lieka. Tas nav teātris, te viss ir īsts.

Tikpat īsts un ķermeniski pietuvināts, teju taustāms, ir režisora Metjū Akersa dokumentālais diptihs, kas, no vienas puses, iemanto Marinas Abramovičas vārdu – atslēga turpinājumam vai atteikumam – un, no otras, pietuvojas šķietami tikai reāllaikā pastāvošās un reprodukcijām nepakļautās dzīvās mākslas kolāžai – retrospekcijai laikmetīgās mākslas mekā (MoMA) Ņujorkā. Trīs mēnešus no 2010. gada marta līdz maijam MoMA izdzīvo Marinas Abramovičas gadu desmitus, kas pilnībā ziedoti mākslai kā kolektīvā pārdzīvojuma nesējam un vienlaikus ir tikpat nesaraujamā saitē ar mākslinieces pašas personību un cilvēciska vājuma druskām.

Komunistu partijnieku meita, kas kā militāras disciplīnas objekts piedzīvojusi Otrā pasaules kara šausmas un vēl šodien attopas bērnības traumās par trūkušo maigumu, skūpstiem un princešu kleitām, savus darbus rada, uz pašas asmeņu smailēm saliekot globālo sāpi par cilvēka nespēju dzīvot ačgārnā sociumā, apslēpto emociju sistēmā un attiecībās, kas brutāli savieno pretpolus – sievieti un vīrieti –, kas pēc visiem fizikas likumiem pārdeg un izdziest savā lādiņu (emocionālo un fizisko) nesaderībā. Dziļāk par virspusējo, lūk, jums Marinas un Ulaja stāsts par 11 gadu kopdzīvi, kopdarbu un kopsajūtu, kas, bīstami aizskarot ekstāzes degļus, tomēr piekāpjas, stāvot uz fiziskas izdzīvošanas sliekšņa.

716 stundas un 30 minūtes

Marinas dzīvesstāsti, kas atklājas autorei klātesot ekrānā vai draugu un kolēģu vārdos, veido to būtisko kontekstu performances mākslai, ko tā nepieciešami pieprasa. Nepieciešami, lai aizkārpītos no pirmajām pļaukām un autores veselo saprātu apšaubošiem izteikumiem līdz MoMA sienām, grīdām un gaiteņiem, kuros sastapt dienām ilgi rindās stāvošus apbrīna, ziņkāres, pienākuma vai vēl sazin’ kādu motīvu vadītus kosmopolītu pūļus – kultūras visēdājus un jomas profesionāļus, rātnus sirmgalvjus un pēc provokācijas alkstošus studentus, „ķeksīša” nācējus jeb „es tur biju” indivīdus, ļaudis biznesa fasonā un mājsaimnieces brīvdienu ekipējumā ar vai bez mazgadīgajām atvasēm. Klātesoši ir visi.

 

Kamera seko ik solim MoMA izstādes tapšanas procesā; gan idejām, skicēm un maketiem muzeja fiziskajā telpā, gan ārpus tās, klātesot Marinas vadītās performances meistarklasēs. Autores radītais koncepts un rokraksts fizisku un garīgu vingrinājumu ceļā tiek ielikts to jauniešu prātos ķermeņos, kuros MoMA retrospekcijā pārdzimst Abramovičas spilgtākie un pašai māksliniecei nozīmīgākie darbi, tostarp „Luminosity” (1997) vai „Feeling the Voice” (1975). Pati Abramoviča izstādē ir klātesoša tieši 716 stundas un 30 minūtes, teju paralizētā klusumā veltot tikai vienu bet tūkstoš vārdu vērtu skatienu ikvienam, kas apsēdies iepretim esošajā krēslā. Katrs muzeja apmeklētājs, izcīnot savas 15 minūtes bezvārdu sarunai, kļūst par vēl vienu šīs performances autoru (mākslinieku?), un mēs, kas kameras pietuvinājumā vērojam šo divu skatienu un divu emocionāli lādētu ķermeņu mijiedarbību, esam tās liecinieki paša mākslinieka (vai vairāku) klātbūtnē. Un tieši šajā brīdī tā pa īstam sevi attaisno arī filmas nosaukums, kuru Akerss nemainītu pārnesis no MoMA plakātiem. Proti, ne jau izstāde ir stāsta ietvars un pamats, bet gan ekrānā radītā klātesamības sajūta – elpojošs tuvplāns un tik tikko jaušams skaņu celiņš (Nathan Halpern), kas šķietami nepārnesamo performances mākslu tomēr spēj pietuvināt arī kinozālē sēdošo stīgām.

Tiem, kas reiz pieskārušies Marinas Abramovičas personības izziņai, šķiet, ir pavisam lieki norādīt uz filmas kā kino darba tehniski mākslinieciskajām kvalitātēm.

Taču tai saujiņai (vai klēpjiem) pašmāju kinoskatītāju, kas serbu kailajā jātniecē mākslinieces potenciālu vēl tikai meklē, teikšu, ka „Marina Abramoviča. Mākslinieka klātbūtnē” ir viena no spēcīgākajām pēdējo gadu dokumentālajām portretfilmām (līdzās Malika Benžalū „Meklējot mūziķa likteni” („Searching for Sugar Man”; 2012)), kas ne tikai godalgota Berlīnes un Sandensas kinofestivālos, bet arī patiesi baudāmā veidā stāsta par mākslinieces izraudzīto ceļu un teju kā bērnu izauklētās performances vietu mākslas (lai arī laikmetīgās) pasaulē. Tas ir ceļš, kas pilns ar pārliecību, dzīvības degsmi un ziedošanos, neizsmeļamām ambīcijām un dziļu mīlestību. Pieņemot mainītās lomas, arī Tu, kaut neapzinoties, kļūsti klātesošs šajā stāstā.

Dokumentālā filma „Marina Abramoviča. Mākslinieka klātbūtnē” no 18. oktobra skatāma kinoteātrī „Kino Bize”.

 

 

0 komentāri

Komentāru nav