„Šķērsiela” – tautas romāns no bomža līdz zinātņu doktorei

„Šķērsiela” – tautas romāns no bomža līdz zinātņu doktorei
Kaspars Garda - Rīga 2014 . Filmas autori Ivars Seleckis un Tālivaldis Margēvičs
Una Griškeviča
16-04-2013 A+ A-
Leģendārās dokumentālās filmas „Šķērsiela” autori – scenārists Tālivaldis Margēvičs un režisors Ivars Seleckis – 4. maijā ar savu jaunāko dokumentālo filmu „Kapitālisms Šķērsielā” cer pielikt punktu triloģijai par vienu no Rīgas mazākajām un tajā pašā laikā interesantākajām ielām. Savukārt šajā pirmdienā, 15. aprīlī, tika svinēta „Šķērsielas” ceturtdaļgadsimta jubileja.

Varēja būt grāmata

„Ārprāts, kā tas laiks skrien,” tiekoties ar kultūras portālu „Rīga 2014” dažas dienas pirms filmas jubilejas, rezumē abi tās autori un atzīst, ka par to, vai šīs triloģijas pabeigšana viņiem sniegusi gandarījumu, varēšot spriest tikai pēc filmas pirmizrādes. Jo – viens ir filmu caurskatīt montāžas procesā uz montāžas galda, bet pavisam kas cits – mazliet distancēti skatīties uz lielā ekrāna. „Gan jau kādam nepatiks, ko esam tur sastrādājuši, un atkal teiks – kas tajā Šķērsielā ir tāds, ka jūs par to veidojāt filmu…

Bet mums šķita svarīgi parādīt, kā pa šiem gadiem ir mainījusies iela un tur dzīvojošo cilvēku liktenis.

Tas ir tāds dokumentāls tautas romāns,” smaidot saka filmas scenārists un idejas autors Tālivaldis Margēvičs (starp citu, viņš pats visu mūžu ir šīs ielas iemītnieks).

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

Tieši viņš bija tas, kurš astoņdesmito gadu beigās izdomāja iemūžināt savu kaimiņu un ielas dzīvesstāstu kinolentē, lai gan sākotnēji esot bijusi doma rakstīt grāmatu. „Tomēr beigās palikām pie idejas par filmu,” savu stāstu, ko ik pa brīdim papildina arī filmas režisors Ivars Seleckis, turpina Tālivaldis Margēvičs, neslēpjot – arī tolaik, Atmodas priekšvakarā, nemaz nav bijis tik vienkārši dabūt akceptu un naudu iecerētajai filmai. Šeit, Latvijā, pat bijis jāsaskaras ar attieksmi – kāda jēga veidot dokumentālo filmu par kādas ieliņas iemītniekiem un kam tas būs vajadzīgs?! „Taču Maskava, ar kuru tolaik vēl bija jāsaskaņo plāni, gan bija krietni atsaucīgāka, un atļauju filmēšanai saņēmām,” atminoties tālos laikus, priecājas filmas autori, nemaz neslēpjot, ka piedabūt Šķērsielas iemītniekus piekrist filmēšanai sākotnēji nav bijis viegli, tomēr viņu uzticību izdevies iekarot.

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

„Tā tapa „Šķērsiela” – līdz šim vienīgā latviešu filma, kas saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas balvu un arī citu kinofestivālu balvas, un ir viena no divpadsmit kinolentēm, kas iekļauta Kultūras kanonā!” abi kungi neslēpj gandarījumu, piebilstot – prieku sagādājot arī tas, ka reāli izdevies palīdzēt vairākiem filmas varoņiem, piemēram, rakstnieka Jāņa Veseļa mazmeitai Daigai, kurai radu nesaskaņu dēļ vajadzēja pamest vectēva māju un meklēt mājvietu citur.

 

„Kad filmu noskatījās toreizējais LKP CK sekretārs Jānis Vagris, viņš aizkustinājumā raudāja, un tūdaļ pat lika atrisināt jautājumu par Daigas mājvietu, piešķirot viņai dzīvokli.”

Savukārt laikā, kad tapa viņu otrā filma – „Jaunie laiki Šķērsielā” (1998. gadā) – notika īpašumu denacionalizācija, tādējādi Daigai un viņas brālim izdevies atgūt daļu vectēva īpašuma. Savukārt akmeņkalis Aldis reklāmas dēļ ticis pie jauniem kapakmeņu pasūtījumiem. „Tādējādi droši varam apgalvot, ka nevienam filmas varonim pāri netika nodarīts, un neviens nenāca pie mums ar pārmetumiem, ka esam sabojājuši viņam dzīvi!”

„Vai tad tā nav aktierfilma?”

Vienpadsmit gadus pēc pirmās filmas Tālivaldis Margēvičs un Ivars Seleckis ķērās pie filmas turpinājuma, uzņemot „Jaunos laikus Šķērsielā”. „Jūs jau atceraties, kā attīstījās mūsu valsts un sabiedrība: visu laupīja, pievāca, „prihvatizēja”, bija „jumti”, sākās denacionalizācija,” saka T. Margēvičs, savukārt Ivars Seleckis piebilst, ka filmas otrā sērija tapusi pēc pieprasījuma – paši Šķērsielas iedzīvotāji pat sākuši vākt naudu filmas turpinājumam.

„Tas bija īstais brīdis atspoguļot tobrīd notiekošos sociālos procesus, bet uzmanības centrā bija vienkāršie likteņstāsti. Tāpēc arī tapa trešā filma – „Kapitālisms Šķērsielā”.

Jo, ja ir iespēja divdesmit piecu gadu garumā dokumentēt, izsekot cilvēku likteņiem... Būtībā mums otra tāda precedenta laikam nav. Varbūt to mazliet darīja „Vai viegli būt jaunam”,” spriež filmas autori. Viņuprāt, galvenā bijusi iespēja ielas iemītniekus parādīt mijiedarbībā. „Ar to jau sākās doma, ka šī filma ir kā aktierkino: filmā ir viņu attiecības, tradicionālā dramaturģija,” skaidro filmas scenārija autors un pasmejas, atceroties, kā japāņiem šķitis, ka tas tiešām ir aktierkino ar aktieriem ielas iemītnieku lomās. „Tā kā es dzīvoju tajā ielā, zinu šo cilvēku personīgo dzīvi, un viņi arī nebaidās man to atklāt. Un to, ko viņi man neatklāj, redzu, kopā ar viņiem dzīvojot.” Protams, kā akcentē Ivars Seleckis, strikti tiekot ievērota noruna Šķērsielas iedzīvotājus neblamēt, citādi cilvēki filmētājiem gluži vienkārši neuzticēsies. „Drīzāk mums kāds varbūt pārmeta, kāpēc neesot ticis tajā filmā...,” abi kungi smejas.

Dokumentālais kino gaidīt nevar!

Šajos divdesmit piecos gados, kas pagājuši kopš pirmās filmas, daudz kas mainījies: daži ielas iedzīvotāji jau aizgājuši viņsaulē, tolaik mazie bērni nu kļuvuši par pieaugušiem cilvēkiem... „Protams, par labu nenāca tas, ka naudu vajadzēja vākt pa kripatiņai.

Aktierkino tas neko nenozīmē, jo filmu var veidot arī vairākus gadus, bet dokumentālajā kino ir tā – ja tu sāc filmēt kādu tēmu un viss apstājas, pēc tiem pāris gadiem viss var būt kardināli mainījies.”

Taujāti, kā vēl šī filma atšķirsies no iepriekšējām filmām, autori teic – pirmkārt, jau ar to, ka darbība notiek smagas krīzes apstākļos, atspoguļojot to, kādas sekas tā atstāj uz cilvēku dzīvi un likteņiem, kā tie mainījušies, vai viņi notiekošo vispār spēj ietekmēt. „Miljonārs, ja viņš zaudē vienu miljonu, arī vaid, ka ir grūti. Bet, ja cilvēks zaudē elementāro, tas ir briesmīgi,” rezumē filmas autori, gan akcentējot, – kapitālisms analizēts netiks, jo filma nav publicistiska vai deklaratīva; tā stāsta par cilvēku likteņiem.

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

„Mēs nedalām savus varoņus labajos vai sliktajos: filmā būs stāsts gan par „bomžiem”, gan mūsu ielas ilggadējo iemītnieci Ievu, kura pirmās „Šķērsielas” laikā bija maza meitene, bet tagad ir zinātņu doktore. Tātad – visplašākais spektrs!” Izrādās arī, ka šo gadu laikā vairāki ieliņas iedzīvotāji pārcēlušies dzīvot citur, bet Šķērsielā parādījušies pat ārzemnieki, kas nolēmuši, ka dzīvos šeit...

Jāpiedzīvo nepatīkams incidents

Starp citu, šī filmēšana teju vai liktenīga izvērtās pašiem filmas autoriem, kuriem aizpagājušajā vasarā bija jāpiedzīvo ļoti nepatīkams incidents: agresīva motociklista un trīs huligānu uzbrukumu, kuriem, iespējams, šķita, ka filmētāji apdraud viņu „biznesu”... „Viņu vadonis mums tiešām reāli un apzināti brauca virsū ar motociklu un mēģināja notriekt gar zemi. Savukārt tad, kad zvanīju policijai, pārējie uzbrucēji man lauza ārā roku un gribēja atņemt telefonu, bet Ivaram – kameru...” nepatīkamo epizodi Tālivaldis Margēvičs atceras nelabprāt, vien piebilstot – izsauktā municipālā policija sākotnēji atteikusies iejaukties, liekot saukt Valsts policiju. Un tikai pēc tam, kad T. Margēviča sievai un kaimiņiem izdevies sazvanīt Rīgas domes atbildīgās amatpersonas, situācija tikusi atrisināta – policija atbraukusi, savākusi uzbrucējus un atvainojusies, ka tas nav izdarīts uzreiz.

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

 „Paldies Dievam, šie bandīti no mūsu ielas tika aizvākti, savukārt viņu vadonim šis nodarījums par labu nenāca, jo jau tāpat atradās policijas uzraudzībā. Toreiz pateicu – ja viņš man atvainosies, apsūdzību atsaukšu, jo šī epizode viņa sodu padarītu vēl smagāku. Tā tas tika atrisināts,” vēl piebilst Tālivaldis Margēvičs, vēl rezumējot – šo vairāk nekā divdesmit gadu laikā Šķērsielas iedzīvotāji ir gluži labi iepazīti, savukārt uzbrucējs uz motocikla bijis jaunienācējs.

„Cilvēki dažādu apstākļu dēļ aizbrauc prom, bet vietā nāk šādi elementi. Šis notikums noteikti ir par mūsu filmas tēmu...”

Labprāt iekļautos kultūras galvaspilsētas programmā

Kas notiks turpmāk? „Vispirms jāsagaida 4. maijs un trešās filmas pirmizrāde. Ceram arī, ka kinoteātrī „Splendid Palace” tiks sarīkota mākslinieku izstāde – ielā tikuši rīkoti simpoziji un gleznoti ielas iemītnieku portreti,” stāsta filmas autori, piebilstot – savu ielu un tās aktivitātes viņi redz arī Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu programmas kontekstā. „Varētu iedzīt visas trīs filmas diskos un rīkot seansus Šķērsielā kā brīvdabas kinoteātrī, varētu sarīkot vizināšanos ar drezīnu pa to dzelzceļa posmu, kas iet gar Šķērsielu,” uzskaita Tālivaldis Margēvičs, piebilstot, ka esot domāts arī par citām interesantām aktivitātēm. Protams, ja vien tas kādam šķitīs nepieciešams.

„Droši vien tādas intereses kā pēc pirmās filmas, kad uz Šķērsielu brauca interesentu pūļi un kad pirmās filmas varonis taksists Jūlis tēloja gidu, nebūs.

Taču mums ir, ko parādīt,” ir pārliecināti Tālivaldis Margēvičs un Ivars Seleckis. Starp citu, viņi ļoti cer, ka uz jaunās filmas pirmizrādi 4. maijā ieradīsies arī paši filmas varoņi, kuri gan nu ir izkaisīti visā plašajā pasaulē.

0 komentāri

Komentāru nav