Ikgadējā jauno grupu skate. Festivāls „Bildes”

Ikgadējā jauno grupu skate. Festivāls „Bildes”
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Kaspars Zaviļeiskis
30-11-2013 A+ A-
Mūzikas un mākslas festivāls „Bildes” kļuvis jau par dzelžainu ikrudens tradīciju, bez kuras vairs neiztiktu pat tie, kas smīkņā par naftalīna piegaršu, Kongresu namu un visu pārējo nehipsterīgo auru ap šo notikumu. Un neiztiktu tādēļ, ka šis ir vienīgais mūzikas festivāls Latvijā, kas piedāvā tik dažādus un kategorizētus koncertus, kurus katru varētu nodēvēt par minifestivālu. Tāds notika arī vakar, 29. novembrī, kad uz Kongresu nama skatuves kāpa tā sauktās jaunās grupas, piestutētas no veterānu puses. Ikgadējā jauno grupu skate, izlaižot padomju laikos populāro vārdu „tarifikācijas”, tātad.

No piedāvātā grupu klāsta izvēlējāmies olimpisko astotnieku, kas mums šķita ievērības cienīgākais. Sākam tarifikāciju.

„Nē” un Jānis Žilde

 

Uz eksakto zinātņu speciālistiem domātu pasākumu skatuvēm noteikti tiek pielaista tā saukto matemātisko roku spēlējošā brigāde „Nē”, kas koncertā uzstājās kopā ar „satelītveterānu” Jāni Žildi. Veterāns uz skatuves pat tika uzstumts stāvam tehniskā personāla aizlienētā kastē un verbāli veica vien Ojāra Vācieša dzejas lasījumu, kam fonu veidoja „Nē” asi precīzā instrumentālā saspēle, kas pašā lasījuma brīdī gan kļuva pieklusinātāka.

Viss šis priekšnesums radīja to patīkamo sajūtu, kā „Bilžu” jauno grupu koncertos kopsummā nedaudz pietrūkst, – muzikālās dauzīšanās, eksperimentēšanas eiforiju, kuru vajadzētu aktīvi meklēt ikvienam skatuves dēļus deldēt sākošajam censonim. Arī stila izvēlei ir liela loma kopējā Latvijas mūzikas tirgū, un math rock pie mums nebūt nav iemītākā taciņa, tādēļ atliek „Nē” novēlēt kļūt par konkrētā stila karaļiem valstī!

„B Optimist” un Kārlis Kazāks

 

Šis ir vēl viens „Bilžu” fenomens – dažādu paaudžu vai vismaz pieredžu mūziķu sadarbības projekti, kas citā gaismā ļauj ieraudzīt jau ierastu, konkrētā stila plauktiņā novietotu mākslinieku. Šajā gadījumā no mierpilnā dziesminieku plauktiņa katram klātesošajam nācās izvilkt ārā Latvijas lauku tūrisma veločempionu Kazāku, lai iebīdītu atpakaļ tur, kur viņš patiesībā kaut kad jau ir bijis, bet to, protams, neviens neatceras. Kopā ar „B Optimist” tika ļauta vaļa enerģijas pilnam alternatīvajam rokam, radot pārdomas, ka varbūt Kārlim tiešām derētu atkal ierakstīt kādu rokalbumu, jo viņa dziesminieka vīzē attīstītās kvalitātes ausij ļoti tīkami kontrastē ar šādu smagnējāku rokpavadījumu. Kas attiecas uz pašiem „B Optimist”, tad viņu pašu piedāvātais skaņdarbs „Fotogrāfs” nedaudz atgādināja astoņdesmito gadu „Pērkonu” tā labākajās izpausmēs ar mūsdienīgi smagnēju enkuru pie sāniem. Pavisam nav slikti!

„Vētras saites” un „Harmony 4 Riga”

 

Šis bija viens no muzikāli kvalitatīvākajiem, dziļākajiem projektiem koncertā, kurā savienojās attiecīgi world music un a cappella pasaules. Neofolka meistarus „Vētras saites” par gluži jaunu grupu gan vairs nenosauksi, jo šogad tā svin jau piecgadi, taču uz „Bilžu” skatuves tā vēl nebija redzēta. „Vētras saišu” īpašo skanējumu rada tieši Latvītes Cirses spēlētā kokle savienojumā ar Jāņa Cīruļa ambienti apmīļoto džambu, taču šajā reizē neparastums tika pacelts jaunā līmenī, pievienojot arī a cappella kvartetu – savukārt divdesmitgadi svinošo „Harmony 4 Riga”. Arī dziesmu izvēle bija latviski cienījama un neordināra – Rainis un Raimis, kā par to iesmaidīja paši mūziķi. Dzejdara daiļrade tika pārstāvēta ar revolucionāriem veltīto „Lauztās priedes” (grupas dalībnieka Ģirta Pavēņa mūzika), bet komponista daiļrade – ar jancīgo un rudenim veltīto „Lai tik līst” (Alfrēda Krūkļa teksts). Pēc šīm pāris dziesmām radās vēlme noklausīties vēl kādas 15, un, iespējams, vislabākais formāts tam būtu uzvedums ar šāda veida muzikālo pavadījumu. Kāpēc gan ne?

„Binzesmen” un Aleksandrs Sircovs

 

Te, protams, uzreiz jāpaskaidro, ka nekādas kļūdas krievu valodā dziedošās grupas nosaukumā nav. Tas tiešām rakstās šādi. Uz pasākuma vadītāja Andra Freidenfelda loģisko jautājumu, kādēļ tā, grupas vokālists Vladimirs Maksimovs atbildēja īsi: „Dļinnaja istorija.” Garš stāsts tātad. Šeit arīdzan jāpaskaidro, ka „Binzesmen” ir tā pati mūzikas apritē manītā grupa „The Blowtorch”, taču jau ar pamainītu sastāvu. „Bildēs” izdzirdējām leģendārā pašmāju basista Aleksandra Sircova jeb Muraveja balstītu blues-funk roku ar nelielu, bet tieksmi uz hiphopa pusi, ko vēl vairāk paspilgtināja Vladimira Maksimova skatuves tērps – garie šorti, īspiedurkņu krekls, šlipse, „kepons”, kedas… Grupa vispār bija piedomājusi pie sava skatuviskā izskata, un šī ir vēl viena lieta, ko no gada uz gadu var turpināt pārmest jaunajām grupām – uz skatuves nevari kāpt ikdienas džinsenēs, lai kā tev riebtos visi tie sapucētie „popstāri”! Tiesa, „Binzesmen” basģitārists gan bija nedaudz pārcenties, jo uzstājās sieviešu zeķubiksēs. Atgriežoties pie mūzikas, mums labāks šķita otrais piedāvātais skaņdarbs, kas atgādināja leģendārā ukraiņu regeja un fanka dueta „5’nizza” daiļradi. Tā turpināt!

„The Coco’nuts” un Raimonds Bartaševičs

 

„Pērkonvīrs” Raimonds Bartaševičs droši vien varētu izcelt rokenrola majestātiskās saules gaismā ikvienu jauno grupu, tādēļ nākamā gada pretendentiem uz sadarbību ar viņu noteikti vajadzētu raustīt pašmāju roka skatuves karali aiz sirmās bārdas jau tagad. Īsta rokenrola spēks un elegance neizpalika arī šoreiz, beigās izpelnoties visskaļākos aplausus koncertā. Arī vēstījums tika izvēlēts mūsdienu laika nogrieznim atbilstošs, ironiski skaisti izdziedot Imanta Ziedoņa dzejas rindas:

„Uz viņiem nevar atsperties – tie grimst.
Bet i par zivīm viņi nepiedzimst.
Pie viņiem nevar turēties –
tie ļimst.
Un i par zaķstaipekņiem nepiedzimst.”

Tas tika skaisti apcakots ar aijājoši eksperimentālu flautas spēli, radot alternatīvas folkmūzikas sajūtu. No „Pērkona” repertuāra tika izvēlēta vēstījuma ziņā ne mazāk sapurinoša dziesma „Atmoda” ar neizpaliekošajiem a cappella elementiem tajā, taču vienalga palika sajūta, ka „The Coco’nuts” līdz galam neparādīja savu skatuviskās un muzikālās dauzīšanās potenciālu, kāds tika novērots, piemēram, šogad festivālā „Positivus” uz mazās mazītiņās Dabas skatuves. Tur smilšu vētras pavadībā notika ellīgi laba „trako riekstu” ballīte, par ko „Bilžu” koncertā visvairāk liecināja vienīgi Kendijas Dalferes iemiesojums pašmāju mūzikā – eleganti ekspresīvā saksofoniste Edīte Dita Frīdenberga. Visskaļākie aplausi jebkurā gadījumā vēlreiz.

„Bunch of Gentlemen” un Jānis Stībelis

 

Te nu mēs tiešām uz skatuves ieraudzījām deviņus eleganti tērptus džentlmeņus ar soul-funk meistaru Jāni Stībeli bonusā. Manīti jau Saulkrastu džeza festivālā, šie džeki vieš lielas cerības uz tiešām kvalitatīvu pašmāju funk mūzikas nākotni. Kas vēl jo patīkamāk – grupa rada pati savus skaņdarbus, un „Bildēs” bija tā iespēja dzirdēt tās ģitārista Riharda Gobas darba pirmatskaņojumu – izvērstu instrumentālo kompozīciju (Stībelis piedalījās tikai pirmajā dziesmā) ar labu funk draivu, šajā gadījumā loģiski neiztrūkstošu ģitāras solo, nomierinoši lēnu vidusdaļu un ekspresīvu noslēgumu. Īpašu jaudu „Bunch of Gentlemen” panāk tieši ar piecu pūtēju klātesamību grupā, kas pietuvina grupas skanējumu bigbenda spēkam. Ar interesi sekosim šiem melnbikšaini baltkreklotajiem džezdžentlmeņiem arī turpmāk!

„Haptic” un Juris Riekstiņš

 

„K. Remonta” un „Rīgas Viļņu” Juris Riekstiņš savus aizbildņus „Haptic” uz skatuves gan atstāja vienus pašus abās dziesmās (nu, Juri, to „baseni” tomēr nedaudz varēji piebubināt klāt vismaz vienā), taču pirms grupas uzstāšanās sarunā ar Fredi turpat uz skatuves dēļiem gan tika paskaidrots, ka šā sadarbības projekta veterāns ir rūpīgi piedalījies jauno censoņu materiāla sagatavošanā, it īpaši jau dziesmas „Pirms saullēkta” pārvēršanā par alternatīvā metāla skaņdarbu. Šī kaverversija radīja vēlmi izdzirdēt, kā šādā manierē varētu izklausīties arī citi nepelnīti piemirstie „K. Remonta” šedevri. Jāuzteic arī „Haptic” vokālistes Egijas Ziediņas jaudīgā dziedāšanas maniere un spēcīgā balss, kas, kā reizi, ļauj veidot versijas reiz Ievas Akurateres dziedātām dziesmām. Raugoties rietumu mūzikas pasaules līdzībās, „Haptic” nedaudz atgādina „Guano Apes”. Smagajam rokam Latvijā nebūs lemts mirt, kas, protams, labi.

„The Room 17” un Inga Bērziņa

 

Vēl viens džeza projekts citkārt krietni roķīgākajās „Bildēs”, kas liecina par jaunās mūziķu paaudzes pastiprināto interesi izzināt savas spējas sarežģītākas mūzikas virzienā. Protams, ka tas ir arī pirmais rezultāts džeza izglītības atdzimšanai Latvijā. „The Room 17” ir lielisks šīs džeza atmodas piemērs, kas sevi parādījis arī šogad Saulkrastos. Pievienojot bībopīgajam un visādi citādi „taisnāku” džezu mīlošajam kvintetam vienu no mūsu džeza dīvām Ingu Bērziņu, rezultāts ir diezgan paredzams, bet tādēļ jau ne slikts. Īpašu odziņu „The Room 17” skanējumam piešķir Ērika Mieža spēlētais vibrafons, kas konkrētā „Bilžu” projekta gadījumā lieliski sadziedājās ar Ingu, radot tīkami relaksējošu atmosfēru. Varbūt vērts kopā ierakstīt kādu jazz lounge albumu?

Rezumējot. Atliek kārtējo reizi paspiest roku „Bilžu” festivāla organizētājai Tijai Auziņai par piedāvāto iespēju četru stundu laikā redzēt vienu lielu daļu no tās panorāmas, kas ir ieraugāma pašmāju mūzikas jaunajā paaudzē. Ir skaidrs, ka nākotnē mums būs jauni varoņi, kas stutēs uz skatuves atkal nākamos jaunos talantus, un gan jau, ka tajā pašā festivālā „Bildes”, jo neviens cits festivāls Latvijā tik sīkstu dzīvotgribu vēl nav spējis parādīt.

Vairāk par jauno grupu koncerta grupām vari uzzināt šeit.

1 komentāri

Linards

30.11.2013 17:57

Zvani ar Kukuvasu bija ļoti labi un Marhilēvčs beigās arī nebija slikts