Tuvojas „Spēlmaņu nakts”. Kas paticis skatītājiem?

Tuvojas „Spēlmaņu nakts”. Kas paticis skatītājiem?
Matīss Markovskis . Skats no Valmieras teātra izrādes „Zojkina kvartira”
Šo sestdien, 23. novembrī – Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā –, norisināsies gadskārtējā „Spēlmaņu nakts” ceremonija. Kas kļūs par uzvarētāju, to lems „Spēlmaņu nakts” žūrija, savukārt kultūras portāls „Rīga 2014” aptaujāja režisori Kristīni Želvi, laikraksta „Diena” žurnālistu un teātra kritiķi Ati Rozentālu un Latvijas Institūta direktori Kārinu Pētersoni, lai noskaidrotu, kas, viņuprāt, bijuši pagājušās teātra sezonas spilgtākie notikumi, gan neprognozējot uzvarētājus.

Latvijas Institūta direktore Kārina Pētersone akcentē, ka nav redzējusi gluži visus 2012./2013. gada sezonas jauniestudējumus, taču no redzētā bijušas patiešām spilgtas un uzrunājošas lietas.

 

„Vispirms vēlētos pieminēt Valmieras teātra izrādi „Zojkina kvartira” („Zojas dzīvoklis”), ko gan redzēju, atvestu uz Rīgu, un kas droši vien nav labākais variants, jo ne velti teic, ka izrāde jāskatās teātrī, kur tā iestudēta. Taču tas, ko režisore Indra Roga bija paveikusi ar Valmieras teātra aktieru ansambli, mani ļoti iespaidoja, un, protams, arī lugas materiāls, kas gan ir atsevišķs stāsts. Viss iestudējums bija ļoti cieši savilkts kopā, tā bija ansambļa izrāde, kas radīja ļoti spēcīgas asociācijas un emocijas,” stāsta K. Pētersone, kā nākamo pieminot Ingas Gailes iestudēto izrādi „Mūsu Silvija debesīs” Ģertrūdes ielas teātrī, ko viņa noskatījusies, pēc Kultūras akadēmijas uzaicinājuma piedaloties festivāla „Patriarha rudens” žūrijā.

„Šajā izrādē, kas stāsta par amerikāņu dzejnieci Silviju Plātu un viņas vīru Tedu Hjūzu, Inga Gaile atklājās gan kā ļoti interesanta dramaturģe, gan režisore.

Šo radošo un eksplozīvo personību dzīve izrādē bija ļoti veiksmīgi atsegta, un kopumā tas bija ļoti īpatnējs vēstījums un formāts.

Man šķiet, ka šī izrāde ir rādāma arī citur pasaulē, jo tā stāsta par starptautiski atpazīstamām personībām. Domāju, ka šajā izrādē, būdami latvieši, esam uzsvēruši kaut ko ārkārtīgi būtisku.”

 

Trešā izrāde, ko Kārina Pētersone vēlas izcelt, ir režisores Māras Ķimeles iestudētā „Austrumvējš, Rietumvējš” Jaunajā Rīgas teātrī. „Šajā teātrī esmu redzējusi diezgan daudzas izrādes, bet šī no beidzamajā laikā redzētajām mani uzrunāja visspēcīgāk. Varbūt tāpēc, ka esmu sieviete un varēju vairāk identificēties ar šiem sieviešu stāstiem. Māras Ķimeles režijā mani fascinēja tas, ka viņai bija izdevies uzburt laikmeta un Ķīnas atmosfēru, un vienlaikus viņa bija pieskārusies kaut kam tādam, kas ir vispārcilvēcisks un universāls, bet ar ļoti konkrētu iemiesojumu. Izrādē tiešām sakausējās šodien un katram cilvēkam šeit, Latvijā, viņa iekšējā pasaulē ļoti, ļoti būtiskas lietas, kas it kā iet gadsimtiem cauri un nekur nav pazudušas, kas bija aktuālas tā laika Ķīnā un ir aktuālas šeit un mums. Man šķiet, tā ir šā iestudējuma spēcīgākā šķautne, ko papildina ļoti spēcīgi aktierdarbi, scenogrāfija, tērpi. Tas viss palīdzēja radīt īstumu un klātbūtnes sajūtu.”

 

Režisore un LTV raidījuma „100 g kultūras vadītāja” Kristīne Želve atklāj, ka no pagājušās sezonas īpaši atmiņā aizķērušās divas Jaunā Rīgas teātra izrādes: Vlada Nastavševa iestudējums „Tumšās alejas” un Alvja Hermaņa veidotā izrāde „Tautas ienaidnieks”.

„Nastavševa „Tumšās alejas” patiešām uzskatu par pagājušās sezonas novatoriskāko iestudējumu latviešu teātrī, par kaut ko nebijušu un neredzētu.

To var teikt gan par darba formātu, gan materiāla un aktieru izvēli. Man tiešām ir liels pārsteigums, ka „Spēlmaņu nakts” žūrija šo izrādi neievēroja.”

 

Par otru izrādi – Alvja Hermaņa iestudēto „Tautas ienaidnieku” – K. Želve teic – it kā Alvja Hermaņa kontekstā tas ir nieciņš, taču Latvijas teātra kopainā, viņasprāt, tas ir bijis ievērības cienīgs notikums. „Ja pārmet, ka no Hermaņa varēja gaidīt vairāk, tad man šķiet, ka šī izrāde atkal bija citādāks skatījums. Tā dokumentālā teātra valoda un aktierspēle un zināmā mērā arī skatītāju provocēšana un iesaistīšana – tas bija interesanti.” Taujāta, vai Hermanim izdevies izprovocēt arī viņu, Kristīne atzīst, – viņa izrādei pārāk daudz sekojusi līdzi ar prātu, tādēļ drīzāk uzskatāma par prāta, nevis instinktu provokāciju.

Savukārt laikraksta „Diena” žurnālists un teātra kritiķis Atis Rozentāls atzīst, ka viņu pagājušajā sezonā patīkami pārsteidzis izrādes „Stavangera” iestudējums Liepājas teātrī.

„Konstantīna Bogomolova huligāniskā brīvība, radikāli pārveidojot sadzīvisko Marinas Krapivinas lugu par sirreālu, Tarantīno stilā sakņotu skatuves darbu, vainagojās ar vienas publikas daļas sašutumu, taču es piederu pie tiem, kam šī izrāde sagādāja milzīgu gandarījumu. Mūsdienu cilvēka vientulību un izmisumu var izteikt arī tā, un sanāk ļoti iedarbīgi.”

 

Otra izrāde, ko vēlas izcelt A. Rozentāls, ir „Zudušo laiku citējot” Nacionālajā teātrī – brīnišķīgs, stilā izturēts „film noir” iemiesojums uz skatuves, kurā varoņi burtiski „iekāpj” ekrānā un savijas realitāte ar fikciju. „Esmu redzējis izrādi ar Kasparu Zvīguli galvenajā lomā, un ļoti gribētu redzēt arī Juri Lisneru, jo izrāde pilnīgi noteikti ir mainījusies.”

 

Kā trešo pagājušās sezonas pārsteigumu Atis Rozentāls izvēlējies izrādi „Raudupiete” Valmieras teātrī: „Gadījums, kad emocionāli iedarbojas ļoti racionāli uzbūvēta izrāde. Režisoram Elmāram Seņkovam un aktrisei Elīnai Vānei izdodas pārvarēt Reiņa Dzudzilo efektīgās scenogrāfijas pašvērtību un neļaut dekorācijai spēlēt galveno lomu. Elīnas Vānes visnotaļ veiksmīgajā radošajā biogrāfijā Raudupietes loma ir nozīmīgs sasniegums.”

0 komentāri

Komentāru nav