Pozitīvā pieredze ar maldīšanos. TV pirmizrādi piedzīvo filma „Vadātājs”

Pozitīvā pieredze ar maldīšanos. TV pirmizrādi piedzīvo filma „Vadātājs”
Kadrs no filmas „Vadātājs”
Pagājušajā nedēļā kinoteātrī „Splendid Palace” pirmo reizi uz lielā ekrāna tika izrādītas piecas jaunas Latvijas Televīzijas cikla „Latvijas kods. Latvijai – 95. Latvija šodien” filmas. Viena no tām – režisora Dāvja Kaņepes „Vadātājs” – jau ceturtdien, 21. novembrī, būs skatāma Latvijas Televīzijā.

Filmas veidotāji – režisors Dāvis Kaņepe, operators Aigars Sērmukšs un skaņu režisore Anete Vanaga – devās ceļojumā pa Latviju, lai meklētu mistisko latviešu folkloras būtni – vadātāju, lai atklātu tā esamību mūsdienu Latvijā, pašos cilvēkos un sociālajos procesos. Jaunu skatījumu filmai piešķīrusi itāliešu montāžas režisore Kjara de Kunto, kura, iepazīstoties ar filmas ideju, arī pati ievākusi informāciju un definējusi: „a mitological person that leads you nowhere” – kāds, kurš tevi aizved nekurienē. Filmā skan franču mūziķa un režisora Sig (Siegfried) veidotā mūzika.

Filmas režisors Dāvis Kaņepe precizē – vadātājs ved „pa apli”, līdz pazīstama teritorija kļūst par nepazīstamu. Tādējādi tā kļūst par jaunu atklāsmi – it kā esi tur bijis, it kā neesi.

„Vide iegūst pilnīgi jaunu apveidu. Tādā veidā vēlējāmies paskatīties uz Latviju. Mēs nebraucām uz jau labi zināmām vietām, kur esam bijuši, kur zinām, ka ir forši. Tā mēs nokļuvām pilnīgi mistiskās vietās. Piemēram, Rēzeknes mežos, kur dzīvo viena no lielākajām vecticībnieku kopienām. Viņiem joprojām ir naturālā saimniecībā, viņi ir superintelektuāli un nedzīvo arī pilnīgi noslēgti no ārpasaules. Atradām arī pamestu baznīcu pie Madonas, ko pat Lancmanis [Rundāles pils direktors, mākslinieks Imants Lancmanis – red.] nezināja.”

 

Dāvis ir pārliecināts, ka kādreiz mežos un laukos mītošais vadātājs pārcēlies arī uz pilsētu. Filma piedāvā laikmetīgu šā mitoloģiskā tēla interpretāciju. Režisors vēlreiz atgādina, ka par vadātāju ir jādomā arī Latvijas 95. jubilejas laikā, jo, viņaprāt, valsts ir savdabīgā maldinātāja varā.

„Tas, ko mēs aizskaram, ir gan reliģiskie vadātāji, gan pamestības vadātāji, kas „aizvazā” cilvēkus prom uz Angliju, vēl ir reklāmas, skaistuma un modes industrijas vadātāji, un vislielākais „sūds” – politiskās klases vadātāji. Vadātājs drīzāk ir kā simbols un metafora tam, ka ir jāatver acis. Un palaist pirms „Panorāmas” pusstundu garu poētisku eseju par to, ka ir šis vadātājs, aicinās nepakļauties tam, vest uz nekurieni. Pēc Eirobarometra rādītājiem latvieši ir māņticīgākā tauta Eiropas Savienībā, tāpēc ir jābūt dubultā uzmanīgiem, kas ar mums notiek. Ir jāanalizē. Folklorā arī var atrast, kā no vadātāja tikt vaļā – apsēsties, atspiest muguru pret koku un padomāt,” stāsta Dāvis Kaņepe.

„Mēs negribējām neko skaidrot un moralizēt. Filma ir ļoti poētiska. Man pašam vismaz filmā ir skaidrs, kā visu var atšķetināt, ja to vēlas.”

Pirmkārt, vadātājs visbiežāk paņem savā varā kādu, kurš nezina, kurp iet. Bet otra versija, ko piedāvā filmas veidotāji ir, – vadātāju var pieņemt kā radošo garu.

„Visa darba zinātniskā puse balstās Sanitas Reinsones-Bērziņas doktora darbā par vadātāja tēlu folkloru. Tas ir par apmaldīšanās stāstiem, to interpretāciju, un tā ir tikpat būtiska kā nokļūšana šajā vadātāja nekurienē. Šī ārpus laika teritorija uz cilvēku ir atstājusi iespaidu, un viņš aug pēc tam, kad ir ticis no vadātāja vaļā. Šo nomaldīšanās pieredzi ārpus normas, ikdienas rutīnas var uztvert kā radošo garu. Turklāt tas ir kaut kas tāds, kā šobrīd pietrūkst Latvijai,” skaidro filmas režisors un idejas autors Dāvis Kaņepe.

„Līdz šim vadātājs ticis uztverts kā negatīvs tēls. Tas, ko secinām, un to pierāda arī Sanitas zinātniskais darbs, ka ar vadātāju nokļūsti citā sevis izpratnes līmenī. Brīdī, kad to saproti un izanalizē, pieredze ar vadātāju var kļūt pozitīva. Tāpēc varbūt ir labi, ka esam maldījušies, bet, ja apsēžamies un muguriņu pieliekam pie koka un padomājam, varam izsecināt, kas mums palīdzēs nākotnē.”

 

„Man pašam patīk filmas struktūra, mēs atradām montāžas „atslēgu” – sarunas formu. Kino stāstījums parasti ir lineārs, līdzīgi kā vecmāmiņa stāsta pasaku un pārējie klausās. Savukārt mūsu saruna ir asociatīva. Varbūt nav tieša, loģiska sakara starp sacīto, bet, piemēram, tev manis stāstītais izraisa zināmas atmiņas, asociatīvu savas pieredzes priekšstatu. Kopā ar Kjaru sapratām, ka šis ir veids, kādai ir jābūt filmai.

Tā ir sava veida saruna ar vadātāju un saruna arī starp mums.”

„Filmā nav „runājošo galvu”, tas ir „roadtrip”, nav neviena statiska kadra. Mēs pirmo reizi filmējām ar „Canon” fotoaparātu, izmantojot „Magic Lantern AR” tehnoloģiju, kas parasti tiek lietota fotografējot. Tas rada daudz dzidrāku, kvalitatīvāku attēlu. „Canon” šo režīmu filmēšanai ir bloķējis, bet šobrīd ir „uzlauzts” veids, kā to izmantot arī filmējot,” stāsta Dāvis Kaņepe.

Šāds filmēšanas veids arī ierobežojis nofilmētā materiāla apjomu – astoņas minūtes filmētā materiāla aizņem 64 GB. Kā skaidro režisors, mūsdienās ir pierasts, ka, filmējot dokumentālo kino, vari kameru turēt ieslēgtu stundām ilgi, savukārt šoreiz materiāla „smaguma” dēļ bija jāiztiek ar trim kartēm, kas kopā ir tikai 24 minūtes. Tāpēc arī attieksme filmējot bijusi pavisam cita; daudz rūpīgāk domāts, kad slēgt iekšā kameru. Dāvis to salīdzina ar 16 mm filmu, kad katrs metrs maksā naudu, tad nefilmē kaut ko vienkārši tāpat vien. Viņaprāt, tas disciplinējis un drīzāk bijis pluss nekā mīnuss.

Vēl tiem, kas nav redzējuši filmu, rodas jautājums, vai latviešu vadātājs tiek atkodēts? Filmas beigās tās veidotāji secina, ka vadātāju tomēr ir jāiet meklēt vienatnē.

Filmu „Vadātājs” varēs noskatīties LTV1 ceturtdien, 21. novembrī, plkst. 20.00.

Filmu cikls „Latvijas kods. Latvijai – 95. Latvija šodien” ir tapis pēc LTV iniciatīvas sadarbībā ar Nacionālo Kino centru un Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.

 

0 komentāri

Komentāru nav