Literārs mēģinājums sakārtot pasauli

Literārs mēģinājums sakārtot pasauli
Varis Eversons / Daces Judinas arhīvs . Rakstniece un žurnāliste Dace Judina
Una Griškeviča
Šonedēļ klajā nāks rakstnieces un žurnālistes Daces Judinas ceturtais sērijas „Izmeklē Anna Elizabete” kriminālromāns „Ziemas blūzs”. Dace ir visnotaļ pārliecināta, ka tā savā ziņā ir iespēja – vismaz teorētiski – mēģināt sakārtot pasauli, literārā fikcijā uzrakstot par to, ko varbūt nevar citādi. „Iedvesmu romāniem smeļos iz dzīves, un savas atmiņas man uzticējis arī nu jau aizsaulē aizgājušais Latvijas policijas ģenerālis Aloizs Blonskis,” intervijā kultūras portālam „Rīga 2014” atklāj Dace Judina.

Vai tad, kad uzrakstīji pirmo grāmatu – „Tase melnas kafijas” –, jau zināji, ka tev būs vesela sērija „Izmeklē Anna Elizabete”? Teju klajā nāks trešais – „Ziemas blūzs”, pēc kāda laiciņa – ceturtais, un stāstīji, ka nu jau top arī piektais romāns.

­Jā, to, ka tā būs detektīvromānu sērija, zināju, jau rakstot pirmo Annas Elizabetes grāmatu. Sākās viss 2009. gadā – ar psiholoģisko detektīvu „Tik vienkārši...”, manu pirmo romānu. Biju tikko parakstījusi līgumu ar „Apgādu Zvaigzne ABC” par tā izdošanu, aizbraukusi uz mūsu trīssimtgadīgajām dzimtas mājām pie savējiem, un tur ģimenes lokā runājāmies, kā tas viss būs. Mammas māsa – Ritas tante – sāka stāstīt par seniem dzimtas notikumiem (viņa ir lieliska stāstītāja!), un es pēkšņi iedomājos – traki interesanti, kas tik nav noticis vienas saimes ietvaros, sanāk riktīga kriminālā sāga! Un, ja nu taptu detektīvsērija, kuras galvenā varone – „parasta mirstīgā”, „viena no mums”, varbūt vienīgi ar drusku asāku prātu, labākām novērošanas spējām un dziļāku intuīciju? Tā teikt, dzīvo mierīgi savu dzīvīti, dara savu darbu, bet pēkšņi viss sagriežas, un viņa attopas, ierauta bīstamos piedzīvojumos... Šī ideja mani tā aizrāva, ka tajā pašā naktī uzmetu krietnu žūksni sižeta līniju, bet nākamajā rītā zvanīju Vijai [Kilblokai]: „Latviešiem nav detektīvromānu sērijas. Man ir doma – iedzīvināt „foršu” dāmu...”

Tā mammas māsas divsimtgadīgajā gultā piedzima Anna Elizabete... Nu jau var teikt – viņa ar draugiem dzīvo savu dzīvi, bet es... tik spēju pierakstīt visu, kas notiek.

Pirmajā grāmatā „Tase melnas kafijas” Anna Elizabete saņēma mantojumu un, tikko ievākusies Pūču salas mājā, Mežājos, dabūja uz kakla dubultslepkavību, otrajā grāmatā – „Dīvainais Līgovakars” – šķietama nejaušība izrāva no aizmirstības septiņdesmit gadus senus noziegumus, izraisot slepkavību lavīnu šodien, šeit un tagad. Tikko iznākušais „Ziemas blūzs” turpina „Dīvaino Līgovakaru”, paplašinot Annas Elizabetes darbības jomu – šoreiz viņas un draugu uzmanības lokā nokļūst Ziemassvētku vecīša slepkavas, narkotiku ražotne, cūku zagļi un alkatīgi pašvaldību darboņi. Viss kā dzīvē. Decembrī iznāks „Mēnesis pie jūras” – supersmalkā SPA viesnīcā (kaut kur Kurzemes jūrmalā) aiz spožās fasādes mājo šausmas...

 

 

Kas tevi pamudināja pievērsties tieši kriminālromānu žanram? Varēji taču rakstīt romantiskus stāstus... Vai to dari tādēļ, ka kriminālromānu žanrā Latvijā pašlaik nekāda īpaša aktivitāte nav manāma?

Hmm... Romantika nav mans lauciņš. Kopš bērnības esmu vairāk dauzījusies un piedzīvojumus meklējusi, nevis sapņojusi par princi baltā zirgā. Man bija lieliska bērnības draudzene – arī Dace –, ar viņu mēs, desmitgadīgi skuķi, „izspēlējām dzīvē” Holmsu un Vatsonu. Es biju Vatsons... (Smejas.)

Kāpēc „detektīvi”? Tāpēc, ka tā savā ziņā ir iespēja (vismaz teorētiski) mēģināt sakārtot pasauli, „literārā fikcijā” uzrakstot par to, ko varbūt nevar citādi. Mēs visi, ikviens no mums, ik dienas saskaramies ar dažnedažādiem cilvēkiem. Ko par viņiem zinām? Kādi viņi ir? Kas viņi ir? Kā strādā viņu prāts, domāšana, jūtas? Kas pamudina cilvēku pārkāpt sarkano līniju, kā parasts cilvēks kļūst par noziedznieku?

Kur smelies iedvesmu visiem romānos aprakstītajiem notikumiem: tie ir reāli notikuši noziegumi vai vairāk tomēr tavas iztēles auglis? Varbūt izmanto raidījuma „Degpunktā” sižetus?

Zini, divus gadu desmitus nostrādājot medijos, no tiem – gandrīz septiņus iekšlietu sistēmā un vairāk nekā septiņus – dienas presē, laikam taču kaut ko iemācās – gan par sabiedrību, gan cilvēkiem kā tādiem. Man ir lielisks arhīvs – aizraujoši notikumu pieraksti un faktu materiāli, ko esmu vākusi un turpinu to darīt joprojām. Daudz un ātri lasu – ziņas, komentārus, viedokļus, periodiku un publicistiku, populāro zinātni un, jā, arī daiļliteratūru.

Mūsu paaudzei vēl piemīt tā nenovērtējamā spēja – saskatīt to, kas noklusēts, nepateikts vai noslēpts starp rindiņām. Tad nu, liekot kopā bildi, ko par dzīvi sauc, veidojas ļoti interesanti musturi. Stāsti, kas prasās izstāstāmi.

Savas atmiņas man uzticējis aizsaulē aizgājušais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis, daudziem notikumiem, strādājot „Likuma Vārdā” un „Faktā”, biju lieciniece pati, cilvēkstāstus esmu iekrājusi, intervējot interesantus cilvēkus un nu braukājot ar Detektīvu klubu pa Latviju. Tā ka – jā, tas viss notiek ar mums. Tepat un tagad.

 

Un – vai mēs, latvieši, tiešām esam tik nežēlīgi?

Mēs esam vēl nežēlīgāki. Savulaik kādā Ziemeļvidzemes pilsētā notika baiss noziegums – divi jaunieši noslepkavoja cilvēku, vīrieti. Naktī, tumšā parka stūrītī nogrieza viņam galvu. Toreiz man bija iespēja runāt ar puisi, kurš to izdarīja. Jautāju – bet kā? Viņš paskatījās manī tukšām acīm: „Ar nazi, nu, tā kā maizīti griež...” Šī truli izteiktā frāze joprojām, pēc daudziem gadiem skan ausīs. „Kā maizīti griež...”

Mūsu sabiedrība ar katru gadu kļūst slimāka, nežēlīgāka un neiejūtīgāka. Diemžēl. Iemeslu un cēloņu ir daudz, un ne jau tikai valdība, politika, nodokļi un nabadzība pie tā vainīgi. Visām šausmām, kas mums notiek apkārt, „kājas aug” no mājām, no ģimenēm. Varmācība, vienaldzība un nežēlība pret bērniem, sievietēm, vecīšiem un invalīdiem. Sadistiska neaizsargātu dzīvnieku mocīšana, pamešana, pavairošana... Hiperaktīvi, burtiski „bez bremzēm” bērni skolās un bērnudārzos – ar viņiem netiek galā ne vecāki, ne pedagogi. Jaunieši, kas citādi neprot priecāties un komunicēt, kā vien „iešmigojot” vai „iešaujot”... Vienaldzība un neiejūtība vienam pret otru.

Tajā pašā laikā informatīvajā telpā gluži kā pneimatiskais āmurs dārd stereotipi: jaunības, skaistuma, bagātības kults, veiksmes stāsti, zvaigžņu šovi, jaunas drēbes, mantas, tehnoloģijas un pakalpojumi, bez kuriem cilvēks nav cilvēks, bet tikai tāds... primāts. Varētu turpināt. Bet kur tajā visā paliek pamatlietas?

Protams, negācijām līdzās ir arī labais, gaišais, pamatīgais, augšupceļošais. Tikai – kaut kā kautrīgi, it kā maliņā stāvot. Bet – labi, ka ir. Citādi nebūtu vērts dzīvot.

Šķiet, savus romānus izmanto arī, lai paustu uzskatus par dažnedažādām aktuālām sadzīviskām un arīdzan politiskām lietām: eiro ieviešanu, interneta komentāriem, „radarizāciju”, sociālpolitisko stāvokli... Tiesa, nerakstot, ka „tā domāju es, Dace Judina”, bet šos viedokļus liekot paust romāna varoņiem... Vai ceri, ka tavs viedoklis sasniegs īsto adresātu?

Manu grāmatu varoņi strīdas un diskutē par visu notiekošo gluži tāpat, kā to katru dienu darām mēs. Viņiem ir viedokļi, nereti – savstarpēji atšķirīgi. Pat pilnīgi pretēji tam, ko domāju pati. Šī viedokļu/uzskatu konfrontācija, saasināšana varbūt ir veids, kā ieskicēt vairāk vai mazāk objektīvu fonu, pievērst uzmanību sāpīgajām lietām, pasaukt palīgā, pirms vēl nav par vēlu.

Piemēram, „Dīvainais Līgovakars” pie manis atnāca brīdī, kad Latvijai pāri vēlās referenduma draudi par otrās valodas ieviešanu. Tobrīd strādāju skolā, un piedzīvoju sāpīgu pliķi sejā: pēc Brīvības cīņu piemiņas pasākuma audzēkne, tikko nostāvējusi goda sardzē pie karoga, „izmeta”: „Nu, tagad ejam parakstīties par krievu valodu!”

Tajā brīdī ārkārtīgi skaudri sajutu, cik neaizsargāti esam un cik trausls ir mūsu iztēlotais līdzsvars, ja pat bērni, dzimuši un uzauguši neatkarīgā, brīvā Latvijā, paši nedomājot, ko runā, pauž savu vecāku, vecvecāku vai sazin’ kā ieborētas domas. Pēdējo gadu lielie notikumi to tikai apstiprina. Mūs pārdod. Faktiski – jau pārdevuši.

Tad nav jābrīnās, ka pašmāju ierēdņi, kāda projekta ietvaros runājot par 40.–50. gadiem, atļaujas klaju, nicīgu neiecietību – „nu, cik var ņemties par to četrdesmito, nekā tāda jau tur nebija…” Nebija? Mūsu lauku mājas sijās un vērbaļķos joprojām deg krievu zaldātu iegrieztie x, y un... Lien cauri visiem špakteļiem. Puse mūsu dzimtas izbraukājusi padomijas plašumus bezmaksas ekskursijā. Un tikai par to, ka prata saimniekot un mīlēja savu zemi.

 

Izskatās, kas tas tev reāli sāp...

Kā gan citādi?! Vērojot to, kas notiek, rodas sajūta, ka, informatīvās telpas apdullināti, tik vien spējam, kā rāpus līdz darbam, galvu nepacēluši atpakaļ, degunu datorā vai TV kastē, ieslēgt kārtējo programmējošo šovu vai seriālu, varbūt vēl „nolaist tvaiku” anonīmajos komentāros, nozākājot visus un ikvienu. Un viss? Tas ir viss, kas mūs interesē? Cik vairs ir to, kuri, par spīti naudas, laika un spēka trūkumam, vēl dzied, dejo, spēlē teātri, glezno, auž... izpaužas radoši? Ja nav aizbraukuši... Mūsu kā cilvēcisko būtņu intereses apzināti tiek nonivelētas līdz „pelnīt”, „ēst”, „gulēt”, „varbūt vairoties” un „paretam anonīmi izteikties”... Kurp tas ved? Viennozīmīgi – uz bezgalīgu naidu un globālām nesaskaņām. Tāpēc mani tiešām iepriecināja juridiskās sankcijas attiecībā uz informatīvās telpas visatļautību un atbildību par gaisā palaisto vārdu.

Te vēlētos minēt kādu viedu dzīves gudrību: ja par kādu vēlies teikt ko sliktu, padomā, vai vari par šo cilvēku pateikt arī trīs labas lietas; ja nevari, tad tu viņu nemaz nepazīsti, un tev nav ne mazāko tiesību vispār vērt vaļā muti...

Ja reiz runājam par romāna varoņiem, vismaz galvenajiem – tiem ir prototipi? Jo, šķiet, nav noslēpums, ka ģenerāļa Kārļa Basa prototips ir pērngad mūžībā aizgājušais izcilais latviešu policists Aloizs Blonskis...

Jā, atvaļinātā policijas ģenerāļa Kārļa Basa tēlā zinātāji bez grūtībām atpazīs ģenerāli Aloizu Blonski, kurš, es ticu, no mākoņa maliņas ar interesi seko sava literārā alter ego piedzīvojumiem. Ģenerālis man bija ļoti nozīmīgs un tuvs cilvēks, un patiešām novērtēju likteņa labvēlību, ļaujot kaut īsu brīdi būt šā izcilā cilvēka tuvumā. Viņš bija mans konsultants un vērtētājs pirmajām divām grāmatām; trešo, „Līgovakaru”, pabeidzu dienu pirms viņa aiziešanas mūžībā. Tik liktenīgi.

Bet mums ar ģenerāļa ģimeni ir vienošanās, ka viņš turpinās dzīvot Mežājos un Pūču salā. Viņa labsirdība, dzīves gudrība un sirds siltums joprojām ir sajūtami.

Kā ar pārējiem romānu galvenajiem varoņiem: aktieri Ģirtu Melderi, žurnālisti Zani Zālīti, veco baronesi un – galu galā – pašu Annu Elizabeti? Vai tā esi tu pati, vismaz daļēji? Vai šie visi tēli ir tavas fantāzijas auglis?

Ar šiem tēliem ir tāpat, kā ar jebkuru literāro personāžu – grams no manis, maniem draugiem un tuviniekiem, līdzcilvēkiem, pa kumosam no mūsu valstsvīriem, biznesa darboņiem un valsts iestāžu iemītniekiem... Ir daži cilvēki, kuru īpatsvars „IAE” sērijas romānos ir lielāks – mana draudzene, lieliska žurnāliste un absolūta dzīvniekmīle Zanda Bērziņa-Radziņa devusi iedvesmu Zanei, kaut ko no mana labākā drauga Krista var saskatīt Kārlī, kaut ko no diviem citiem draugiem – majorā Mikā Kaķītī, gramu no aktiera Ģirta Ķ. ārienes un kilogramu mana jaunības drauga Raimonda piedzīvojumkāres – jautrajā Ģirtā Melderī. (Smaida.) Te jāakcentē, neviens no prototipiem nav vienkārši „uzurpēts” un iecelts romānu lappusēs „viens pret vienu”, viņu klātbūtne ir radošs impulss, raksturu iezīmes, vizuālās pazīmes un vārdu spēles. Bet, protams, neviens nevar aizliegt lasītājam meklēt un atrast vēl kādu līdzību vai prototipu...

Vismaz līdz šim visu triju romānu darbība risinās Mežāju pagastā. Kurā Latvijas pusē tas meklējams, un – vai, tiekoties ar lasītājiem, neviens nav teicis: Dace, jūs esat uzrakstījusi gluži kā par mums?! Vismaz man Pūču sala, kur vecajā baronu mājā dzīvo Anna Elizabete, asociējas ar Stāmerienas pili...

Pūču Mājas prototips patiešām ir Stāmerienas pils. Ar pilskungu Andreju Vīcupu mūs jau krietni pasen saista sirsnīga pazīšanās, un viņš vairākkārt ļāvis man izbaudīt Stāmerienas kungu mājas radošo gaisotni.

Vienai pašai nakšņot tukšā pilī, basām kājām dipināt pa gadsimtiem nodeldētajiem pakāpieniem... vienreizējas sajūtas.

Savukārt, runājot par Mežājiem, – tas ir izdomāts pagasts kaut kur Latvijā. Varbūt varētu atrasties Kurzemes un Zemgales robežzonā. Visu grāmatu iekšvākos redzamā Mežāju karte tapa manā viesistabā, guļot uz vēdera uz grīdas un uz padomju laiku „Aeroflot” reklāmplakāta aizmugures „no nulles” uzzīmējot pilnīgi jaunu apdzīvotu vietu – ar mājām, vēsturiskajām vietām, mežiem, purviem, ceļiem un visu, kā pieklājas. Ar karti saistās arī komiska epizode – kāds vēsturnieks, patiesību meklējot, esot izracis vairākus arhīvus, lai atrastu, kur īsti atrodas Mežāji... (Smejas.)

Par situācijām no sērijas – „tas ir par mums!” – jā, tādas ir bijušas.

Lasītāji dažādās Latvijas vietās „atpazīst” savus senos radiniekus, dzimtas leģendas un pat joprojām dzīvos tuviniekus un draugus. Taujā – „Kas jums to pastāstīja?” Neviens. Un visi. Mēs taču esam cilvēki! Un šai pasaulē viss notiek vienādi! Vai vismaz līdzīgi.

Nākamajam romānam – „Mēnesim pie jūras” – tieši tāpat, „no nulles”, esmu radījusi jaunu (izdomātu!), apdzīvotu vietu Dižjūras krastā, Kaijciemu un uzzīmējusi tā karti.

 

Kaut kur esmu lasījusi, ka Krievijas seriāla „Sasisto lukturu ielas” veidotāji netieši palīdz policistiem un izmeklētājiem atšķetināt dažādus noziegumus. Vai arī tev ar kādu no romāniem izdevies palīdzēt mūsu izmeklētājiem? Un vai, rakstot romānus, konsultējies ar šīs nozares ekspertiem?

Uz pirmo jautājuma daļu atbildes nebūs. Pagaidām. Uz otro – jā, protams. Man ir savi konsultanti, būtībā – esmu ieviesusi par paradumu gan tapšanas stadijā, gan pirms atdot grāmatu uz druku, lūgt palīdzību vairākiem dažādu nozaru speciālistiem, tā sauktajai „fokusa grupai”. Lūdzu izlasīt, pievēršot uzmanību attiecīgās jomas detaļām – lai nav neprecizitāšu vai kļūdu. Arī pati veicu pamatīgu izpētes darbu.

Pirmajā sērijas romānā parādījās rudais runcis Barons, pēc tam – taksītis Figaro, bet trešajā romānā Anna Elizabete ir tikusi pie vilku sugas kucēna Grāfa. Vai arī šiem burvīgajiem dzīvniekiem ir savi līdzinieki reālajā dzīvē?

Ir, ir. (Smaida.) Runcis Barons personificē visus manus kaķus – gan pilsētas mājoklī, gan laukos dzīvojošos, un viņu stiķus un niķus. Takšelis – tāds sardeļveidīgs niķu pods reiz bija manai kaimiņienei. Bet Grāfs... viņa prototips ir mans pelēkais vilks Rego, kuru kā mazu kucēnu ar divreiz lauztu un nepareizi saaugšu ķepu adoptēju „Ulubelē”. Jau liels, decembrī būs divi gadi. Ķepa operēta, sadzijusi – stipra un vesela! Mīļākais vilks pasaulē, un – tāds blēdis!... Ai, par dzīvniekiem varētu runāt līdz rītam! Starp citu, arī Pūču salas pūces ir īstākas par īstu – dzīvo manu lauku māju lielajos kokos.

Šķiet, ka Anna Elizabete ir praktiķe: viņa lieliski pārzina dažādu zālīšu iedarbību – pret kādu kaiti kāds augs palīdz. Tāpat ļoti praktisks izklausās padoms, kā novērst ziluma veidošanos: sabakstīt ābola šķēli ar nazi un pielikt sāpīgajai vietai. Vai šīs lietas smelies no sava zināšanu pūra? Un kas notiks, ja lasītājs izdomās to izmēģināt uz savas ādas?

Mierīgi! (Smaida.) Pret zilumiem palīdz arī nevārīts kartupelis – šķēlītē vai putriņā. Pret karstumiem, uztūkumiem, sasitumiem – nedaudz sasista (līdz sulai) kāposta lapa. Pret galvassāpēm – liepas, māllēpes vai dadža lapa. Tā varētu turpināt...

Tas pats attiecas uz zāļu tējām un savvaļas augu maisījumu veidošanu veselībai un labsajūtai, lai gan to uz savu galvu, pavisam bez zināšanām, varbūt tomēr nevajadzētu darīt.

Tas ir savdabīgs paradokss: mums visapkārt, nereti – tieši pie māju sliekšņa – aug desmitiem, simtiem augu, kurus, pareizi lietojot, būtu sveiki, veseli un moži. Bez „ūberdārgām” ķīmijām un farmācijas brīnumiem. Šīs zināšanas mūsu vec-, vecvec- un vecvecvecmāmiņām bija norma, bet mums pārvērtušās par zāļu sievu un bureņu noslēpumiem... Tāpēc, ka esam aizgājuši tālu prom no savām saknēm.

Pēc pirmā romāna „Tik vienkārši” iznākšanas stāstīji, ka pēc romāna motīviem varētu tapt kinoscenārijs. Kā ir ar šo detektīvsēriju: neniez rokas ķerties pie detektīvseriāla tapināšanas? Varbūt esi jau domājusi, kuri aktieri visideālāk derētu galvenajām lomām?

Jā, toreiz ar Bruno Aščuku apspriedām šādu domu, taču pagaidām kustības nav. Kas zina, varbūt, kad būs gatava „Tik vienkārši” otrā daļa, pie kuras šobrīd strādāju...

Nenoliegšu, par Annu Elizabeti un viņas piedzīvojumiem domājot, – būtu interesanti, ja piepildītos lasītāju bieži novēlētais – ieraudzīt šo detektīvsēriju uz ekrāna... Taču esmu drusku māņticīga (neteikšu hop!, pirms nav grāvim pāri) reāliste – manuprāt, Latvijā šobrīd nav tādas naudas, lai ko tādu ekranizētu. Būtu vajadzīgi lieli tehniskie resursi, daudz ārskatu, ar runājošām galvām nepietiktu...

Top jau piektais sērijas „Izmeklē Anna Elizabete” romāns. Kad ceri to laist tautās? 

Tas sauksies „Siers otrajai pelītei”. Par ko būs stāsts? Par mūsu neizmērojamo lētticību, ļaujot ievilkties visos iespējamos tīklos un attiecībās. Bet par to ir jāmaksā. Dārgi. Jo, kā zināms, par velti ir tikai siers peļu slazdā. Un arī – tikai otrajai pelītei.

Ja viss būs labi un no debesīm nekritīs melni kaķi, tas varētu iznākt nākamgad.

Vai varam vēl gaidīt sesto, septīto utt. turpinājumu?

Tas skan apmēram tāpat, kā – „cik ilgi grasies nodzīvot?” (Smejas.) Protams, varam! Cik jau būs lemts... Kad piedāvāju „Zvaigznei” ideju, man bija uzmesti divi duči sižeta līniju. Nu jau to ir krietni vairāk. Redzēsim. Nezīlēsim kafijas biezumos.

Katrā ziņā – Anna Elizabete un viņas draugi ir dzīvi, pie labas veselības un līdzās jau esošajai svētku aģentūrai oficiāli nodibinājuši arī privātdetektīvu aģentūru.

Man bieži ir vaicāts – ko es domāju par detektīvžanru Latvijā un vispār, un kā es komentētu faktu, ka pēdējā laikā šajā jomā aizvien vairāk sevi realizē tieši sievietes? Ja godīgi – man tas patīk. Jo atšķirībā no šā žanra kritizētājiem, uzskatu, ka detektīvs – tā nav ne „vieglā”, ne „pavieglā” literatūra, bet gan unikāla iespēja varbūt ar smaidu un ironiju, varbūt skarbi un nopietni, kā spogulī parādīt mūs pašus – sabiedrību, cilvēkus, mūsu rakstura īpašības, vājības, domāšanu un vērtību sistēmu. Jā, arī noziegumus, vienlaikus vieglākām vai treknākām līnijām ieskicējot fona bildi – attiecīgā laikposma politiskos, ekonomiskos un kultūrsociālos pieturpunktus, kas sniedz papildu izpratni – „kāpēc notiek tā, kā notiek?”. Un sievietes, iespējams, ir tās, kurām no dabas, gēnu līmenī piemīt tieksme uzzināt atbildes uz visiem – „kāpēc tā?”.

 

1 komentāri

Dainis

21.08.2015 19:40

Daces romāni kā pasakā -vienīgie darītāji ballīšu ,izklaides rīkotāji ,pārējie sliņķi dzērāji ,kas neko neprot un nemāk ...utt ,Pat policisti nejēgas ,visu viņu vietā paveic ,,īstenie darītāji ''ballīšu rīkotāji ,kas aiz gara laika noķer visus razbainiekus.