Gorans Bregovičs: latviešiem mazliet pietrūkst trakulības

Gorans Bregovičs: latviešiem mazliet pietrūkst trakulības
Rīga 2014 . Mūziķis Gorans Bregovičs
Pirms dažām dienām Rīgā, „Palladium” koncertzālē, ar savu jauno programmu „Chamapagne for Gypsies” („Šampanietis čigāniem”) viesojās mūsu valstī labi pazīstamais Balkānu mūziķis Gorans Bregovičs. Pirms visnotaļ karstasinīgā koncerta viņš sniedza nelielu interviju arī kultūras portālam „Rīga 2014”. Koncerttūres pieteikumā mūziķis pauda, ka viņa jaunā programma ir atbildes reakcija uz Eiropā notiekošajiem čigānu nemieriem. „Viņi tikuši padzīti no Francijas, Itālijas, viņu mājas tiek dedzinātas Ungārijā, un pār viņiem līst nežēlīga vardarbība Serbijā, kā arī citās Eiropas valstīs. Čigāni nav šīs pasaules problēma, tie vienmēr ir bijuši viens no šīs pasaules talantiem. Šis ir mans tosts viņu talantam,” šādi par situāciju un jauno albumu izsakās pats Gorans Bregovičs.

Šo tūri esat veltījis čigāniem, bet kā, jūsuprāt, viņiem var reāli palīdzēt?

19. decembrī paziņošu par fonda dibināšanu, kas palīdzēs čigānu bērniem mācīties mūziku. Nav citādāka veida, kā palīdzēt trūkumcietējiem – viņiem jādod makšķere, nevis zivs. Respektīvi, vienīgais veids ir dot izglītību, jo tikai tā mēs varam palīdzēt. Tikai diemžēl izglītošana ir laikietilpīga. Un, protams, tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir jānodrošina ikdienas vajadzības katru dienu.

Daudzas Eiropas valstis mēģina integrēt čigānus savā sabiedrībā – piemēram, Lielbritānija. Bet jebkurā gadījumā čigāni tiek uztverti diezgan negatīvi, īpaši tie, kas nāk no Austrumeiropas. Pat līdz šodienai – 21. gadsimtam – pret čigāniem daudzviet izturas slikti, un tas mani ļoti aizskar. Mums jāsaprot, ka vairs nevaram dzīvot ar tādu attieksmi, tā ir jāmaina. Protams, nezinu, kā ir Latvijā, taču man šķiet, ka jūs esat pietiekami toleranta valsts. (Smaida.)

 

Uz ko cerat, dodoties šajā koncerttūrē?

Tūrē esmu kopš šā gada marta, kopā ar manu „Kāzu un bēru orķestri” esmu nospēlējis gandrīz 150 koncertus. Mana vēlme ir vispirms runāt par šo būtisko problēmu.

Vai pamazām jūtat, ka esat sasniedzis mērķi?

Pirms ilga laika – 1988. gadā – uzrakstīju mūziku Emira Kusturicas filmai „Time of the Gypsies”. Pēc šīs filmas Balkānu mūzika pirmoreiz tika eksportēta ārpus manas zemes. Deviņās vai desmit valstīs par šo ierakstu saņēmu „Golden Record”. Francijā esmu redzējis, kā franči ēd sieru un dzer vīnu, un viņiem ir mans disks... Man tas šķita ļoti jocīgi. Manuprāt, tad pirmoreiz sāku sajust, ka mazu tautu kultūra sāk ietekmēt lielu tautu kultūru, vēsturi un uztveri, un tas skar ne tikai mūziku, bet arī mākslu, kino, literatūru, ēdienu kultūru.

Kāds ir jūsu priekšstats par Latvijas kultūru?

Pēdējoreiz, kad biju Rīgā, nopirku dažus jūsu tautas mūzikas diskus, un man tie šķita mazliet depresīvi. (Smejas.) Manuprāt, klausoties šo mūziku, rodas nospiestības sajūta. Nāku no vietas, kur manai mentalitātei prasītos vairāk trakulības. Ja tā ir ballīte, der tradicionālās mūzikas grupas, taču, lai ballītē ienestu trakulību, vajag vismaz kādu grupu, kas var nospēlēt „gypsy brass” mūziku, pusotras stundas laikā uzkurinot publiku.

Vai latviešiem pietrūkst trakulības?

Iespējams. Taču, man šķiet, ka ikvienai tautai kādā brīdī nepieciešama trakulības izpausme. Cilvēks nevar visu laiku būt apdomīgs un ļoti saprātīgs. Viņam ir tiesības kādā brīdī būt mazliet trakam, un tas ir tikai normāli.

Varbūt tādēļ latviešiem patīk jūsu mūzika, ka mums tās trūkst?

Ļoti ceru, ka tā ir!

Paldies Laurim Raipulim par sadarbību raksta tapšanā!

0 komentāri

Komentāru nav