Aleksandrs Antoņenko: „Nākamgad noteikti dziedāšu arī Latvijā!”

Aleksandrs Antoņenko: „Nākamgad  noteikti dziedāšu arī Latvijā!”
Rīga 2014
Una Griškeviča
Šonedēļ Berlīnes Valsts operā sākušies Verdi operas „Trubadūrs” mēģinājumi, un Manriko loma šajā diriģenta Daniela Barenboima veidotajā iestudējumā uzticēta izcilajam latviešu tenoram Aleksandram Antoņenko. Šosezon tas būs viņa otrais lielais projekts, jo pavisam nesen Aleksandrs ar panākumiem debitēja Poliona lomā Bellīni operā „Norma” Ņujorkas „Metropolitan” operā. Savukārt nākamgad dziedātājs piedalīsies vairākos Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumos.

„Trubadūrs”, šķiet, jums šosezon ir jau otrā lielā pirmizrāde...

Jā, maestro Barenboima vadībā Berlīnes Valsts operā, kas pašlaik – operas ēkas renovācijas laikā – izmitināta Šillera teātrī, taps Verdi „Trubadūra” iestudējums, kura pirmizrāde paredzēta 29. novembrī. Pirmoreiz Grāfa Lunas lomā debitēs leģendārais dziedātājs Plasido Domingo, Leonora būs Anna Ņetrebko, ar kuru ļoti veiksmīgi sadziedājāmies Verbjē festivālā, un man uzticēta Manriko loma. Tikko sākušies mēģinājumi, un man atļāva pievienoties dienu vēlāk, jo pirms tam vēlējos iegriezties mājās Latvijā.

Redzot, ar ko šajā iestudējumā dziedāsit kopā, izklausās pēc īsta zvaigžņu sastāva...

Kā es saku, divarpus zvaigznes uz skatuves būs pavisam noteikti... (Smaida.)

 

Strādājot pie šīm lomām, jums ilgu laiku bijis jāpavada ārpus Latvijas. Vai nesāka pietrūkt kaut kā no tā, kas dabūjams tikai Latvijā – piemēram, rupjmaizes?

Kad divus mēnešus, strādājot pie Poliona lomas operā „Norma”, pavadīju Ņujorkā, visvairāk man pietrūka manu iecienīto skābpiena produktu – piemēram, paniņu. Ņujorkā varēja dabūt kaut kādu kefīru, bet tas galīgi nav tas. Ja vēl runājam par to, kā te nav, tas ir mazsālīts lasis. Man gan stāstīja, ka Bruklinā esot krievu veikals, kur to visu var iegādāties, taču, tā kā dzīvoju Manhetenā un līdz Bruklinai ar metro jābrauc kādas 40 minūtes, tas galīgi neatmaksātos – braukt uz Bruklinu iepirkties, un tad ar iepirkumu somām atpakaļ uz Manhetenu. Turklāt dzīvoju blakus labiem veikaliem, kur varēja nopirkt ekoloģisko un bioloģisko pārtiku.

Taču, kad atgriezīšos Latvijā, mans pirmais pirkums būs paniņas, mazsālītais lasis un rupjmaize!

Vai Ņujorkā izdevās likt lietā jūsu pavāra prasmes, par kurām esat stāstījis intervijās?

Diemžēl nē, jo, apgūstot Poliona lomu un pēc tam dziedot izrādes, man bija ārkārtīgi daudz darba, tāpēc šoreiz draugus neizdevās palutināt ne ar boršču, ne ko citu garšīgu. Taču bez ēšanas nepaliku, jo tur, kur Ņujorkā dzīvoju, ik uz stūra bija kāds ķīniešu vai japāņu restorāns, kur varēja nopirkt garšīgus salātus vai labi pagatavotu zivi.

Tagad, kad Berlīnē sāksies operas „Trubadūrs” mēģinājumi, varbūt paliks kāds brīvāks brīdis gastronomijai.

Nesen izskanēja vēl kāds jaunums – ka jums piešķirta prestiža Zviedrijas balva.

Jā, un stāsts par to ir ļoti interesants: oktobra vidū saņēmu ziņu, ka man piešķirta izcilā zviedru operdziedātāja Jusi Bjerlinga vārdā nosauktā balva, un par tās piešķiršanu nobalsojuši Zviedrijas Karaliskās operas mākslinieki. (Smaida.) Stokholmas Karaliskajā operā esmu uzstājies ļoti daudz, piedaloties operu „Manona Lesko”, „Toska” un „Pīķa dāma” izrādēs.

Turklāt balvu saņemu arī par padomu sniegšanu kolēģiem: tagad divi dziedātāji, kuri pirms tam bija baritoni, nu acīmredzot manā ietekmē kļuvuši par tenoriem...

Interesanti, ka viens no viņiem pirms dažiem gadiem arī saņēma šo pašu balvu – taču vēl būdams baritons. (Smaida.)

Tad jau apsveikuma runa būs jāsagatavo zviedriski....

Drīzāk nākamā gada 23. maijā, kad notiks balvas pasniegšanas ceremonija, kaut ko pateikšu angliski, taču man ir doma iemācīties nodziedāt vienu dziesmu zviedriski, ko pirms tam esmu izpildījis dāniski. Zinu, ka šo dziesmu savulaik dziedājis arī Jusi Bjerlings.

Prātoju, ka varbūt zviedriem iepaticies mans humors, jo reiz pajokoju, ka nāku no Zviedrijas lielākās pilsētas. (Smejas.) Kā zināms, Rīga savulaik piederēja zviedriem, un noteikti kādu laiku Rīgā ir bijis vairāk iedzīvotāju nekā Stokholmā...

 

Nesen klajā nāca arī Čikāgas Simfoniskā orķestra un maestro Rikardo Muti ieskaņotais Verdi operas „Otello” ieraksts. Šajā iestudējumā dziedājāt titullomu.

Jā, tas ir 2011. gada izrāžu koncertieraksts, turklāt es nemaz nezināju, ka tāds iznācis. Esot Ņujorkā, iegāju kādā mūzikas ierakstu veikalā, lai paskatītos kādus Verdi ierakstus, un pēkšņi ieraudzīju šo albumu ar „Otello” ierakstu. Tas bija patīkams pārsteigums! Nopirku trīs diskus, un vienu jau esmu uzdāvinājis mammai. Vēl jāizdomā, ko darīt ar pārējiem. (Smaida.) Visiem saviem pielūdzējiem gan šo albumu diemžēl nevarēšu uzdāvināt, jo tas būtu pārāk izšķērdīgi…

 

Mēs runājam par jūsu darbiem ārpus Latvijas, taču – kad palutināsit Latvijas klausītājus?

(Šķirsta kalendāru.) Šķiet, tas viss būs nākamajā gadā, bet liekas, ka būs diezgan daudz projektu. Zinu, ka komponists Zigmars Liepiņš kaut ko uzrakstījis man – 26. aprīlī piedalīšos viņa „Transcendentālās oratorijas” atskaņojumā Rīgā, 31. maijā uzstāšos Cēsu koncertzāles atklāšanas koncertā; jūlijā - koncertā „Born in Riga”, kas ir viens no Eiropas kultūras galvaspilsētas projektiem. Esmu uzaicināts piedalīties arī Ineses Galantes festivāla „Summertime” atklāšanas un noslēguma koncertā; augustā piedalīšos arī Cēsu festivālā, kur paredzēts uzvest Pučīni operu „Meitene no rietumiem” – tā ir beidzamā loma, ko dziedāju Stokholmas Karaliskajā operā; šī izrāde arī ierakstīta DVD. Un, ja kāds vēlēsies, varēs doties arī uz mūsu kaimiņvalstīm, jo paredzēts, ka 12. aprīlī būs mans solokoncerts Viļņas Kongresu hallē kopā ar maestro Ģintaru Rinkeviču (Gintaras Rinkevičius), bet pirms tam – 24. janvārī – piedalīšos lielā galā koncertā Tallinā ar diriģentu Eri Klasu (Eri Klas) pie diriģenta pults.

Tad jau par darbaprieka trūkumu nevarat žēloties...

Kur nu! Man brīžiem pat šķiet, ka arī darba ir mazliet par daudz... (Smejas.)

 

 

0 komentāri

Komentāru nav