Dramatisks stāsts par mīlestību. Saruna ar Lauru Grozu-Ķiberi

Dramatisks stāsts par mīlestību. Saruna ar Lauru Grozu-Ķiberi
Mārtiņš Otto, Rīga 2014 . Izrādes „M. Butterfly” režisore Laura Groza-Ķibere
Una Griškeviča
Pulkstenis rāda pusdesmit otrdienas rītā, un Dailes teātra darbinieku kafejnīcā parādās teātra darbinieki, arī režisore Laura Groza-Ķibere, kuras jauniestudējuma – Deivida Henrija Hvanga lugas „M. Butterfly” – pirmizrāde paredzēta jau šo piektdien, 8. novembrī. „Uzreiz gribu novērst pārpratumu, kas jau radies, citādi uz teātri zvana vecas kundzes, kas grib nākt skatīties skaisto Pučīni operas „M-me Butterfly” iestudējumu. Patiesībā pareizais izrādes nosaukums ir „M. Butterfly” jeb „Mesjē Butterfly” – tā, kā tas bija lugas autoram. Negribam, lai kādam skatītājam, ieraugot izrādi, rastos šoks,” smejas režisore, piebilstot, – jauno izrādi gandrīz droši var dēvēt arī par psiholoģisku trilleri.

Ne viss ir tā, kā izskatās

Par savu izvēli iestudēt šo darbu Laura teic – ļoti laba luga un izcils dramaturģiskais materiāls, un tas viņai kalpojis kā motivācija. „Tad ir kaifs strādāt, un pat vairs nav tik būtiski, par ko ir stāsts. Tāpat esmu ļoti apmierināta ar savu aktieru izvēli, diplomāta Renē Galimāra lomu uzticot Jurim Žagaram, bet viņa mīļotās operas dīvas Song Lilingas lomu piešķirot Dainim Grūbem.

Viņiem abiem tas ir jauns profesionālais izaicinājums un pārbaudījums – nospēlēt mīlestību starp vīrieti un sievieti, kas patiesībā nemaz nav sieviete... Man tas šķiet ļoti saistoši.” 

Par Juri Žagaru režisore saka – viņš ir brīnišķīgs un šai avantūrai esot ļāvies ar pilnu krūti, savukārt Dainim uzdevums ir ārkārtīgi grūts, tādēļ lugas iestudēšana bijusi ļoti smaga, jo – „tas nav tikai vienkārši uzvilkt sievietes kleitu, šajā tēlā ir jāiejūtas psiholoģiski, un tas nav viegls uzdevums. Es gan negribu teikt, ka esam radījuši sievieti; mēs esam radījuši androgīnu būtni, kas liek noticēt, ka starp viņu un diplomātu spēj rasties ne patoloģiska vai kropla mīlestība un attiecības. Tas ir kaut kas vairāk.”

 

Laura gan norāda – jau diezgan ātri lugas autors atklāj, ka Song Lilinga patiesībā ir vīrietis. „Mans uzdevums izrādes reklāmas plakāta autoram bija – lai Dainis uz plakāta izskatās tik skaists, ka visi vīrieši, apstājoties krustojumā pie sarkanās gaismas un ieraugot pie teātra sienas plakātu, „pavilktos” uz šo sievieti, savukārt doma, ka patiesībā viņš ir vīrietis, cilvēkus sašķebinātu. „Tās astoņas rokas bildē ir, lai asociētu domu par taurenīti vai zirneklīti, varbūt par astoņkāji, kas vīrieti iepin savos valgos.” Starp citu, Song Lilingas otro „es” izrādē palīdzēs paspilgtināt skaistās balss īpašnieks kontrtenors Sergejs Jēgers, vēl spilgtāk parādot galvenās varones dualitāti un personības šķelšanos. Un tas nozīmē arī, ka izrādē skanēs Pučīni dievišķīgā mūzika.

 

Režisore atgādina, ka lugas stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kas piešķir vēl papildu intrigu. „Tas ir tas pats, kad kinofilmas beigu titros parādās uzraksts, ka stāsta pamatā ir patiesi notikumi. Manuprāt, arī skatītājiem tas ir papildu uzbudinājums – ka viņš saprot, ka kaut kas tāds ir bijis. Mūsu izrādē ir tieši tas pats gadījums, turklāt no šā stāsta vēl veidojas detektīvintriga.”

Lugas materiālu atkodēja ar prieku

Tāda paša nosaukuma filmu, kas tapusi 1993. gadā un kurā galveno lomu spēlēja Džeremijs Aironss, Laura Groza-Ķibere ir redzējusi, taču lugas viņas rokās nonākusi pavisam nejauši.

„Pats dramaturgs savu lugu ir „advancējis” kinoscenārijam, tā ka tas ir viens un tas pats dramaturģiskais materiāls. Nezinu kā, bet luga pie manis „atnāca” neatkarīgi no filmas – pagājušās sezonas beigās.

Tā jau var šķist, ka tās labās lugas mētājas apkārt un režisori nevar vien izvēlēties, taču ir ļoti grūti atrast izcilu dramaturģisko materiālu.

Tagad varu nodarboties ar savu tiešo profesiju – kodēt vaļā pirmavotu un literatūru, un tas dod gandarījumu.” Laura neslēpj, ka liela nozīme ir Evitas Mamajas veiktajam lugas tulkojumam, jo iepriekš šī luga latviski nav tikusi tulkota, turklāt tā nekad nav bijusi šeit iestudēta, tādēļ – nebūs, ar ko salīdzināt. „Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums – atrast galveno iedvesmas objektu. Vienmēr sev uzdodu sarežģītus uzdevumus, kurus dažkārt neizdodas atrisināt, taču tā ir motivācija arvien paaugstināt savas profesionālās spējas. Tāpēc arī šoreiz izvēle krita tieši uz šo darbu.” Režisore atzīst, ka mazliet bijis bail ķerties pie šīs lugas iestudēšanas, taču tas viņu nav atturējis.

.

Gandrīz vai psiholoģisks trilleris

Par ko ir izrāde? „Pavisam vienkārši – par mīlestību. Jo lugas galvenais varonis bija neprātīgi iemīlējies savā draudzenē, un, kad cilvēks iemīlas, viņš ir tādā sakāpinātā psihes stāvoklī un ir viegli manipulējams un iespaidojams. Šajā konkrētajā gadījumā – Renē Galimārs bija cilvēks, kas ļāvās vilinājumam un mīlestībai. Viņš bija cilvēks ar ļoti labilu psihi, un to veikli izmantoja attiecīgie dienesti [Lugas galvenā varone Song Lilinga ir Ķīnas specdienestu spiedze – red.]. Un beigās viņš piedzīvo vilšanos nevis tāpēc, ka šīs attiecības sagruva, bet vistraģiskākā bija atskārsme, ka viņš tika izmantots kaut kādu merkantilu iemeslu dēļ, ka no Song Lilingas nebija nekādas pretmīlas, ka viņš netika mīlēts...,” stāsta režisore, gan piebilstot, – kaut kāda pieķeršanās no Song Lilingas puses bijusi un arī par jūtu trūkumu runāt gluži nevarot, jo galu galā šīs attiecības turpinājās divdesmit gadu. „Kāds noteikti jautās – vai tiešām Renē visus divdesmit gadus nepamanīja, ka patiesībā viņas mīļotā sieviete ir vīrietis?!

Esmu daudz lasījusi par šo tēmu un „uzraku” arī oriģinālo vēsturisko situāciju.

Diezgan būtisks bija apstāklis, ka patiesībā šis vīrietis bija homoseksuāli orientēts un viņam līdz tam nebija bijusi pieredze attiecībās ar sievieti, tāpēc būtne, ar ko viņš dzīvoja kopā, varēja visu ko sastāstīt, turklāt arī sekss bijis visai savdabīgs. Vai viņš noticēja patiesībai? Protams, kaut kas viņam varbūt šķita jocīgs, taču, ņemot vērā viņa orientāciju un to, ka Song Lilingas būtībā bija kaut kādas androgīna pazīmes, viņš uz to „uzrāvās”.” Tiesa gan, izrādes galvenais varonis ir ar tradicionālu orientāciju, un jau salīdzinoši ātri viņam radušās aizdomas, ka kaut kas šajā situācijā nav „tīrs”, jo viņiem ilgu laiku nav bijis seksa. „Tas viss Renē liekas mulsinoši, taču brīdī, kad viņš vēlas uzzināt patiesību, jūtas jau ir ņēmušas virsroku, tādēļ viņš labāk piever acis uz to, kas neiekļaujas tajā skaistajā pasaulē – tikai tādēļ, lai šo cilvēku varētu saglabāt sev blakus.

Un viņam jau ir vienalga, vai viņa mīļotais cilvēks ir vīrietis, sieviete vai transseksuālis; viņš vienkārši šo cilvēku mīl. Jā, savā ziņā tā ir apsēstība. Un tajā brīdī mīlas objekts ar Renē var darīt jebko, un viņš vienkārši ļaujas.

Traģēdija ir tā, ka vienā brīdī cilvēks kļūst manipulējams un pakļaujams.” Laura gan atgādina vienu būtisku aspektu: ka ķīnietim – Song Lilingai – arī īsti nav izvēles: viņu savervējis izlūkdienests, un runa ir par viņa izdzīvošanu – vai viņš to dara, vai iet bojā. „Izrādē nav labo vai slikto varoņu; tur ir divi salauzti likteņi.”

Vai režisori nebaida tas, ka, noskatoties izrādi, teiks – ārprāts, ko Dailes teātris propagandē?! „Domāju, ka noteikti runās, jo cilvēkiem vienmēr gribas runāt un nekad nav labi – nav neviena pasākuma, kur mēs varētu vienoties „kopīgā dziesmā”. Vēlos akcentēt,– šajā izrādē nepropagandējam nekādas attiecības, jo tas ir reāls stāsts; kā jau teicu iepriekš, tā ir izcila dramaturģija, pēc kuras motīviem tapusi arī filma, tādēļ no tā nedomājam norobežoties. Turklāt, paldies Dievam, pie mums nav kā kaimiņzemēs, kur par to nedrīkst runāt; mēs taču esam salīdzinoši liberāli orientēta demokrātiska valsts, kur – es pieņemu – visi esam veselīgi domājoši, lai izdarītu pareizus secinājumus. Turklāt šajā gadījumā stāsts ir par sievietes mīlestību, jā – pārprastu, patoloģisku, kroplu, bet – mīlestību. Te nav tukša sensāciju meklēšana, un būtu muļķīgi kaut ko tādu izrādē meklēt. Ir vienkārši jānāk un jābauda, ko aktieri ir paveikuši sev pilnīgi jaunā ampluā un ko mēs visi kopā esam izdarījuši!”

0 komentāri

Komentāru nav