Valodas audekli. Recenzija Arta Ostupa „Fotogrāfijai un šķērēm”

Valodas audekli. Recenzija Arta Ostupa „Fotogrāfijai un šķērēm”
Grāmatas vāks
Ieva Kolmane, speciāli Rīga 2014
19-11-2013 A+ A-
Ievas Kolmanes recenzija Arta Ostupa dzejas grāmatai „Fotogrāfija un šķēres”. Izdevējs – „Mansards”, 2013.

Kārtējā „sarkanā lupata” mūsu pašu nemirstīgajiem buļļiem, ko tracina „nesaprotamā” dzeja – laipni lūdzam! Tomēr jāsaprot, ka dzejot var dažādos kambaros (nesaku – „stāvos”, lai nerodas iespaids, ka dzejošana mēdz būt labāka vai sliktāka).

Kad pamodos, mana labā acs raudāja.

Laikam redzējusi daudz vientuļu pastmarku.

Šīs Ostupa rindas, piedodiet, dzejoli, diez vai kāds pie mums šobrīd būs gatavs iekalt savā kapakmenī vai ierakstīt kā apsveikuma vārdus jubilāram kartītē, bet ir vilinājums iztēloties sabiedrību, laiku un telpu, kur kas tāds būtu pašsaprotams, – pavisam cita pasaule! Turklāt dzeja mēdz strādāt neatkarīgi no tā, cik ļoti izrādās pieprasīta tirgus apstākļos. Jo dzejnieki mīca valodu un caur to – domāšanu, tāpat kā sazin kādās neredzamās un nezināmās laboratorijās kāds ik dienu strādā ar mikroorganismiem vai gēniem. Arī tie tepat vien ir – ar mums un mūsos, bet saredzami top vien tad, kad zinātāji ko tādu iebaksta kā pirkstu acī.

Artis Ostups dzīvojas tajos dzejas kambaros, kas līdzinās zinātniskām laboratorijām: tur vārds, parasti caurspīdīgs un nesaredzams, tiek iekrāsots ar dīvainām ķīmiskām vielām, parādās, izrādās un saka jau daudz ko vairāk, demonstrējot visas stīgas, ar ko iesakņojies citos vārdos, valodās un kontekstos – Kronvalda parkā, psihoanalīzē vai Akropolē. Ka krāsns mājas ir ziema. Ka dažbrīd kustamies lēni kā aļģes, kas nespēj izrauties no vraka drēgnā vēdera un aizpeldēt prom. Tur tev viss nevis tiek pasniegts uz paplātes, sak, re – saskan ar manas dvēseles stīgām, bet recepte šāda: uzšķir kuru katru lappusi/preparātu un gremdējies stiprā, pat varmācīgā divvientulībā un apcerē par to, kāpēc „valodas košie audekli” mēdz būt „tik plāni”, vai kā ir, kad valoda iedomās uzbur laureātu, ko „aplausi padara arvien tālāku”. Vēl citiem vārdiem: atkāpies gabalu un savu valodu un pasauli ieraudzīsi pavisam citā gaismā (Ostups mums ne velti ir skolots filosofs).

0 komentāri

Komentāru nav