Šova nebūs! Saruna ar dziedātāju Laimi Rācenāju

Šova nebūs! Saruna ar dziedātāju Laimi Rācenāju
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
„Es gribu klausītājus brīdināt – šova nebūs. Tik vien kā kāda veca lokomotīve fonā,” smaida dziedātājs Laimis Rācenājs, kurš jau 6. novembrī ar savu orķestri uzstāsies Latvijas Dzelzceļa muzejā. Koncerts ir daļa no šajās nedēļās notiekošā žurnāla „Rīgas Laiks” 20. gadu jubilejas festivāla programmas, tāpēc koncerta repertuāru lielā mērā izvēlējušies žurnāla veidotāji, kā arī pats Laimis Rācenājs.

Nepiespiesta, brīva, ar vīna glāzi un līdzi dziedāšanu – dzimšanas dienas atmosfēra, tā par gaidāmo tikšanos ar klausītājiem saka dziedātājs. Mūziķis atminas, kā piedalījies žurnāla „Rīgas Laiks” atklāšanas pasākumā Benjamiņa namā 1993. gadā, tomēr īsti vairs neatceras, vai arī žurnāla starta dienā viņam bijis jādzied. Tas esot darīts visur – gan uz jumtiem, gan Eifeļa tornī, gan Hamburgas Rēperbānī (Reeperbahn).

 

Ar dziedātāju Laimi Rācenāju tiekamies dienu pirms koncerta, īsi pirms mēģinājuma kopā ar īpaši šim vienam koncertam izveidoto orķestri.

Šī koncertprogramma tiek gatavota īpaši žurnāla „Rīgas Laiks” jubilejai. Vai varat ieskicēt, uz ko klausītājiem gatavoties?

Klausītāji neko īpaši gaidīt nevar. Pieļauju, ka notiekošais būs negaidīts. Ja man jāstāsta cilvēkam, kurš nav pieradis pie akadēmiskās mūzikas, tad skaidrs, ka koncertā nebūs ne džeza, ne folkloras, ne šlāgera. Koncertprogrammā ir daudz kas – tāds dzimšanas dienas svinību formāts. „Bišķīt” novēlota mana dzimšanas diena – 55 gadi, 40 gadu uz skatuves un „Rīgas Laika” 20. jubileja.

Programmā koncentrēta stilistiski pilnīgi nesavienojama mūzika. Pirmā koncerta daļa būs tikai krievu valodā – būs gan dziesmas, ko izvēlējušies cilvēki no „Rīgas Laika”, gan tas, kas man pašam agrāk ir paticis, piemēram, dziesmas no vecām padomju kinofilmām. Otrā daļā jau skanēs vairākas valodas – kaut kas no grieķu, franču, itāliešu, gruzīnu... Man šis būs pirmais un vienīgais šāda veida koncerts.

 

Šādās reizēs jau grūti ir izvēlēties. Viena lieta, kad sanāk kaut kāda kompānija un tad sākas – tu šo zini? Vai vari kaut ko no „Prāta vētras”? Tad tas notiek ļoti dabīgi, bet šādā dzimšanas dienas koncertā iepriekš atlasīt repertuāru tomēr ir ļoti sarežģīti.

Klausītājiem ir arī jārēķinās, ka koncertā neskanēs populāru dziesmu kopijas. Patiesībā no kādām 40 dziesmām, kas jau bija atlasītas, iznāca vēl ļoti „griezt”, un tas bija apmēram kā „kurā pirkstā kod, visi sāp”.

Arī pavadošais sastāvs ir veidots šai vienīgai reizei. Mēs ar šiem mūziķiem, protams, esam spēlējuši dažādos laikos un sastāvos. Kopā esam septiņi cilvēki. Tas ir pietiekami, lai būtu ļoti daudz darba – jo vairāk cilvēku, jo vairāk darba. Tomēr katram kāda loma jāiedala. Šajā gadījumā visi ir ļoti lieliski mūziķi. Nav īpašas nozīmes saukt viņu vārdus, īpašas nozīmes nav arī man. Tas ir vienkārši draudzīgs kolektīvs, kas svin dzimšanas dienu.

Tad tāds drusku privāts un intīms pasākums.

Jā, tieši gribēju teikt – privāts. Cik man zināms, varēs iedzert vīnu, atmosfēra būs ļoti brīva. Vairāk koncentrēsimies uz pašu mūziku, neatkarīgi no tā, vai to izpildu es, vai kāds cits.

Cik svarīga ir personība, kas izpilda skaņdarbu?

Ļoti. Cilvēki nes informāciju ļoti dažādi...

[Brīdi domā. Aizķeras pie saikļu „ka” un „kad” lietojuma. Saka, ko tam „piesienoties”? No tā doma nemainās. Cilvēki taču mēdz pārteikties. Mazliet parunājam par līdzskaņu saplūšanu, un Laimis Rācenājs secina – tas svarīgi tiem, kam bijuši stingri literatūras skolotāji – red.]

Koncertu nav nepieciešams vērtēt ar kritisku aci, bet ar atvērtu sirdi. Ja sākam mūziku vērtēt kā sportu, programma būtu prasījusi piecreiz, pat desmitreiz lielāku darbu. Man vienkārši palūdza, lai to izdaru, un, ja kāds palūdz... Es vienkārši vēlos akcentēt, ka šāds priekšnesums nav manis paša iniciatīva... Lai nepadomā, ka man sakāpis galvā [smaida – red.].

 

Ko nozīmē atsauce uz kādreiz populāro poļu seriālu „Četri tankisti un suns” koncerta nosaukumā?

Tas izvēlēts tā – pus pa jokam. Tieši tāpēc, lai domātu – kādā sakarā? „Četri tankisti un suns” koncertā skanēs galvenā tēma no šīs filmas.

Bet man arī bija izvēlētas lietas, kādas nemaz nevaru nodziedāt. Piemēram, no Imas Sumakas (Yma Sumac) repertuāra. Viņa bija populāra 1950. un 1960. gadu peruāņu dziedātāja, kas varēja četrās oktāvās dziedāt. Es nevaru nodemonstrēt arī Pavaroti [smaida – red.].

Būs dziesmas, kas patīk, protams, ne jau „galīgās ziepes” vai šlāgeri sliktā nozīmē. Bet varēs arī piedziedāt līdzi. Tikai baidos, ka varu kļūt mazdrusciņ familiārs, jo man būs jāpaskaidro, ko es daru. Pieļauju, ka daudzi, piemēram, nesapratīs – kāpēc pirmā daļa ir krieviski.

Vienīgā koncerta jēga ir tas netaustāmais, tīri dabiskais skanējums.

Kad parādījās pirmie sintezatori, tie, ko sauca par „čimčidrilkām”, atceros, kā Raimonds Pauls smējās, ka tagad jau nevajadzēs dziesmas rakstīt, tik nospiedīs vienu pogu un būs jau pavadījums. Un tagad paskaties, vai tad ar saviem pirkstiem spēlē? Tas patiešām ir aizgājis. Vēl pēc 10 gadiem notiks milzīga pārēšanās ar informāciju, un tad tikai dzīvs cilvēks, dzīvi instrumenti būs tie, kas paliks jebkādos apstākļos.

Rīgas Laika” festivāls nupat tiks atklāts ar Sergeja Prokofjeva kantāti Oktobra revolūcijai, piesakot to kā pamudinājumu domāt. Vai mūzikai vienmēr ir jābūt par iemeslu padomāšanai? Vai to padarīt par izklaidi vai fonu ir noziegums?

Fons kā instrumentāla „lounge” mūzika masāžas laikā vai braucot automašīnā, cilvēkiem, kas nedomā, ir ok. Ja mūzikai pievēršu uzmanību, tad tā ir vai nu šausmīgi kaitinoša, vai ļoti skaista. Ir bijis, ka eju ārā no lielveikala mūzikas dēļ. Ļoti nonivilē tas, ka kāds skaņdarbs ir visur. Tu vairs neko nesaproti, vairs nevēlies klausīties un palaid garām kaut ko patiešām labu. Tādā ziņā – lai AKKA/LAA darbojas, lai veikalos neskan vispār.

 

Jūs skaņdarbam nozīmi un jēgu izdomājat sagatavošanas procesā vai uzstāšanās laikā mazliet improvizējot vai pat manipulējot ar sajūtām?

Tas nenotiek dziedāšanas laikā, viss tiek izdomāts iekšēji. Ja kaut kas ir ļoti skaists, notiek tāda kā priekšā pateikšana. Ir gadījies, ka atrodu notis, kādu skaistu tēmu un nemaz neesmu dzirdējis skaņdarba oriģinālu. Beigās izrādās tas skan citādāk, nekā esmu iedomājies, un tas nav slikti. Pieeja bez aizsprieduma un iepriekšēja novērtējuma.

Jūs esat daudz ceļojis. Kādas ir Rīgas priekšrocības kā kultūras pilsētai salīdzinājumā ar citām pasaules pilsētām.

Protams, Rīgu nevar salīdzināt ar Ņujorku, kur katrā kvadrātmetrā notiek kāds kultūras pasākums. Bet, iespējams, tieši ar to, ka šis kultūras blīvums, daudzveidība nav tik milzīga, padara Rīgu interesantu. Liels pluss, ka pilsēta ir neliela. Rīga ir uztverama. Kaut kādā mērā visa pilsēta ir kā skatuve, uz kuras var radīt vienotu pasākumu. Nekas tāds nebūtu iespējams pasaules lielpilsētās – Riodežaneiro, Ņujorkā vai jebkurā citā.

0 komentāri

Komentāru nav