„Daile” – no kinoteātra līdz Mūzikas namam

„Daile” – no kinoteātra līdz Mūzikas namam
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Reiz šajā ēkā bija rīdzinieku iecienītais kinoteātris „Daile”, kādu brīdi pēc tam – „Club Kino”, bet jau nākamnedēļ – 13. novembrī – Krišjāņa Barona ielas 31. namā ar izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša 80 gadu jubilejai veltīto Jāņa Lūsēna koncertizrādi „Pus es” durvis vērs Mūzikas nams „Daile”. Dažas dienas pirms atklāšanas, kad „Dailē” viesojās kultūras portāls „Rīga 2014”, par mūsu gidi uz brīdi kļuva Mūzikas nama īpašniece un idejas autore Anda Zadovska, citastarp atzīstot: „Domāju, ka Ojārs Vācietis tieši atbalsta ideju Mūzikas namu atklāt viņa dzimšanas dienā! Turklāt mēs neesam māņticīgi.”

Vieta gan teātra izrādēm, gan kafijotājiem

Pirmā telpa, kur varam iemest aci, ir skatītāju zāle, kurā būs četrsimt sēdvietu – gluži tāpat kā Valmieras teātrī, savukārt piecus reiz deviņus metrus lielā skatuve ir tieši tikpat liela kā Nacionālā teātra skatuve.

 

„Varēsim atdarīt ar labu, piemēram, Valmieras teātrim, kur bieži esam viesojušies ar muzikālā teātra „ARS NOVA” izrādēm. Tagad viņi savas Rīgas viesizrādes varēs spēlēt arī pie mums,” stāsta Anda, ar lepnumu rādot „Yamaha” koncertflīģeli (tas tiks izmantots jau nākamtrešdien koncertuzvedumā „Pus es”) un uzvedot mūs balkonā, kas arī paredzēts skatītāju vietām. Krēsli tiks izvietoti uz īpašiem podestiem, un ir padomāts par to, lai no ikvienas vietas skatuve būtu ideāli pārredzama. Ja būs nepieciešamība, krēslus no zāles varēs izvākt, un tad te varēs satilpt vismaz septiņsimt cilvēku. „Savulaik kinoteātra zālē arī bija apmēram septiņsimt vietu, tā ka ietilpība palikusi tāda pati,” piebilst Anda.

Īpaši padomāts par zāles apskaņošanu un akustiku, ko atzinīgi novērtējuši eksperti, tostarp arī Latvijas Radio kora diriģents un mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, tādēļ, iespējams, Radio koris kādu no saviem koncertiem varētu rīkot tieši MN „Daile”.

„Par apskaņošanu turpmāk šeit rūpēsies Andris Alviķis. Man šķiet, šis vārds komentārus neprasa.”

 

Ielūkojamies arī nelielā telpā, kas tiekot dēvēta par Ojāra Vācieša istabu – tieši šeit pēdējos mēnešos notikusi atklāšanas koncertuzveduma sagatavošana. Te atrodas arī komponista Jāņa Lūsēna otrs lepnums – „vintage” sintezatori „Hammond L102” un „Fender Rhodes”, kas izmantoti arī jaunā albuma „Pus es” ieskaņošanā. „Iespējams, ka šeit ar laiku ierīkošu mazu kafejnīcu,” plānus atklāj Anda, piebilstot, – lielākā daļa nama interjera tapis tieši pēc viņas idejām.

Vēl otrajā stāvā paredzētas māksliniekiem domātās telpas – tās ierīkotas kādreizējā kinomehāniķa „būdā”, un bibliotēkas istabiņa, kur ar laiku varētu tapt lasītava. Rādot neapmestās ķieģeļu sienas (visā savā krāšņumā tās iespējams novērtēt arī skatītāju zālē, un tieši scenogrāfs Reinis Suhanovs pārliecinājis, ka tās nevajag apdarināt), Anda ar lepnumu teic, ka tās ir visatbilstošākās simtgadīgajai ēkai (tā celta 1913. gadā) un tās būtībai – kā stāstījis nama īpašnieks Juris Nāruns, viņa tēvs savulaik šo ēku cēlis tieši kā kinoteātri (tas atklāts pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un Rīgā bijis pēc skaita trīsdesmit sestais kinoteātris).

Tādēļ tagad nama pašreizējais īpašnieks ļoti priecājies, ka šajā ēkā atkal atgriezusies kultūra.

Savukārt Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes jaunā mūzikla „Meierovics” dekorācijas, kas pagaidām izvietotas skatītāju zālē, jau pēc dažām dienām tiks pārceltas uz citu zāli, kur norisināsies arī topošās izrādes mēģinājumi, bet jau 18. novembrī jaunā mūzikla pirmizrāde būs skatāma uz Latvijas Nacionālās operas skatuves.

 

Mūzikas nama pirmais stāvs atvēlēts garderobei un kafejnīcai, kur pirms pasākumiem un starpbrīžos varēs iedzert kafiju un panašķoties ar kādu gardumu, un, kā sola Anda, cenas būšot konkurētspējīgas. Savukārt plašajā vestibilā apmeklētāji varēs iepazīties ar Mūzikas nama topošajiem projektiem – gan apskatot gaismas reklāmas, gan informāciju izlasot uz speciāliem tablo, kas iemontēti vestibila sienās. Ak jā, un vēl pirmajā stāvā atrodas ļoti skaisti un romantiski iekārtota dāmistaba, par kuras interjeru gan Anda smaidot teic, ka neatklāšot, kur smēlusies iedvesmu. „Katrā ziņā centāmies, lai cilvēki šeit, pie mums, justos maksimāli ērti,” viņa akcentē un piebilst, ka ir ļoti pateicīga arī savai komandai, kas visu palīdzējusi izdarīt – māksliniecei Anitai Lūsēnai, dziedātājam Uģim Rozem, kurš uzņēmies tehniskā direktora pienākumus, un daudziem citiem.

Cer kļūt par repertuāra teātri

Pretēji lielās skatītāju zāles melnajām sienām – tieši šī krāsa ļauj tās vislabāk izgaismot koncertos un izrādēs – Andas kabinets iekārtots gaišos toņos. „Tas nekas, ka šajā telpā nav logu, jo man visu dienu stāv vaļā durvis, tā ka par notiekošo esmu lietas kursā, un arī namā skanošo mūziku itin labi varu dzirdēt,” viņa rezumē pirms ķeršanās pie stāsta par Mūzikas nama tapšanu. „Vienīgi nupat man ir sajūta, ka esmu uzņēmusies drusku vairāk nekā spēju izdarīt,” Anda vēl pasmejas, piebilstot – mainīt vēsturisko nosaukumu „Daile” uz kaut ko citu viņai vispār nav nācis prātā, turklāt visi to pazīst, un nevienam nav jāskaidro, kas tas ir. „Tas ir zīmols, un tas man nāk par labu. Vienīgi ilgi domājām, kā saukt – par muzikālo teātri īsti nē, jo koncertdzīve arī ir svarīga. Zigfrīds Muktupāvels ieteica saukt par koncertzāli. Tomēr palikām pie mūzikas nama – nosaukuma, kas iekļauj visu to, kas te notiks. Galu galā, teātri taču spēlē arī Spīķeru koncertzālē un Rēzeknes jaunajā koncertzālē.”

 

„23. septembrī apritēja pieci gadi, kopš darbojas muzikālais teātris „Ars Nova” – pirmā apaļā jubileja. Visus šos gadus esmu vilkusi kopā ciparus un ik pa brīdim secinājusi, ka nemaz tik spoži nav gājis – nauda, kas iztērēta telpu īrei, transporta izdevumiem, viesnīcām, skatuves izbūvei, nemaz nav tik maza. Piemēram, „Kaupēna” aizvešana uz Liepāju izmaksāja tieši divus tūkstošus latu. Ņemot vērā, ka dotāciju mums nav un esam saņēmuši finansējumu tikai dažiem projektiem, tas ir ļoti sāpīgi, jo mūsu vienīgie ienākumi ir biļešu nauda. Tā nu, paskatoties visas izmaksas, sapratu – ja mums pašiem būtu sava telpa, mēs to varētu apsaimniekot un naudu ieguldīt konkrētās lietās. Tādēļ sāku meklēt atbilstošas telpas,” stāsta Anda un akcentē – vispiemērotākais ideju īstenošanai viņai šķitis kāds bijušais kinoteātris, lai gan „Daile” viņai sākumā nemaz nav ienākusi prātā.

 

„Atcerējos, ka Vecrīgā bija „Aina” un „Komjaunietis”, Pētersalas ielā – „Kosmoss”; arī „Teika”, taču tas man šķita par tālu. Tad „Google” meklētājā ierakstīju frāzi „izīrē bijušā kinoteātra telpas”, un tā arī bija, ka pirmais „izleca” kinoteātris „Daile”, ko laikam jau atpazinu pēc adreses.” Tas noticis tieši pirms gada, un Anda vēlējās, lai lietas „saliekas” tā, ka jauno sezonu jau varētu uzsākt jaunās telpās. „3. jūlijā parakstījām līgumu uz desmit gadiem, tādējādi mani neviens nevar izlikt ārā, ja arī māju kāds izdomā pārdot,” Anda neslēpj gandarījumu, piebilstot ,– mājas īpašniekam Jurim Nārunam esot būtiski, kas viņa īpašumos notiek.

„Mēs jau plānojam visādus labus pasākumus.

Tāpēc tagad galvenais ir sabalansēt finansējumu, jo liela daļa mūsu līdzekļu atvēlēta remontam un neplānotos izdevumos.”

Pārbūves laikā bijuši visādi piedzīvojumi ar meistariem, un Andai datorā glabājas bildes, kur redzams, kā visas telpas tītas pamatīgā putekļu mākonī pēc pusotru metru biezās zāli sadalošās sienas nojaukšanas. „Tagad jau te izskatās pieklājīgi,” viņa smej.

Taču, taujāta par konkrētiem projektiem, Anda Zadovska saka – protams, plāni ir, taču, kamēr nekas nav reāli izdarīts, viņa runāt nevēlas. „Tomēr, teorētiski izrēķinot, visam vajadzētu sanākt. Bet man ir doma šo vietu padarīt par repertuāra teātri – vienu mēnesi nospēlēt „Kaupēna” izrādes, pēc tam – nākamo projektu. Tas ir tas, uz ko gribētu tiekties.

Ja mums beidzot ir sava mājvieta, tad varbūt varu cerēt, ka beidzot mūs arī sāks nopietnāk uztvert un ka atradīsim vēl kādus atbalstītājus.

Un tās četrsimt vietas zālē ir mana sapņa īstenošanās – tieši tikpat vietu ir Valmieras teātrī, ko vienmēr esmu uzskatījusi par vislabāko teātri, kāds var būt.”

 

Tiesa, Anda gan neuzskata, ka Mūzikas nams „Daile” kļūs par konkurentu kultūras pilij „Ziemeļblāzma”, „Palladium” vai Spīķeru koncertzālei – šīm vietām, viņasprāt, ir atšķirīgi uzdevumi. „Ideju man ir jūra, jo beidzot ir vieta, kur atnāk mans režisors, gaismotājs un skaņu režisors, kas visu „uztaisa”. Arī mūziklu varam nodrošināt – ar visiem radiomikrofoniem un ausu kontrolēm, tādēļ nākamos iestudējumus jau veidosim tieši šai vietai. Ja tu man vaicā, vai nākamgad iesaistīsimies Eiropas kultūras galvaspilsētas norisēs – mēs jau visu laiku piedalāmies domes projektu konkursos un atbalstām šīs lietas, turklāt mūsu mūzikas nams ir Rīgai nozīmīga kultūras vieta, kas darbojas kultūrvēsturiskā ēkā, tā ka – protams, piedalīsimies.”

 

0 komentāri

Komentāru nav