Skunstnieka dzīve. Rūmnieka un Miglas grāmatas recenzija

Skunstnieka dzīve. Rūmnieka un Miglas grāmatas recenzija
Publicitātes attēls
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
29-11-2013 A+ A-
Arta Sveces recenzija Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmatai „Trīs zvaigznes”. Izdevējs – apgāds „Zvaigzne ABC”, 2013.

Rakstnieka Valda Rūmnieka un vēsturnieka Andreja Miglas tandēms izrādījies visnotaļ produktīvs. Pirms mirkļa klajā nācis viņu piektais kopdarbs. Tas vien jau ir fenomens, kas prasa skaidrojumu, jo pietiek iedomāties divus nejauši izvēlētus latviešu literātus, iztēloties viņus abus vienā telpā strādājam pie kopīga teksta, un acumirklī skaidrs, cik maza iespēja, ka šāda sadarbība varētu beigties ar kādu pozitīvu rezultātu. Bet viņiem kaut kā izdodas. Šoreiz viņi ir radījuši biogrāfisku romānu „Trīs zvaigznes” par latviešu pirmās brīvvalsts slaveno skulptoru Kārli Zāli, Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu memoriālā ansambļa autoru.

„Trīs zvaigznes” uzrakstīts līdzīgā stilistikā kā iepriekšējais viņu biogrāfiskais romāns „Čaks”. Tā specifiku vieglāk pamanīt, ja atceramies „klasiskus” biogrāfiskus romānus, kādus sacerēja, piemēram, Andrē Moruā.

Tie rakstīti kā stāstījumi trešajā personā, ar pretenzijām uz varoņu psiholoģijas skaidrojumu, dzīves gājums aprakstīts it kā no malas un vienlaicīgi tā, kā to varētu darīt liecinieks, kas bijis biogrāfijas varoņa laikabiedrs, lai gan runa, protams, ir par ilūziju, kas tiek radīta, piedomājot zināmajiem faktiem to, kas nepieciešams raita stāstījuma izveidei.

Rūmnieka un Miglas romāns ir citāds. Stāstījums ir hronoloģisks, bet saraustīts – lasītājs pārlec no epizodes pie epizodes. Autori, protams, iztēlojas konkrētās situācijas, bet restaurē tās kā dialogus, kuros īsti nav viszinošā stāstnieka, kas visu izskaidro un saliek pa plauktiņiem. Lasītājs nevis uzklausa liecinieku, bet pats ir liecinieks notikumam. Turklāt dialogs tekstā ilguma ziņā atbilst dialogam iedomātajā realitātē, tāpēc katrā epizodē lasītājs ir liecinieks mazam mirklim no Kārļa Zāles dzīves – kad saruna beidzas, arī epizode beidzas, un stāstā ir pārlēciens uz kādu citu mirkli, citu sarunu, kas notiek jau mēnesi, gadu, divus vēlāk. To, kas noticis starp šiem diviem mirkļiem, lasītājam pašam ir jāizdomā. Protams, autori palīdz, bet arī viņu palīdzība ir savdabīga. No vienas puses, viņi dod norādes, kas ļauj uzminēt noklusēto vai kas palīdz saprast kādu citu daudz vēlāku epizodi. No otras puses, ļoti daudz kas paliek nepateikts. Pirmkārt, cilvēkam, kuram nav priekšstata par notikumu vēsturisko kontekstu, piemēram, oktobra revolūciju, daudz kas varētu šķist nesaprotams, jo autori apzināti šo kontekstu neskaidro, tikai dod norādes. Tas pats sakāms par daudzajiem vēsturiskajiem personāžiem, kuri tiek pieminēti, pat pieteikti, bet kuru nozīmi Latvijas kultūrā nezinošs lasītājs nevar nojaust.

Vārdu sakot, teksts uzbūves ziņā ir interesants un prasa lasītāja līdzdalību – aktīvu lasīšanu, kas ir kā bonuss līdzās Zāles biogrāfijai, kuru, protams, no romāna uzzinām. Tomēr fragmentārajam stāstījumam ir arī trūkumi. Mēģinādami uzburt lasītājā klātesamības ilūziju, autori aizraujas ar ikdienas dzīves triviālajiem aspektiem. Piemēram, lasītājs regulāri ir liecinieks tam, kā romāna varoņi dzer un ēd.

Nokļūstam, teiksim, 1918. gadā un uzzinām, ka Zāle ar draugiem tūlīt dzers alu, vīnu vai ko citu, pārlecam uz nākamo epizodi pusgadu vēlāk, un mums atkal jābūt lieciniekiem, kā viņi ēd, tikko ir ēduši vai tūlīt ēdīs desu vai kartupeļus, un tā bez gala. Moruā biogrāfijās nekā tāda nav un arī nepietrūkst.

Rezultātā „Trīs zvaigžņu” teksts tomēr nav piesātināts. Otrkārt, varoņu psiholoģija autorus arī nav īpaši interesējusi. Mēs galu galā neuzzinām viņu versiju par to, kāpēc Zāle kļūst par skulptoru, kāpēc ieinteresējas par modernismu, kāpēc pārbrauc no Krievijas, kā viņš nonāk līdz simboliem, kas latviešu tautai ir izrādījušies tik svarīgi. Viņa psiholoģija ir diezgan primitīva – Kārlis nolemj kļūt par mākslinieku un izdara, ko nolēmis, Kārlis nolemj veidot lielas skulptūras un pēc kāda laika tā arī dara. Varbūt biogrāfiskā romāna autori nav gribējuši riskēt, bet varbūt nolēmuši atstāt Kārļa Zāles dzīves noslēpumu risināšanu paša lasītāja ziņā.

0 komentāri

Komentāru nav