„Zinātnes kafejnīcā” Jānis Stradiņš. Atziņas par zinātni un kultūru

„Zinātnes kafejnīcā” Jānis Stradiņš. Atziņas par zinātni un kultūru
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
22-11-2013 A+ A-
Turpinot „RīgaPunkts” ciklu „Zinātnes kafejnīca”, ceturtdien, 20. novembrī, LU Mazajā aulā bija pulcējušies dažādu paaudžu Latvijas zinātnieki, lai dalītos pārdomās par humanitāro un eksakto zinātņu mijiedarbību radošajos un zinātniskajos procesos, kā arī to, kur un kādā veidā rodas jaunas idejas. Viesu vidū bija arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš pauda savas atziņas par „Zinātnes kafejnīcas” piedāvātajām tēmām.

Eksakto un humanitāro zinātņu kopsakarības

Temats – eksakto un humanitāro zinātņu kopsakarības – ir ļoti interesants un vērtīgs. Protams, diez vai tas ir saistāms ar smadzeņu puslodēm. Radošais centrs visiem atrodas kaut kur aptuveni smadzeņu centrā. Tā ka ne humanitārie, ne eksaktie zinātnieki nav apdalīti. Par to liecina arī tas, ka ļoti daudzi cilvēki spēj vienlīdz labi darboties gan humanitāro zinātņu laukā, gan arī eksaktajās zinātnēs. Tāds bija vācbaltiešu ķīmiķis un filozofs Vilhelms Ostvalds [vienīgais Latvijā dzīvojušais un strādājušais Nobela prēmijas laureāts – red.], kurš radošā mūža laikā personisku pārdzīvojumu dēļ atsala pret ķīmiju un nolēma, ka viņam jāveido pasaules jeb enerģētiskā mācība.

Idejas – kultūras un civilizācijas pamatā

Padomāsim par to, kas ir idejas? Tās var būt visādas. Izvēlējos šādu definīciju – idejas ir domas, kas noteic kādu darbības mērķi, kā arī izvirza uzdevumu, izsaka kādas parādības dziļāko būtību, un tas ir intelektuāla rakstura apziņas saturs. Bet idejām var būt arī sociāla nozīme vai tamlīdzīgi. Tas, ka idejas dzimst smadzenēs, ir skaidrs, un tās dzimst cilvēkiem. Protams, kādam zvēram jau arī var būt kāda ideja, piemēram, aprīt kādu citu. Mēs tomēr vairāk runāsim par cilvēciskotām idejām. Un tās ir visciešākā veidā saistītas ar kultūru un civilizāciju.

 

Te ir jautājums, vai zinātne nosaka kultūru, vai zinātne ir kultūras daļa? Un tas atkal ir diskutējams, neviennozīmīgi risināms jautājums. Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „cultivare” – apstrādāt, izkopt. Tas ir viss, kas sasniegts ar cilvēku pūlēm, lai izkoptu un uzlabotu dzīvi. Senajā pasaulē šo jēdzienu vairāk lietoja saistībā ar lauksaimniecību, lai atšķirtu zemkopju ciltis, pie kurām piederēja arī senie latvieši, no lopkopju-klejotāju ciltīm. Kopš Frānsisa Bēkona [16. gs. – red.], kultūras jēdziens ieguva pilnīgi neatkarīgu – gara kultūras nozīmi. Savukārt Herders [Johans Gotfrīds Herders, 18. gs. – red.] bija pirmais, kas kultūras jēdzienu aktualizēja kā patstāvīgu, un ar to sāka saprast nevis lauksaimniecību un materiālus uzlabojumus, bet tieši gara kultūru. Tad radās arī jēdziens civilizācija, ar ko saprotam materiālo kultūru. No šā viedokļa, protams, zinātne ir kultūras sastāvdaļa. Mēs bieži sakām, ka humanitārās zinātnes ir vairāk saistītas ar šo gara kultūru, bet eksaktās – ar civilizāciju. Bet, iespējams, eksaktās zinātnes vairāk ir virzījušas tieši kultūru ar saviem sasniegumiem, idejām un praktiskiem izmantojumiem. Arī mikrofons, projektori, ko lietojam šodien, ir zinātnes implementācija kultūrā, un tā ir pilnībā mainījusi savu raksturu. Par to, vai tā ir kļuvusi labāka vai sliktāka, nediskutēsim, bet ir skaidrs, ka zinātne kultūru nepārtraukti maina. Tas notiek nemanāmi – ar datoriem, ar gēnu manipulācijām un citām lietām.

Vienojošais un atšķirīgais. Vēsture

No vienas puses, var teikt, ka humanitārās zinātnes ir radušās agrāk par eksaktajām, ja rēķinām, sākot ar Galileja [Galileo Galilejs – 16. un 17. gs. mija – red.] un Ņūtona [Īzaks Ņūtons – 17. gs] laiku. Humanitārās zinātnes radās Itālijā humānisma un renesanses laikā [no 14. gs.]. Tās radās ne kā pretstats eksaktajām zinātnēm, bet gan Dieva zinātnei – teoloģijai. Līdzās tai, kas uzskatīja par autoritāti Bībeli, radās arī zinātne par cilvēku kā domājošu būtni. Tas būtībā ir pirms Leonardo da Vinči un viņa laiks. Tikai vēlāk tas izveidojās ne tikai par pretstatu Dieva zinātnei, ar ko, starp citu, šodien tiek atrastas arvien vairāk kopsakarības, bet arī eksaktajām zinātnēm. Tomēr tas ir tikai šķietams pretstats. Te varētu jautāt – ar ko tās atšķiras? Tā ir priekšmeta un metodiku atšķirība. Dabas zinātnes pēta dabu, humanitārās – cilvēku kā sabiedrisku būtni, viņa domāšanu, valodu un vēsturi, kā arī sabiedrību kā cilvēku kopumu. Dabas zinātņu metode ir eksakta, precīza, bet humanitāro zinātņu metodes ir vairāk vai mazāk subjektīvas, un tās tuvinās gara kultūrai. Bet, no otras puses, padomāsim, kas bija Endzelīns (valodnieks Jānis Endzelīns, 1873–1961), kāda bija viņa metode? Arī Endzelīns savā ziņā bija ārkārtīgi precīzs, disciplinēts, loģiski domājošs – tāds, kādu parasti iedomājamies eksakto zinātņu pētnieku.

Kas ir ideju dzinulis?

Einšteins ir sacījis tā, ka zinātnē vienus dzen godkāre, bet citus – tīri utilitāri mērķi. Ja templī ierastos eņģelis un dzītu ārā abas šīs cilvēku kategorijas, tad paliktu tikai pavisam nedaudzi, kurus saista patiesība, idejas. No tempļa tiktu padzīta pati galvenā, ievērojamākā daļa. Taču, ja eksistētu tikai izdzītie, zinātne nekad nevarētu tikt uzcelta, jo nevar būt mežs, kas sastāv tikai no vīteņaugiem. Tātad ir šie „e” pamatkoki, ap kuriem vijas viss zinātnieku bars.

 

Par nacionālo identitāti

„Kultūras dažādība pati par sevi ir dārgs mantojums – šī valodu Bābele, šī ētisko un reliģisko sistēmu mozaīka, mītu panorāma, politisko un sociālo tradīciju popūrijs, visa iracionālisma un partikulārisma bagāža,” tā raksta Nobela prēmijas laureāts Mariuss Gelmans. Viņš precizē, – viens no lielākajiem izaicinājumiem cilvēku ciltij ir panākt samierināšanos starp universializēšanu – zinātni, tehniku, racionālismu un brīvību, kas dominē pasaulē, un partikulārisma tendencēm, vietējām tradīcijām un ticējumiem, kā arī tām vienkāršajām atšķirībām, ko daba, sabiedriskie apstākļi un ģeogrāfija radījuši mūsos. Te nu ir tā nacionālā identitāte, kultūras tradīciju bagātība. Gelmans to sauc par partikulārismu, bet tā ir ļoti svarīga lieta, ja to nepavada nošķirtība, apspiešana un obskurantisma tendences. Līdz ar informācijas eksploziju nāk dezinformācija. Tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem un jādod pareizi spriedumi, bet ne aizspriedumi.

„Zinātnes kafejnīcā” ar nosaukumu „Abas puslodes jeb kur rodas idejas?” piedalījās arī Latvijas Universitātes rektors profesors Mārcis Auziņš, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, literatūrzinātnieks Pauls Daija, komunikācijas pētniece Olga Procevska un Medicīnas fakultātes asociētais profesors Uga Dumpis. Šī „Zinātnes kafejnīca” iekļauta akadēmiķa Jāņa Stradiņa 80. jubilejas pasākumu ciklā.

„Zinātnes kafejnīca” ir iekļauta „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Izdzīvošanas komplekts”.

Visu „Zinātnes kafejnīcu” pilnā apjomā skaties pievienotajā video!

 

0 komentāri

Komentāru nav