Ciemos pie Ojāra Vācieša – zināmā un nepazīstamā

Ciemos pie Ojāra Vācieša – zināmā un nepazīstamā
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Una Griškeviča
Tikko nosvinēta izcilā latviešu dzejnieka Ojāra Vācieša 80 gadu jubileja; 28. novembrī apritēs trīsdesmitā gadskārta kopš viņa aiziešanas mūžībā, savukārt Ojāra Vācieša memoriālais muzejs, kas meklējams pie Arkādijas parka un Māras ezera, šogad svin 25 gadu jubileju. Izrādās, šajā ēkā, kuras vēsture iesniedzas teju trīssimt gadu senā pagātnē, esot atradies leģendārais traktieris „Jeruzaleme”, kurā savulaik uzdzīvojis komponists Rihards Vāgners... Muzeja vadītāja Ieva Ķīse par Ojāru Vācieti un laiku, kad viņš šajā ēkā dzīvojis (tas bija no 1960. gada līdz pat dzejnieka aiziešanai mūžībā 1983. gada novembrī), stāsta tik aizrautīgi, ka tā vien šķiet – tūdaļ atvērsies durvis un pie mums ienāks pats dzejnieks.

Leģendas par Vāgneru un Deglava „Rīgu”

 „Viņi jau sākumā nemaz nezināja, kādā mājā ienākuši! 1960. gada pavasarī sākās sarakste starp Ojāru Vācieti un Marģeri Zariņu, kurš gribēja rakstīt kantāti vai oratoriju jaunatnei ar Vācieša tekstu. Ne viens, ne otrs mākslas darbs netapa, taču Zariņš ar prieku Vācietim pavēstīja, ka viņa ģimene dzīvo vienā no vissenākajiem Pārdaugavas namiem, bijušajā traktierī „Jeruzaleme” – mājā, kurā savulaik parādus „taisījis” komponists Rihards Vāgners…,” Ieva Ķīse piebilst – šķiet, tobrīd Ojārs Vācietis šo faktu nav zinājis –, un turpina: „Laikam tiešām Marģeris Zariņš bija pirmais, kurš Vācietim dažos teikumos mājas vēsturi tik spilgti atklāja.” Tiesa, nekādu dokumentālu pierādījumu par Vāgneru un traktieri neesot (muzeja darbinieki šogad meklējuši informāciju) – par to vēsta tikai M. Zariņa radītā leģenda un gadskaitļu līdzās likšana –, taču Ojāram Vācietim šis fakts esot ļoti paticis.

 

„Vēlāk viņi ar Ludmilu redzējuši mākslinieka Johana Kristofa Broces zīmējumu kolekciju „Monumente” („Dažādu Vidzemes pieminekļu, prospektu, monētu, ģerboņu u. c. krājumam”; „Sammlung verschiedner Liefländischer Monumente, Prospecte, Müntzen, Wapen etc.”), un starp mākslinieka zīmētajiem mājokļiem viņi ieraudzījuši arī savas mājas zīmējumu un gadskaitli 1761. Tas nams ir tik sens!” Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse papildina – Broce, zīmēdams šo ciklu, papildinājis zīmēto ar tekstu, ka šī māja – traktieris „Jeruzaleme” pie Māras ezera – atrodas jau apmēram piecpadsmit gadu. „Tādējādi zīmējumi un Broces teikums ir vienīgā liecība, ka šī ēka būvēta ap 1777. gadu.

Šajā ēkā viesojies Garlībs Merķelis; Augusts Deglavs romānā „Rīga” apraksta burvīgu epizodi, kā Krauklīšu Pēteri bagātais krusttēvs ved pusdienās uz „Jeruzalemi”…”

Kad ēkā tika ierīkots Vācieša muzejs, tika veikta arī izpēte, un zem apmetuma vietām atrastas senas tapetes, taču nekas tāds, kas liecinātu, ka šeit tiešām savulaik atradies traktieris, gan neesot atrasts.

Muzeja vadītāja stāsta, ka šī ēka savulaik būvēta kā Lesingu-Šrēderu ģimenes ārpilsētas muižiņa, savukārt 19. gadsimtā māja piederējusi Rīgas–Dinaburgas dzelzceļa būves vienam no vadītājiem Heinriham Robinsonam, kurš mājai piebūvējis spārnu, kas stiepjas paralēli ielai, tāpēc, no augšas skatoties, namam esot krustveida forma. „Telpa, ko Robinsons piebūvējis, nosaukta viņa vārdā,” teic I. Ķīse.

Īstenojas senais sapnis par savu māju

Kā Vācietis ticis pie šā dzīvokļa? „1960. gada sākumā Rakstnieku savienība pateikusi, ka viņš – tobrīd vispopulārākais, vistrauksmainākais jaunatnes dzejnieks, jau iznākušu dzejas grāmatu autors – var iegūt dzīvokli. Viņam māju jautājums kopš bērnības bija milzīga sāpe: Ojāra tēvs pirmskara Latvijā bija kalps, rentnieks, gāja no mājas uz māju, un viņam tāda dzīve laikam arī tīri labi patika. Taču mazajam Ojāriņam vienmēr sāpējusi sirds, ka nav savu māju, ka jāatrod jauni draugi. Par to man viņš stāstīja, tuvojoties 50. dzimšanas dienai,” saka Ieva Ķīse, piebilstot, ka dzejnieks izvēlējies darbistabu ar logiem uz Māras ezeru, Ludmilai un Žanim palikusi otra istaba.

 

„Savukārt tur, kur tagad ir Robinsona zāle, savulaik dzīvojusi Rožkovu ģimene – cilvēki, ar kuriem Vāciešiem bijušas ļoti labas attiecības. Tiesa, reiz kaimiņu dzīvokļa centrālapkures krāsns bija palikusi bez uzraudzības, tādēļ izcēlās neliels vietējais ugunsgrēks.

Ojāra Vācieša grāmatās šur tur vēl tagad var atrast kvēpu pēdas, un Ludmila sacīja, ka šajā ugunsgrēkā, iepējams, kvēpu dēļ bojā aizgājusi Ojāra fotonegatīvu kolekcija. Viņš jaunībā daudz un labprāt fotografējis, un acīmredzot bija izveidojusies arī negatīvu kolekcija. Taču tie diemžēl vairs nav saglabājušies.”

Taču citādi dzejnieka darbistaba būtībā saglabājusi savu izskatu un iekārtojumu kopš tā laika, kad šajā ēkā sācis darboties muzejs. „Es pati pie Vācieša viesojos 1983. gadā pirms viņa 50 gadu jubilejas, taču šo istabu redzēju tikai pa durvīm. Tad, kad muzejs jau bija atvērts apmeklētājiem, vienā no pirmajām sestdienām atnāca kāds ļoti skaists pāris. Izrādījās, ka kungs bija šeit mūrējis un remontējis krāsnis. Tad, kad viņš te strādāja, Ojārs nācis ar viņu parunāties un sacījis, ka viņam te ir labi dzīvot un ir tas, kas absolūti nepieciešams – darbistabā ir zaļi griesti.” To stāstot, Ieva Ķīse piebilst, ka, divreiz remontējot muzeju, zaļie griesti ir saglabāti. „Kā Ojāram dzejolī bija teikts: „sēdēja un fantazēja Gusts”, mēs arī, fantazējot un meklējot stāstus, kā te agrākajos laikos varētu būt izskatījies, domājām, ka šeit varētu būt bijusi „Jeruzalemes” biljarda zāle, savukārt tagadējā viesistabā – „Jeruzalemes” viesu zāle…”

 

Pūčulēni un mežāboli vārnām

Stāstu Ievai Ķīsei netrūkst, tostarp arī par dzejnieka mājas dārzā augošajiem kokiem. „Pie āra kāpnēm auga milzīgas, ļoti skaistas tūjas. Vienu gadu marta sākumā skatāmies – tūjā sēž pieci pūčulēni! Zvanījām Jānim Baltvilkam – mācītam putnu speciālistam – ko nu lai dara, kā lai pūčulēniem palīdzam? Baltvilks saka: tikai neiejaucieties, viņi paši ar sevi tiks galā! To, ka tas nebija parasti, sajutām pēc tā, ka pēc desmit minūtēm Jānis Baltvilks bija pie mums…

Pūčulēni tūjā nosēdēja vai, pareizāk sakot, nogulēja līdz brīdim, kad ievām izplauka lapas. Tas mums bija tāds ļoti brīnumains ekskursijas objekts, ko paguva apskatīt gana daudz muzeja apmeklētāju.”

Viņa gan smej, ka atšķirībā no mūsdienām, kad visu var nofotografēt kaut vai ar tālruni, tolaik foto iespējas nebija tādas, tādēļ putnu bērni diez vai ir iemūžināti. „Tie koki, kas te auga dzejnieka dzīves laikā, diemžēl visi nav izdzīvojuši. Ļoti bažījamies par mežābeli, kas ieaugusi mājas pamatos, bet tā Ojāram Vācietim bijusi ļoti mīļa, tāpēc atstājām. Katram speciālistam saku, ka šis jautājums nav apspriežams, jo dzejnieks vienmēr vēlējās, lai ābelē paliek āboli, ko putniem ēst. Strādājot otrajā stāvā virs Robinsona zāles, dzirdam, kā atlido vārnas, un tās tā metas ābolos, ka tie dārd pa piebūvītes skārda jumtu…”

 

Pie „koku stāstiem” noteikti jāpiemin stāsts par Imanta Ziedoņa reiz dāvāto sudrabegles stādiņu (tā ir lielā sudrabegle, kas aug mājas priekšpusē). Kad tā bija iestādīta, pēc kāda laika daži cilvēki kociņu izdomāja nozāģēt. „Un tad kāds dārzkopis mums ieteica nenozāģētos apakšējos zarus sasliet uz augšu un sasiet. Notika brīnums, un egle atsāka augt. To, ka viss nav tā, kā vajadzētu, var redzēt, tikai palienot zem egles apakšējiem zariem,” teic muzeja vadītāja.

Gaujiena Eiropas centrā

Ojāra Vācieša darbistabā saglabāts ļoti daudz viņam piederējušu personisko lietu. „1983. gadā, kad tuvojās dzejnieka dzimšanas diena, Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja zālē rīkoju izstādi „Mans uzvārds ir dzejnieks”, kas bija veltīta Vācieša 50. dzimšanas dienai. Ojāram Vācietim vaicāju, kādas savas lietas viņš vēlētos šajā izstādē redzēt. Pirmo viņš parādīja 1936. gadā izdoto grāmatu „Latvijas putni”, kas katru dienu esot vajadzīga un vienmēr stāv uz galda, jo tā viņam palīdz pazīt visus ieraudzītos putnus. Šajā sakarā mums bija skaista saruna par pupuķi, ko viņš nesen Arkādijas parkā redzējis, un viņš man jautāja, vai esmu redzējusi šo putnu. Ļoti lepni stāstīju par savu vienīgo pieredzi putnu jomā – ka tiešām pupuķi pavisam nesen redzēju uz savas Berģu mājas žoga un šā putna aprakstu biju atradusi enciklopēdijā, tādēļ domāju, ka nu par pupuķi izrunāsimies un viņš man iedos šo grāmatu, bet – nekā, viņš grāmatu nolika atpakaļ uz galda. Taču mēs dabūjām ļoti skaistu un krāšņu Ņujorkā izdotu albumu, ko viņam bija dāvinājusi Velta Toma.”

 

Vēl viņš izstādes rīkotājiem iedeva brāļa dāvinātos boksa cimdus, kuriem klāt bija pierakstījis: „Tie cimdi, protams, ir ākstīšanās, bet vienīgais, kas no mana jaunības ēverģēlību laika ir palicis...”; un globusu, uz kura Eiropas vidū ar viņa roku ir atzīmēta Gaujiena [Ojāra Vācieša dzimtā vieta – red.] un pierakstīta rindiņa „īstam, lielam ceļam gala nav.”

Meklējam noklīdušo dzejoļu burtnīcu!

Uz galda palikušas Vācieša burtnīciņas, kurās viņš rakstīja dzejoļus – bez svītrojumiem un labojumiem (tās gan ir kopijas, jo īstās dzejoļu burtnīcas atrodas ģimenes īpašumā). „Tāds bija Ludmilas Azarovas novēlējums – ka īstās burtnīcas paliek kā ģimenes relikvija. Bet tieši šobrīd, pēdējo pusgadu, mums ar KKF finansējumu akreditēto muzeju mērķprogrammā izdevies šīs burtnīcas digitalizēt,” ar lepnumu saka muzeja vadītāja, precizējot, – Ojāram Vācietim bijušas 318 dzejoļu burtnīcas: ziliem, zaļiem, dzelteniem vākiem, turklāt dažādos gados viņš šo burtnīcu vākus arī noformējis atšķirīgi. „Bija gan uzzīmēti lielie cipari, gan no kalendāra izgriezti un uzlīmēti fragmentiņi, ir numurētas burtnīcas. Vienu gadu burtnīcu kārtas numuri iešifrēti, apvelkot mazu aplīti reizrēķina tabulā, norādot, kura šī burtnīca ir pēc kārtas.”

 

Trīssimt septiņpadsmit burtnīcas ir pierakstītas pilnībā, 318. – pēdējā – ir sagatavota 1983. gada septembrī, bet palikusi tukša.

„Mums gan vienas burtnīcas trūkst. Sešdesmitajos gados, šķiet, 1963. vai 1964. gadā – ir pazudusi 24. burtnīca. Līdz mums tā nav nonākusi. Tādēļ izmantoju jebkuru gadījumu, jebkuru informācijas līdzekli, jebkuru sarunu, lai šo lietu pateiktu, jo varbūt piepeši dzird kāds, kurš zina, kur šī 24. burtnīca atrodas. Mēs būtu ļoti pateicīgi, ja kādu pēdu šai burtnīcai atrastu!”

Dārgumi rakstāmgalda atvilktnēs

Vienubrīd sarunas gaitā Ieva Ķīse paver dzejnieka rakstāmgalda atvilktni un teic – Ojārs Vācietis nekad, pat bērnībā, nav rakstījis dienasgrāmatu. „Viņam ir rindas, kuru galvenā doma ir – man citas dienasgrāmatas nav, jāieraksta viss dzejā. Bet mēs rakstāmgaldā atradām šādas lapiņas [rāda – red.], kuras viņš apzīmējis, rakstījis datumus un veicis kaut kādas piezīmes. Rakstītas dažādas skaitļu rindas – Dievs vien zina, kas tas tāds ir. Varbūt hokeja vai futbola spēļu rezultāti, te varētu būt radiostacijas „Majak” raidījumu laiki. Man ļoti gribējās domāt, ka Vācietis varētu būt saskaitījis dzejas rindas, taču Ludmila par mani smējās. Tomēr ir pilnīgi droši zināms, ka uz visām lapiņām pierakstīts, kādus putnus viņš tajā dienā redzējis – vai nu sēžot pie loga, vai staigājot pa Arkādijas parku un apkārtni, jo Vācietis staigāja ļoti daudz un viņam patika to darīt.”

Ieva Ķīse stāsta, ka dzejnieks mīlējis celties ļoti agri no rīta, kamēr ģimene vēl gulējusi, kurinājis krāsnis un rakstījis. Tad, kad citi cēlušies, Vācietis ieplānotos darbus parasti jau bija padarījis. „Savas pierakstu burtnīcas dzejnieks sauca par kamieļu burtnīcām – tur ierakstīti padarāmie darbi, un paveiktie pēc tam izsvītroti. Bet varbūt tur pierakstīti ieplānotie dzejoļi. Ludmilas Azarovas atmiņās ir epizode, ka viņa no rīta paver acis, pie gultas stāv Ojārs Vācietis, un viņam ir tādas izbijušās acis.

Viņš saka: stundas laikā uzrakstīju piecus dzejoļus! Dzejoļi nākuši vēl, taču viņš izbijies un aizbēdzis no galda.”

 

Izrādās, ka Ojārs Vācietis kolekcionējis gan markas (muzejā apskatāmi albumi ar dzejnieka savāktajām markām; tās dzejnieks glabājis arī kārbās un aploksnēs), sērkociņu kārbiņu etiķetes, akmeņus – tie esot viņa visskaistākie vākumi, taču pašlaik muzejā nav eksponēti. „Kad runājām par 50. dzimšanas dienas izstādi, Vācietis vēl iedeva vienu akmeni, kuru gribēja, lai noteikti parādām. Akmenim viņš bija pierakstījis klāt: „Tas ir kimberlīts no Jakutijas, Mirnijas – iezis, no kura smalcina ārā dimantus.” Savam skolasbiedram Gunāram Grāvim dzejnieks vēstulē rakstījis, ka „pret sērkociņu kārbiņu etiķetēm viņa attieksme ir kā runcim pret baldriānu”. Ojārs Vācietis kolekcionējis arī nozīmītes: „Mēs saņēmām pasta sūtījumu – tādu diezgan pamatīgu koka kasti. Pirmajā mirklī man šķita, ka nozīmīšu kolekcijas apjomu varētu noteikti mērīt kilogramos. Visādi esam mēģinājuši tās klasificēt, tā ir ļoti skaista, un šajos laikos jauniešiem ļoti neparasta. Kad bijām tās eksponējuši, jauniešiem ļoti, ļoti patika – tāpat kā akmeņi.” Un, runājot par kolekcijām, muzeja apmeklētāji vienmēr vaicā par daudzajiem termosiem, kas izvietoti Ludmilas Azarovas istabā un kurus muzejam nodevusi dzejnieka dzīvesbiedre. „Man šķiet, katra skolēnu grupa pajautā – kāpēc viņiem tie termosi? Pēc bioritmiem Vācietis bija „cīrulis”, tādēļ varbūt reizēs, kad viņš vēlējās pastrādāt vakaros, vajadzēja termosus ar kafiju, lai pietiktu spēka strādāšanai…”

Jēkabs, „Samizdats” un iecerētais romāns

„Tas ir Jēkabs, par kuru Vācietis, atnākot no pilsētas, esot teicis: „Ar viņu es spēlēšos.” Rotaļlietu pircis viņš pats, un, reizēm atbildot uz kāda uzdoto jautājumu, teicis – Jēkabs ir viņa bērnu dzejas pirmais kritiķis,” stāsta muzeja vadītāja, rādot uz rotaļu pērtiķīti, kurš sēž uz milzīgas grāmatu kaudzes. „Nemelošu un neteikšu, ka tās ir Vācieša krāmētās grāmatas, taču – tā kaudze ir sakrāmēta tāpat, kā bija viņam. Vācietim grāmatu kaudze bija krietni augstāka, un Ludmila stāstīja, ka tolaik viņiem piederējušas padomju gados neieteicamas grāmatas, kuras bija pazīstamas kā „Samizdat”. Ludmila, būdama „Ļiteraturnaja gazeta” korespondente, bieži brauca uz Maskavu; Ojāram arī bija draugi krievu inteliģencē, tādēļ šo kultūras sakaru dēļ viņiem šo „Samizdat” izdevumu bija diezgan daudz, un tās viņi bija noglabājuši šīs grāmatu kaudzes vidū, jo tā bija diezgan droša slēptuve...” 1983. gada rudenī Vāciešu ģimene iegādājusies dzeltenos grāmatplauktus, un Ojārs Vācietis esot gaidījis brīdi, kad atnāks un aizies 50. dzimšanas diena, kuras sakarā viņu ļoti daudz intervēja un fotografēja.

„Pēdējo dzejoli – „Ciets rieksts” – 26. rokrakstu burtnīcas pēdējā lapā viņš ierakstījis 1983. gada septembra sākumā. Vācietis tiešām gaidīja brīdi, kad atkal tiks pie darba un sacīja, ka gribētu rakstīt romānu,” atminas muzeja vadītāja. Kad viņa dzejniekam vaicājusi, par ko būs romāns, viņš teica, ka nevienam to neatklāšot, jo tad varbūt to vairs nevarēs uzrakstīt. Arī Ludmila neesot zinājusi, par ko būs iecerētais romāns.

„Otra lieta, ko Vācietis vēlējās paveikt pēc jubilejas – sakārtot bibliotēku, grāmatas izvietojot nesen pirktajos plauktos. Manuprāt, viņam bija tāda naiva cerība, ka visas grāmatas no kaudzēm varēs salikt plauktos. „Samizdata” grāmatas gan nav saglabājušās – tad, kad pie Vizmas Belševicas bija otrā kratīšana, Ojārs un Ludmila baidījušies, ka viņi būs nākamie kandidāti, tādēļ šīs grāmatas tikušas iznīcinātas…”

 

 

To visu stāstot, Ieva Ķīse ar smaidu piemin arī vienu no visbiežāk skolēnu uzdotajiem jautājumiem – vai muzejā spokojoties. Mums uz šo jautājumu viņa tieši neatbild, taču izstāsta epizodi no deviņdesmitajos gados muzejā notikušā dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejas vakara. „Sanākušie sapulcējās tepat, Ludmilas bijušajā viesistabā. Un vienubrīd Ojāra Vācieša darbistabā skaidri varēja dzirdēt soļus, lai gan mēs zinājām, ka tur neviena nav… Katrā ziņā, ja arī kaut kas tāds te ir, tad tas ir ar labvēlīgu attieksmi,” ir pārliecināta muzeja vadītāja.

0 komentāri

Komentāru nav