Uz piketu var aiziet arī ar akordeonu. Saruna ar komiķi Jāni Skuteli

Uz piketu var aiziet arī ar akordeonu. Saruna ar komiķi Jāni Skuteli
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Jānis Skutelis
Šoruden aktieris Jānis Skutelis skatītājus iepriecina ar savu jauno „stand-up” komēdiju „Splendid”. „Man šķiet, ka izrādes galvenā sajūta ir par to, ka nav laika, un ka par to vajag diskutēt un tajā iedziļināties.”

„Lai cik mums ir moderna sabiedrība, lai cik attīstītas tehnoloģijas, laika kļūst arvien mazāk, un esam totālā laika trūkumā – tieši tādēļ, ka ir nenormāli daudz informācijas. Piemēram, šī intervija, kas cilvēkiem būs jāizlasa, un arī tur laiks pazudīs,” Jānis pavisam nopietni saka un turpina – šķiet, ļoti veiksmīgi ir panākts dīvains salikums – ka, lai gan jaunajā izrādē tiek runāts par problēmām, tas viss notiekot īstā svētku atmosfērā, viegli.

 

Piketā var būt kā svētkos

„Man šķiet, tas ir labi, ja diskusiju jeb, pareizāk sakot, manu monologu par problēmām varam pārvērst par svētkiem. Jo tad, manuprāt, jebko varam pārtaisīt par svētkiem – arī, organizējot piketu, varam izvēlēties, vai to rīkojam svētku atmosfērā, vai „cepienā”. Mans piedāvājums – uz piketu var aiziet arī ar akordeonu, nevis tikai ar negācijām. Protams, ja cilvēki nesenajā piketā pret eiro būtu spēlējuši akordeonu, garāmgājēji būtu brīnījušies – es nevaru teikt, ka tā nebūtu.

Bet otra opcija, ko nevaram izslēgt – iespējams, tad garāmgājēji būtu šim piketam pievienojušies. Tā būtu ievilkšana, jo cilvēki uz jautrību parakstītos daudz vairāk. Varbūt tā vajadzētu būt no psiholoģiskā viedokļa – kad par problēmām runā viegli, tās arī ir vieglāk atrisināt.”

Jānim Skutelim daudzi jautā, vai ir lietas, par kurām nevajag jokot, vai ir kāda robeža. Mirkli apdomājoties, aktieris saka: „Tās ir vispārpieņemtas patiesības, bet man ir sajūta, – ja ir lietas, par kurām nevaram pajokot, tad mēs nopietni pavisam noteikti nevaram par tām parunāt. Manuprāt, tas ir vieglākais un sākuma ceļš – ka mēs par kaut ko spējam pajokot. Iespējams, tas kādreiz novedīs līdz nopietnākai diskusijai.” Jānis gan akcentē – protams, ka nevar visu laiku tikai jokot, jo balansam jābūt. Taču daudzās tēmās pirmais solis ir pasmieties pašam par sevi, un tad sākt analizēt.

 

„Himna jādzied daudz biežāk!”

Viena no tēmām, ko Jānis skar jaunajā izrādē, ir par mūsu valsts himnu un tās iespējamo maiņu. „Protams, pietātei par tēmām, par kurām runāju savā izrādē, ir jābūt. Redz, komēdija ir komēdija, un kaut kādas robežas tai ir jāpārkāpj. Ja tas nenotiek, tā vairs nav nekāda komēdija. Vienkārši pieklājīgi pateikt kaut kādu viedokli nav vērts,” uzskata Jānis, gan piebilstot, – par himnas jautājumu viņš joko ar pietāti. „Kāpēc par to varu jokot, kas ir pamats jokam par himnu – ka vispirms to vajag sākt daudz, daudz dziedāt, un tad diskutēt par to – vajag vai nevajag mainīt.

Dziedot himnu vienreiz gadā (ja kādam paveicas, varbūt tas notiek biežāk), tas ir Ziemassvētku rotājums, ko vienreiz izvelk, bet visu pārējo laiku tas put. Ja himnu dziedātu biežāk, tā būtu cita diskusija – tad varētu domāt, kā tā mūs ietekmē, uz kurieni ved.

Skatoties televīzijā diskusiju par himnu, sapratu – nekur neved, mēs dziedam reizi gadā.” Uz jautājumu, vai viņš pats himnu dzied biežāk nekā reizi gadā, Jānis atteic – kur tad ir tās lielās iespējas dziedāt? „Par to arī ir mans stāsts. Jo – kas himnu dzied visbiežāk? Manuprāt, tie ir hokejisti un sportisti, kas uzvarējuši kādās sacensībās. Un neesmu dzirdējis, ka viņiem kāds jautātu viedokli par himnu. Viņu viedoklis būtu saistošs – vai Ankipāns himnu var izdziedāt vai nevar. Viņam neviens nejautāja.” Jānis gan pats arī nevienam hokejistam šādu jautājumu nav uzdevis, taču ļoti cerot nonākt līdz šādai situācijai. „Man liekas, laba tradīcija būtu, ja Saeimā pēc veiksmīgas sēdes tiktu dziedāta himna. Būtu nepieciešams to ieviest...”

 

Diskusija sākta laikus

Atgriežoties pie laika trūkuma tēmas, Jānis nenoliedz, ka arī viņam modernās tehnoloģijas atņem laiku. „Tas jau ir neizbēgami – ja izmanto lietas, kam vajadzētu ietaupīt mūsu laiku. Bet tā jau ir daudz nopietnāka tēma, nekā es to varu „pacelt” – par informāciju un to, kā mēs to uztveram. Esmu novērojis, ka, lasot ziņu, man vairs nekādas emocijas neparādās – vienalga, vai lasu par nogrimušu bēgļu kuģi, vai Rīgas „Dinamo” uzvaru. Emocijas ir nulle, un man vajag jaunas ziņas. Bet šajā mazajā lietiņā [rāda savu mobilo tālruni] iekšā ir liela pasaule. Tādēļ viss pārējais informācijas iegūšanas veids ir lieks, jo ar šo pietiek. Un cilvēki ir tik iegrimuši savos „aifonos” un „aipados”, ka neredz, kas viņiem notiek blakus.” Tādēļ aktieris ir pārliecināts, ka šī diskusija esot sākta laikus, jo pie mums vēl neesot tik traki kā, piemēram, Londonā vai Berlīnē, kur katrs jau ir iegrimis savā pasaulē un neredz to, kas notiek apkārt.

„Ļoti ceru, ka šīs tēmas liks cilvēkiem aizdomāties. Tas gan nav manas izrādes galvenais „mesidžs”, jo stāsts jau ir par svētkiem un jautrību, bet padomāt arī vajadzētu.” Ļoti daudzi cilvēki Jānim esot rakstījuši, ka viņiem pēc izrādes griboties „Twitter” ierakstīt kaut ko foršu, taču esot neērti to darīt.

„Vēlētos, lai viņi izrādes laikā sēž un „tvīto”, ka Jānis teica to un to, bet viņi kaunas, un atkal ir dilemma.”

Par laiku diskutēs arī „Cabaret”

Vai tēmas, par ko Jānis izrādes laikā runā, varētu arī mainīties? „Ja man ir konkrēts viedoklis par kaut ko un tas šķiet aktuāli, tad – jā. Es pat drusku to gribētu pierakstīt pie saviem netikumiem, jo man nesanāk uzrakstīt materiālu tā, kā ir pirmizrādē, un tā arī viss paliek. Visu laiku ir sajūta, ka vajag kaut ko pamainīt, pabīdīt turp šurp, nomainīt pret kaut ko citu. Tādēļ nav izslēgts, ka kaut kas varētu parādīties.” Tiesa, lai par kādu tēmu izrādē runātu, ir nepieciešamas divas lietas – vēstījums un lai ir smieklīgi. „Es nevaru vienkārši pateikt faktu, bet tas nav smieklīgi – tas man neder. Taču, ja ir smieklīgi, tad der.”

 

Tagad, kad izrāde ir „palaista tautās”, Jānis pavēros, kā tai klājas un kā cilvēki to uztver. „Un tad jau tūdaļ pievērsīšos „Cabaret Palladium” uzvedumam, kas sāksies decembrī un kur atkal būšu konferansjē. Mēģinājumi lielajam vairumam jau ir sākušies, es iekšā metīšos tagad. Vienīgā atšķirība, ka man kā konferansjē nevajadzēs pusotru stundu noturēt publikas uzmanību. Taču īstenībā tematika ir sanākusi ļoti līdzīga, jo „Cabaret” ir desmit gadu, un tādēļ arī šeit tēma ir par laiku – cik tas ir, kāpēc tas ir, ko nozīmē un ko nenozīmē. Jo tie desmit gadi ir tāds atskaites posms tādēļ, ka visus šos gadus arī esmu tur bijis klāt. Patiesībā ļoti interesanta un ārkārtīgi filozofiska tēma,” viņš rezumē, piebilstot, ka arī pats reizēm meklē atbildes uz jautājumiem par laiku: „Kāpēc neiedziļināties? Man tieši šķiet, ka šajā tēmā vajag iedziļināties!”


 

0 komentāri

Komentāru nav