Izdzīvošanas jautājums. Par izstādi „Patriots” galerijā „Istaba”

Izdzīvošanas jautājums. Par izstādi „Patriots” galerijā „Istaba”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Aleksandra Lagimova mazdēls, mūziķis Raimonds Lagimovs
17-11-2013 A+ A-
„Mīlēt apkārtni, savu zemi, tas ir patriotisms,” tieši tik vienkārši saka Dambis jeb grupas „Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs. Mūsu saruna Valsts svētku priekšvakarā šoreiz nav par Latvijas alternatīvās un pagrīdes mūzikas skatuvi, kuras sava veida simbols viņš ir jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, bet gan par Dambja vectēvu, gleznotāju Aleksandru Lagimovu, kura piemiņas izstāde „Patriots” tiks atklāta tieši 18. novembra vakarā galerijā „Istaba”.

Mākslinieks Aleksandrs Lagimovs (1903–1990) nodzīvoja garu un radoši piesātinātu mūžu, par spīti tam, ka vēsturiskie apstākļi Latvijā lika šķēršļus panākumiem un plašai atpazīstamībai. Kopš 1928. gada viņš divpadsmit gadus studējis Latvijas Mākslas akadēmijā. Visilgāk Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcā. Pēc apcietināšanas 1944. gadā A. Lagimovs vienā arestantu kolonnā ar Latvijas Centrālās padomes biedriem nokļuva Štuthofas koncentrācijas nometnē Vācijā. Tur piedzīvotais attēlots nelielos ekspresīvos tušas zīmējumos. Pēc atgriešanās no nacistu ieslodzījuma pār mākslinieku krita aizdomu ēna, un viņam neizdevās veiksmīgi iekļauties Rīgas mākslas dzīvē. Mūža laikā viņš piedzīvoja sešas personālizstādes, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šī ir pirmā Aleksandra Lagimova daiļradei veltītā izstāde.

 

Par savu vectēvu, gleznotāju Aleksandru Lagimovu stāsta mazdēls, mūziķis Raimonds Lagimovs: „Viņš pārsvarā strādāja Lielupē – vasaras mājā, kur bija ierīkojis darbnīcu. Vienmēr tur viss smaržoja pēc terpentīna un eļļas krāsām. No bērnības šī smarža tā arī palikusi atmiņā.”

„Esmu domājis, ka varētu būt gleznotājs. Mācījies gan esmu tikai pie „vecfātera”. Viņam bija sava studija. Tur reizi nedēļā notika zīmēšanas un gleznošanas nodarbības. Man bija aptuveni septiņi līdz 10 gadi. Es gribēju strādāt ar krāsām, bet vectēvs lika ar zīmuli. Tas nebija tik saistoši [smejas – red.].”

„Vectēvu neņēma Mākslinieku savienībā, viņš darbojās alternatīvi, pats par sevi. Vēl nav līdz galam izpētīts, kāds bija galvenais iemesls, kāpēc viņu tur nepieņēma, bet pieļauju, ka to kādreiz varēs uzzināt. Viena no populārākajām versijām ir, ka viņš Otrā pasaules kara laikā bija nokļuvis koncentrācijas nometnē.”

 

Aleksandrs Lagimovs nomira 1990. gadā, tolaik viņa mazdēls jau bija viens no Rīgas pagrīdes mūzikas līderiem. Dambim bija 22 gadi. Par mazdēla rokenrola gaitām vectēvs bijis informēts un arī ticies ar viņa biedriem.

Raimonds Lagimovs gan nevienu no savām dziesmām tiešā veidā nav veltījis vectēva daiļradei, bet viņa darbi visu mūžu ir dzīvojuši līdzi, un noteikti kaut kādā ziņā „Inokentija Mārpla” saturu tie ir iespaidojuši.

Mūža beigās mākslinieks gleznoja naivi patriotiskus un jūsmīgus darbus. Tāds ir arī darbs „Baltija”, par kuru mākslas zinātnieks Aivars Leitis raksta: „Pliknis ar Latvijas lauku ziedu pušķīti rokās, dzintara aproci, kā liecību par ilgo eksistenci pie Dzintarjūras un trīs zvaigznēm diadēmā, kuras simbolizē daudz cietušās Tēvzemes vienotību cīņā pret varmākām. Vienlaikus viņa ir ieinteresēta Baltijas vienotībā, jo ne velti matu lentes ir latviešu, igauņu un lietuviešu nacionālo karogu krāsās. Fonā uzgleznotā stārķa ligzda optimistiski vēsta par tautas turpinājumu.”

 

Mākslinieks nodzīvoja 87 gadus, un nebija tāda posma, kad pārstātu gleznot. Jau pieminētā glezna „Baltija” bija palikusi uz molberta, kad viņš nomira.

Gleznotāja mazdēls sākumā esot samulsis no, viņaprāt, pārāk tiešā izstādes nosaukuma „Patriots”: „Es nezinu, vai patriots... Vai tā ir galvenā iezīme? Viņš pilnīgi noteikti mīlēja Latvijas dabu, cilvēkus. Tā jau ir tāda patriotiska padarīšana – šeit dzīvot un to visu iesūkt sevī. Viņš kādreiz ar motociklu braukāja pa visu Latviju un gleznoja dažādas vietas. Pamatā viņš dzīvoja Lielupē, tāpēc gleznās ir ļoti daudz ainavu no turienes – laivas, upe, zvejnieki, kuģi, zivis...”

„Bohēmas stāsti? Viens tāds uzreiz nāk prātā, tikai grūti to nosaukt par bohēmu. Astoņdesmitajos gados bija viena ļoti auksta ziema, un māja Lielupē, kur viņš gleznoja, bija vasarnīca. Es viņam zvanīju un jautāju – vai nav auksti?

Ārā bija kādi mīnuss 30. Viņš teica, ka istabā ir kādi mīnuss septiņi, bet viss esot kārtībā. Vectēvs „vaļenkos” un glezno. Viņam galvenais bija, lai var strādāt, lai netraucē ģimene.”

Visu mūžu gleznotājs esot bija pārliecināts, ka Padomju Savienība sabruks. Liela daļa viņa domu un secinājumu saglabājušies pierakstos. Tur arī fiksētas atmiņas no Štuthofas nometnes.

 

„Vectēvs man nestāstīja, bet vēlāk viņa pierakstos atradu, ka cilvēki ieslodzījumā koncentrācijas nometnēs kļūst „baigi” baisie. Vispār ir daudz papīru, bet tādi izkaisīti. Varētu iznākt interesanta grāmata, ir daudz bilžu, zīmējumu... arī no nometnes. Es pieļauju, ja „muterei” nebūtu aizliedzis vectēva zīmējumus mest ārā, viņa būtu tos sadedzinājusi krāsnī. Bet tā jau ir pilnīgākā klasika Latvijas ģimenēs...”

Jautāts, ko nozīmē būt patriotam, Dambis atbild vienkārši – mīlēt apkārtni un savu zemi, tas ir patriotisms. Viņš saka – ja mēs būtu kādas daudzskaitlīgas tautas pārstāvji, būtu citādāk. „Tas mazliet ir arī izdzīvošanas jautājums. Jābūt patriotam, lai varētu turpināt dzīvot. Kosmopolīti momentā „izšķīst”. Var sanākt tā kā īriem, kuri vairs nemaz nerunā dzimtajā valodā.”

Par Aleksandra Lagimova izstādi „Patriots” stāsta mākslas zinātnieks Aivars Leitis: „Mākslinieka mūža izskaņa sakrita ar trešo atmodu, un astoņdesmito gadu beigās uzgleznotās vairākas gleznas visnotaļ naivi simboliski attēlo to, kā mēs toreiz uztvērām pasauli un domājām. Šobrīd tas sakrīt ar Tautas frontes dibināšanas apaļo jubileju, un tādēļ ir pienācis visnotaļ piemērots brīdis, lai skatītājus iepazīstinātu ar nelielu A. Lagimova daiļrades daļu. Šajā ekspozīcijā redzami dažādos gados tapuši darbi, kas atspoguļo mākslinieka interesi par Latvijas dabu, vēsturi, cilvēkiem un daiļrades pēdējos gados dominējošo interesi par cilvēka ķermeni un caur stāstošu tēlojumu atklātajām tā nozīmes dimensijām.”

Izstāde „Patriots” galerijā „Istaba” skatāma līdz 30. novembrim.

 

0 komentāri

Komentāru nav