Mazais leksikons. Recenzija Šlāpina „Jauno latviešu valodai”

Mazais leksikons. Recenzija Šlāpina „Jauno latviešu valodai”
Publicitātes foto
Ieva Kolmane, speciāli Rīga 2014
26-11-2013 A+ A-
Ievas Kolmanes recenzija Ilmārā Šlāpina grāmatai „Jauno latviešu valoda”. Izdevējs – „Ascendum”, „Satori bibliotēka”, 2013.

Dažkārt ir vērts periodikā izkaisītus rakstus sakopot un izdot grāmatā. Slejas, piemēram. Periodika mēdz zust, vietnes un mājaslapas kāds piepeši vairs neaprūpē, ej un meklē to drukāto eksemplāru sazini kādās bibliotēkās! Šlāpins līdzīgi vienotram citam savu rubriku iekārtojis vāciņos. Daudz tur nav, bet ir, ko atdzerties.

„Rīgas Laika” šā gada svētku festivāla rāmī liekreiz izskanēja aicinājums domāt, un Šlāpins te mums fonā piedzied refrēnu: domā, mīļais, ko runā! Ņemot vērā valodas dzīvīgumu un mainību, gadu gaitā sakrājušās visai dzejiski filozofiskas pārdomas par it kā nesen modē ienākušu vārdu un teicienu nozīmi un biogrāfiju. Ik vārdam tāda ir, un „Jauno latviešu valodā” iztirzāts ap 80 „jaunvārdu”, kas pēdējos gados ienākuši valodā, apritē un saziņā.

Ne visi ir tādi, ko atzīsim par zaļiem un svaigiem, – piemēram, diez vai tādi ir „pseido” vai „paradīze”, lai gan vārdu nozīme mēdz mainīties: kaut vai „kodekss” mums šodien vairs nav īsti ne latīņu „celms”, ne „sieksta”, ne „ienākumu un izdevumu grāmata”. Tomēr, paturot vērā rubrikas žanru, saglabājies vērtīgais ieskats to vārdu dzīvē, kas acumirklī bijuši „modē”: „urla”, „sviests”, „integrācija”, „frīks”, „gļuks”, „gruzons”, „piefrendot”, „piečakarēt”, „šovs” un tml. Diez vai kāds var droši paredzēt, kuri vārdi pie mums te paliks savējie un kuri pārskries kā vējš – uz neatgriešanos. Bet rakstība un grāmatas formāts paliek, kā bēniņos glabājama manta, kas velns zina kad un kam vēl varētu izrādīties vajadzīga.

Vienā ziņā „Jauno latviešu valoda” ir uzbrauciens tiem, kas gribētu valodu turēt grožos tīru un šķīstu. Un kā kulaks uz acs te ir arī šķirklis „uzbrauciens”:

Ne velti pamatnozīme vārdam „braukt” ir „brucināt” – noraut visas ogas no melleņu krūma, pārbraucot tam pāri ar roku. Bet tas, ka, brūkot fiziskajam ķermenim, atklājas jaunas un brīnišķīgas dvēseles lidojuma iespējas, zināms jau vismaz 2000 gadu – kopš kanoniskā Kristus uzbrauciena nožēlojamajai miesīgajai dzīvei un tai sekojošajai debesīs uzbraukšanai.

0 komentāri

Komentāru nav