Gints Grūbe: Vēstures bīstamā viela

Gints Grūbe: Vēstures bīstamā viela
Kaspars Garda, Rīga 2014
12. novembrī kinoteātrī „Splendid Palace” norisināsies starptautisks forums „Pagrieziena punkts – pirms un pēc I Pasaules kara, vēsture un mūsdienas. Latvija un Eiropa”, kas veltīts cilvēces domas un varas attiecību paradigmas maiņai, ko Eiropā aizsāka Pirmais pasaules karš. Forums iezīmēs vienu no „Rīga 2014” programmas tematiskajām līnijām „Brīvības iela”. Par foruma ideju un iekļaušanos Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā raksta „Brīvības ielas” kurators Gints Grūbe:

„Atceros sarunu ar ungāru rakstnieku, Nobela prēmijas laureātu Imri Kertēsu, kurš apgalvoja, ka bija nepieciešami 20 gadi pēc holokausta, lai rastos romāns par to. Ir pagājuši 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma, lai no mūsu vēsturiskās pieredzes izvērtētu stāstus, kas šajā laika posmā radušies, lai turpinātu intelektuālu, pretrunīgu diskusiju par to, kur Latvija un Rīga šobrīd atrodas, lai saprastu, kādi intelektuālas diskusijas vai domāšanas „muskuļi” mums piemīt jautājumos par vēsturi…

Pirmais pasaules karš bija priekšnoteikums, kas daudziem austrumeiropiešiem un latviešiem ļāva nodibināt savu valsti.

Kad britu vēsturnieks Normans Deiviss pirms pāris gadiem Rīgā prezentēja savu grāmatu „Eiropas vēsture”, viņš norādīja, ka baltieši ir tie, kuriem Pirmais pasaules karš beidzās tikai 1991. gadā ar valstiskās neatkarības atjaunošanu. Savā ziņā varētu teikt, ka tas ir beidzies vakar.

Rīga 1914. gadā bija viena no pilsētām, kas iekļāvās neapstrīdamajā Eiropas prestižā, ko līdz ar Pirmo pasaules karu Eiropa zaudēja, atstājot neizdzēšamas sekas eiropiešu apziņā. Rīga karā vienmēr ir bijusi iesaistīta starp citām varām.

2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros Brīvības ielas vārdā nosauktā tematiskā līnija, atsaucoties uz Pirmā pasaules kara simtgadi, iecerēta kā stāsts par sadursmēm, kādas piedzīvo cilvēki, kuri dzīvo jebkurā pilsētā jebkurā pasaules vietā.

Pirmskarš un pēckarš ir sagūstījis Eiropas kultūru, mājas, vietas, cilvēkus, paaudzes, stāstus, atmiņas, pieminekļus, garu, tas ir sekmējis attīstību un vienmēr uz kāda rēķina.

Brīvības iela ir iznīcināšanas un atjaunošanas skatuve. Sievišķais un vīrišķais. Sadursmes un karš nekad nebeidzas, tas tikai meklē jaunas sevis apliecinājuma formas.

Paradoksāli, ka tieši Rīgā dzimis un savā bērnībā ar auklīti vests pastaigās uz Esplanādi pie Brīvības ielas (tolaik – Aļeksandrovskij buļvar) lielākais pasaules brīvības filozofs sers Jesaja Berlins (Isaiah Berlin). Bērnības pastaigu vieta – Esplanāde – viņa dzīves laikā un vēlāk kļuva par militāro parāžu rituālu norises vietu. Brīvība ir simbols un vērtība, kura par tādu kļūst tieši nepārvaramas varas (force majeure) dēļ. Kad Berlinam jautāja, vai tam, par ko viņš visu mūžu domāja, ir kāda saistība ar to, ka piedzimis Krievijas provincē Rīgā tās izsmalcinātības un augstākās attīstības laikā un pēc aizbraukšanas no Rīgas pieredzējis revolūciju Pēterburgā, viņš atbildēja, ka nenoliedzami. Vieta vienmēr atstāj nospiedumus. Brīvība ir šīs pilsētas sagūstītais vārds.

„Rīga 2014” rīkotā konference ir būtisks mēģinājums pievērsties vēstures stāstu aspektiem, atklātiem vēstures tabu jautājumiem un neatrisinātajām problēmām. Diskusija, saruna ir kultūras pamats, kas ļauj arī Latvijai iekļauties Eiropas kultūras diskusiju tradīcijā. Diskusija par vēsturi ir tā, kas veido identitāti, tāpēc arī ceram, ka „Rīga 2014” programma mums ļaus vairāk saprast sevi vēsturiskā kontekstā, jo savulaik franču dzejnieks Pols Valerī rakstīja: „Vēsture esot visbīstamākā viela, ko radījusi intelekta ķīmija, kas izraisa sapņus, apreibina veselas tautas, raida tām aplamas atmiņas, paātrina refleksus, neļauj sadzīt vecām brūcēm, vajā miegā, noved pie lielummānijas vai vajāšanas kompleksa un padara tās rūgtuma un augstprātības pilnas, neciešamas un iemīlējušās sevī.””

Vairāk par forumu un tā programmu lasi šeit!

0 komentāri

Komentāru nav