„Veto Magazine” ideja dzima Ūmeo

„Veto Magazine” ideja dzima Ūmeo
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Jānis Volkinšteins savā "Vietā"
Zilas sienas, atturīgs un tiešām stilīgs dizains, kas tīrībā un mūsdienu elpā asociējas ar kultūras žurnāla „Veto Magazine” vizuālo izskatu. Vienā no stūriem griežas vinila plate, kas arīdzan gan vizuāli, gan saturiski liecina par piederību mūsdienu alternatīvajai muzikālajai modei. Tā ir kafejnīca „Vieta” (Kr. Valdemāra 61), tajā tiešām darbojas tā pati komanda, kas veido „Veto Magazine”, un man pretī pie galdiņa sēž allaž smaidīgs un reizē biznesa peripetijās iesaistītiem ļaudīm raksturīgi nedaudz nobažījies tipāžs vārdā Jānis Volkinšteins – viens no „Vietas” īpašniekiem, „Veto Magazine” galvenais redaktors un rokgrupas „Indygo” ģitārists. Tikko nācis klajā tās jaunais albums.

Sveicam Tevi kā grupas „Indygo” līdzdibinātāju un ģitāristu ar jauno albumu Decoy!

Paldies! Pašiem prieks, jo bija uzstādīts augsts mērķis. Par spīti tam, ka visiem ir dienas darbi un citas lietas, kas varētu bremzēt šāda mērķa sasniegšanu, cītīgi strādājām, lai ierakstītu ļoti neatkarīgu albumu, kas patīk mums pašiem. Lai nebūtu tā, ka pēc desmit gadiem, kad varbūt parādītos vairāk brīva laika, saprastu, ka īsto brīdi jau esam palaiduši garām. Un šobrīd šķiet, ka šis ir īstais brīdis – jo ir enerģija, ir, ko teikt, ir nobriedušas idejas. Nebija viegli, bet mana pārliecība ir tāda, ka labas lietas notiek ar cilvēkiem, kas smagi strādā, kas noiet to ekstra jūdzi maratonā.

Salīdzinājumā ar agrāko laiku „Indygo” daudziem varētu būt pārsteigums, ka esat sākuši spēlēt krietni smagāku mūziku.

Tas noteikti varētu būt pārsteigums cilvēkiem, kuri mums sekoja līdzi ap 2005./2006. gadu, kad braukājām pa festivāliem, vinnējām konkursos, „Raibā taureņa ierakstos”, kas bija tāds kā „Mikrofona ierakstu” fārmleibls, izdevām krietni popsīgāku albumu. Taču nākamais solis jau bija Zviedrijā ierakstītā mazā platīte „Under Construction”. Ar to diezgan konkrēti nodefinējām virzienu, kurā vēlamies iet. Tiem, kas šo palaida garām, mūsu tagadējā skaņa noteikti ir jau ļoti liels pārsteigums. Viena dāma pēc tiešām lieliskā prezentācijas koncerta (5. aprīlī Latvijas 1. Rokkafejnīcā Rīgā) pienāca man klāt un teica: „Zini, ko – jūs gan esat d…as caurumi, jūsu pirmais albums bija perfekts!”

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Eiropas kultūras galvaspilsētas kontekstā ļoti interesants ir fakts, ka minēto minialbumu rakstījāt Zviedrijas pilsētā Ūmeo, kas nākamgad kopā ar Rīgu, kā reizi, būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Padalies ar saviem iespaidiem par šo pilsētu!

Ūmeo ir maza, maza pilsēta. Mēs gan nedevāmies uz to, kā uz konkrētu reģionu, bet tieši uz „Tonteknik” studiju, kuras gala produktus bijām klausījušies. Tās bija grupas, kas mums tolaik ļoti patika. Šķita, ka tajā mūzikā dzirdam studijas skanējumu, kas varētu derēt arī mums. Tādēļ pilsētu redzējām mazāk nekā ierakstu studiju, taču divu nedēļu laikā, protams, sanāca nedaudz paklejot arī pa pilsētiņu. Spilgtākās atmiņas par to vidi ir vidusskola pie studijas, kur neatkarīgi no vēsā laika vienmēr bija simtiem divriteņu. Pati studija bija izbūvēta bijušajā psihiatriskajā klīnikā, taču tas vēl nebija visjocīgākais. Brīvo laiku, kamēr kāds strādāja pie savas konkrētās ieraksta partijas, jaunības gados veltījām skeitošanai ar skeita dēļiem. Un studijas puiši mūs nosūtīja uz pagrabu, kur ieraudzījām, ka liela daļa pilsētas ir savienota zem zemes!

Ūmeo varēja skeitot pa vairākus kilometrus garu trasi, kas veda cauri savienotiem, tīriem, gludiem pagrabiem, kuros cilvēki bija izlikuši dažādas lietas, kas viņiem nav vajadzīgas. Piemēram, vecus monitorus un televizorus, kas bija darba kārtībā!

Ja pilsētā ir tik kulturāla pazeme un ja virspusē ir vismaz kaut kas tikpat labs, tad kultūras galvaspilsētas plāns nevar ciest sakāvi!

Izklausās ļoti labi! Pats ar kultūru esi cieši saistīts kā „Veto Magazine” redaktors. Arī šajā gadījumā tevi var apsveikt ar to, ka nesen klajā nāca 25. numurs! Ņemot vērā žurnāla neparastumu, netipiskumu mūsu tirgū, tas noteikti nav nācis viegli.

Šim žurnālam ir ļoti liela nozīme manā profesionālajā gājumā. Sākums bija naivs un skaists. Tas aizsākās tajā pašā Ūmeo studijā, kur redzējām viņu žurnālus par mūziku un kultūru. Aizdomājāmies, kāpēc kaut kas tāds nevarētu būt arī Latvijā? Tolaik es studēju audiovizuālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā, un tas viss saslēdzās kopā. Radās sajūta, ka kultūras cilvēki, rakstošie žurnālisti, mēs visi, kam ir interese par mūsdienīgu kultūru, varam kopā radīt lielisku, kulturālu, ilgtspējīgu produktu, kas domāts tieši Latvijas tirgum. Šobrīd sabiedrība jau ir spērusi lielus soļus šajā vienotības virzienā, bet tolaik viss vēl bija ļoti sadrumstalots – rokeru grupiņas, elektroniķu grupiņas, Andrejsalas cilvēki, jaunie mākslinieki… Tāda grupiņu, pulciņu būšana. Ar tādu naivu pieskaņu un bez reāla biznesa plāna arī sākām. Un labi arī, ka tolaik vēl nebija tā biznesa plāna. Labi, ka nekļuvām par izdevniecību ar varbūt pat vairākiem žurnāliem, jo drīz sākās grūtie laiki. Tādējādi mirkļa panākumi mūs neparāva līdzi bedrē. Mums bija iespēja ar vēsu prātu izvērtēt, vai šis naivi mīļais produkts ir tā vērts, lai uzsāktu darīt citas, piezemētākas un uz citām tirgus daļām orientētas lietas ar domu uzturēt žurnālu turpmāk. Lepojos ar to, ka mūsu mazais kolektīvs vienprātīgi nolēma iet šo ceļu.

Žurnāla „Veto Magazine” kolektīvs kļuva par multibiznesa uzņēmumu SIA „Veto”, atverot „busiņu” nomu, apsaimniekojot savas biroja telpas, lai nav jāmaksā kādai citai organizācijai, atverot savu bāriņu, nu jau arī importējot foršu ungāru vīnu…

Tas viss joprojām ir dažādās aktivitātes stadijās, bet tolaik tas palīdzēja tikt pāri grūtākajam brīdim. Šobrīd jau jāsaka liels paldies Valsts kultūrkapitāla fondam, kas līdzfinansē mūsu žurnālu, kaut vai drukas izdevumus. Nākotnē skatāmies optimistiski.

Tu visu laiku saki „mēs”. Kas tad ir „Veto” komanda?

Pamatkomandā bez manis ir arī mana māsa Zane Volkinšteine, kura ir vienīgā no mums, kas ieguvusi grādu žurnālistikā. Tas viņai dod iespēju ļoti labi strādāt ar cilvēkiem, kam varbūt ir laba ideja rakstam, bet ir nepieciešams noslīpēt žurnālistikas nianses. Par modes redakciju rūpējas Jūlija, savukārt avantūriskākos projektus vada Ainārs Rūsiņš. Mums ir arī Marta Reihmane, kultūras redaktore. Vēl ir Santa Vaskinoviča, mūsu mārketinga meitene. Tad, protams, Germans Ermičs, kurš jau no pirmā numura ir „ārtdirektors”. Tas ir viņa dizains, un Germans ir profesionāli brīnišķīgi audzis šo sešu gadu laikā. Esam nepilnu desmit cilvēku komanda, kas ir bijusi gandrīz nemainīga. Es uzskatu, ka tieši šīs komandas lojalitātes lielums ir iemesls, kāpēc izturējām kritiskos divus trīs gadus pastāvēšanas vidusposmā.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Vēl ir vieta, kas saucas „Vieta”, kur žurnāla cienītājiem atnākt un ieraudzīt tā veidotājus arī reālajā dzīvē.

„Vieta” bija simboliskais solis, kad nodarbojāmies ar žurnāla glābšanu. Mācoties mājas apsaimniekošanas principus un nodarbojoties ar citām papildu lietām, „Vietas” atvēršana bija simboliska atgriešanās pie mūsu pamatvērtībām, kas ir – literatūra, vizuālā māksla, forša mūzika… Ievietojām to visu pārdesmit mazos kvadrātmetros, pašiem visu krāsojot un meklējot mazas izstādītes, ko šeit izlikt. Redakcijas cilvēki arī aizpildīja visas maiņas rītos un vakaros. Bija forši pēc dažiem mehāniskajiem gadiem atkal ieraudzīt lasītājus, iepazīties, parunāties. Tā mēs satikām daudzus domubiedrus, kuri nu jau kļuvuši par labiem draugiem. Pēc divu gadu darbības esam sapratuši, ka vēlamies paturēt arī šo projektu. Izgatavojām nopietnākas mēbelītes, sākām piedāvāt iespēju paēst un, protams, padzert vīnu, kas nav pieejams visur Latvijā.

Runājot par vīnu, kas, kā zināms, arī ir savas, atsevišķas kultūras pamatā, pastāsti, kā latviešu kafejnīca kļuvusi par ļoti laba ungāru vīna „Bock” oficiālo pārstāvi Latvijā?

Tas sākās ar to, ka vēlējāmies būt atšķirīgi ne tikai ar vizuālo noformējumu vai muzikālo piedāvājumu, bet arī ar dzērienkartes piedāvājumu. Rīgā daudzās vietās ir ļoti identisks piedāvājums. Man kā vīna baudītājam ir interesanti pamēģināt kaut ko jaunu. Rīgā šajā jomā pārsvarā dominē Francija, Itālija un Spānija. Dažādu apstākļu sakritības dēļ man sanāca iepazīties ar cilvēkiem, kuri spēja palīdzēt nodibināt kontaktus ar ungāriem. Joka pēc pasūtījām pirmo partiju, rīkojām degustācijas, un cilvēkiem vīniņš iepatikās.

Visi beidza raukt degunus, izdzirdot par Ungārijas vīnu. Tas, ko no šo apgabalu produkcijas var nopirkt lielveikalos, parasti ir kaut kas tāds, kas nav Jēzus pārvērstais ūdens, bet drīzāk kaut kas no ķīmijas rūpnīcām nācis.

Redzot, ka cilvēkiem ir interesanti, braucām ciemos pie vecākā un jaunākā Boka kunga, iepazināmies un kļuvām par pārstāvjiem. Interese ir liela, un nu jau šo vīnu var nopirkt vairākās vietās Rīgā. Šis ir kārtējais stāsts par to, ka, uzsākot kaut ko darīt, tu primāri nedrīksti domāt, cik ar to nopelnīsi. Protams, tam ir jābūt apdomātam ar prātu, lai sajūtu uzplūdā nepaņem kādu milzīgu kredītu. Taču ir jāskatās, ko tu kā cilvēks vari no tā iegūt? Šajā gadījumā tā ir iespēja aizbraukt uz saulainas valsts dienvidiem un iedzert vīnu ar citas mentalitātes cilvēkiem, klausoties pieredzējuša vīra stāstos. Tāpat jau nekad nav tā, ka tev kādā biznesā nepārtraukti viss ir lieliski. Tādēļ, izsverot tās daudzās lietas, ar ko mēs nodarbojamies, apdomāju, vai gribēšu to darīt arī posmā, kad ies slikti, kad tas nenesīs peļņu. Tad es vismaz sēdēšu pie galda ar daudz pudelēm laba vīna!

"Indygo" mēģinājumu telpās "Vietas" pagrabā. Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Uz „Vietu” ir aicināti ne tikai „Veto Magazine” vai laba vīna cienītāji. Aicināt arī jaunās grupas uzspēlēt nelielus koncertus.

Tie ir pasākumi gan pagrabā „Indygo” mēģinājuma telpās, gan akustiski koncerti kafejnīcā. Labprāt pats šos pasākumus apmeklēju, jo tā ir ļoti īpaša atmosfēra. Pats esmu mūziķis, kam pārsvarā sanāk spēlēt paliela izmēra vietās un ļoti skaļi, tādēļ ir interesanti paklausīties kādu nezināmu indie grupu, kas spēlē uz pasmieklīgiem, akustiskiem instrumentiem ļoti interesantā, ģimeniskā atmosfērā. Šajā gadījumā lielais paldies Martai Reihmanei, ar kuru aicinu jaunajām grupām sazināties, piemēram, „Vietas” „Facebook” lapā. Tur var apskatīties arī koncertiņu kalendāru.

0 komentāri

Komentāru nav