Radošo personību kokteilis „Bilžu” mērcē

Radošo personību kokteilis „Bilžu” mērcē
Mārtiņš Otto, Rīga 2014
Kaspars Zaviļeiskis
01-12-2013 A+ A-
30. novembrī Kongresu namā norisinājās kāds festivālam „Bildes” absolūti atbilstošs eksperiments – tā saukto vidējo grupu (grupas, kas vairs nav gluži jaunas, „Bildēs” jau uzspēlējušas un veterānu koncertam vēl tā kā par svaigu) un ne mūzikas sfēras radošo personību saspēlēšanās. Uzreiz jāsaka, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, kad notika vienkārši „Bildēs” jau spēlējušo grupu koncerti, muzikālā kvalitāte varbūt arī nedaudz cietusi, taču organizētāju lēmums pavērst norisi šādā gultnē ir pilnībā saprotams un, kā jau minēts, „Bildēm” atbilstošs.

No 18 piedāvāto projektu klāsta gluži tāpat, kā dienu iepriekš, apskatot jauno grupu un veterānu kopprojektu koncertu, izvēlējāmies tā saukto olimpisko astotnieku.

„Into One”, Gosh, Elmārs Tannis

 

Šis bija absolūts Elmāra Taņņa priekšnesums, lai gan pirmo dziesmu soul džezīgie „Into One” izpildīja vieni paši, pilnībā iederoties koncerta atklājēju godā. Taču otrajā dziesmā parādi tiešām sāka diriģēt pavārmākslas meistars Tannis, visupirms liekot zālei celties kājās un sākt vingrot. Šādas izdarības pašmāju publikā, kā zināms, atstāj neviennozīmīgu attieksmi (pēcāk ko līdzīgu mēģināja atkārtot arī vakara vadītājs Ēriks Loks, padarot šo koncertu jau par mazliet pielīdzināmu bērnu koncertam, bet tie, protams, sīkumi). Ticis līdz muzicēšanai, Tannis piedāvāja regeju ar paša rakstītu tekstu, kas mērcēts neatšķaidītā pozitīvisma mērcē, un viņam viss tapa piedots. „Ja tu gribi, tad tu vari, tas ir tik vienkārši, ja tu dari.” Tas, protams, piedziedājums.

„MmD” un Žanete Skarule

 

„Mazie meža Dīvainīši” ir lielisks pašmāju folkroka paraugs ar ļoti mūsdienīgu skanējumu, kas visvairāk piedāvā līdzības ar šobrīd pasaulē tik ļoti slavenajiem „Mumford & Sons”. „MmD” īpašā odziņa koncertā bija uzstājīgais blūmīzera skanējums, ja vien, protams, mēs šai godā neieceļam viņu viešņu – Žaneti Skaruli, kura, starp citu, patīkami pārsteidza, prognozētās vijoļspēles vietā (viņa tiešām prot spēlēt šo mūzikas instrumentu), piedāvājot patiesi labu dziedājumu savā itin zemajā balsī, piegrabinot klāt arī tamburīnu. Pēc „Jesus Saved Me” tika nodziedātas „Zodiaka” nedaudz uz regeja pusi pavilktās „Skumjas”, kurās pamatā dominēja čells, un, iespējams, labākā uzstāšanās šajā koncertā bija beigusies.

„Vecpilsētas dziedātāji” un Māris Olte

 

„Vecpilsētas dziedātāji” ir latviešu tradicionālās mūzikas grupa, kas „Bildēs” uzstājusies ar Juri Kaukuli, kuras dziesmas atrodamas izlasēs „Sviests” un kurai piemīt viegls gaišums, kas koncertā bija nolasāms arī vizuāli, jo grupas dalībnieki pamatā bija tērpušies baltā. Šim desmit cilvēku folkorķestrim (šo apzīmējumu gan būtu jāpataupa mūsu astotnieka hronoloģiski pēdējam dalībniekam – sk. turpmāk) klusi kā pelīte pievienojās dabā iekadrētos TV sižetos manāmais Māris Olte. Vispirms gan „Vecpilsētas dziedātāji” izmantoja iespēju pieteikt savu jauno ziemas saulgriežiem veltīto albumu „Puzurs” (prezentācija 4. decembrī Kaņepes Kultūras centrā), pirmatskaņojot grupas dalībnieces Solveigas Kaļvas sacerētu dziesmu par ķekatās iešanu. Bet tad tika izpildīta labākā līdz šim dzirdētā versija tradicionālajai šūpuļdziesmiņai „Velc, pelīte, saldu miegu”, ar kokles un vargāna neuzbāzīgu dominanci un kopēju mūsdienīgas ambiences noskaņu, kas perfekti iederētos kādā no „Dabas koncertzālēm”, ja vien tā attiecīgi tiktu veltīta kādam īpašam peļu ķēniņam.

„7 dēli”, Jānis Kirmuška, Edgars Lipors

 

Jau dalībnieku saraksts liecināja, ka šis būs vizuāli spilgtākais un ar humoru apveltītākais priekšnesums koncertā, un tā arī notika. Baltos halātiņos un face art greznojušies „dēli” viesi Liporu bija piesēdinājuši pie bungām, bet Kirmušku izbīdīja otrās dziesmas priekšplānā pie mikrofona ar visu elektrisko ģitāru rokās. Kā pirmais tika nospēlēts grupas hits „Čirkainais draugs”, liekot īpašu akcentu uz akordeonu un džambu, bet Kirmuškas vadībā jau notika pievēršanās bērnu leļļu teātra klasikai – „Krusttētiņam Tontonam” no izrādes par sunīti Pifu. Pašironiski un lieliski!

Grupa Marta” un Gatis Cīrulis

 

Šī bija nekaitīgi lecīgākā uzstāšanās koncertā, ko, iespējams, daudzi līdz galam nesaprata, jo īpaši pateicoties režisora Gata Cīruļa ne pārāk draudzīgajam sevis pasniegšanas veidam, taču tieši ar to arī lieliska. „Marta” sevi parādīja no labākās liega alternatīvā/indie roka puses, Cīrulis bija savā elementā (šo elementu itin bieži var bez maksas vērot arī, piemēram, Vecrīgas kafejnīcā „Ļeņingrad”) un vecais, lielais prieks uz skatuves notika. Otro dziesmu grupa izpildīja jau bez ekspresīvā mākslinieka, padziedot par saules zaķīšiem.

„2tie” un Mārtiņš Barkāns

 

Vēl viens face art paraugs vakara laikā, taču šoreiz tēmēts mazāk uzjautrinoši, vairāk ciniski. Sociālā regeja meistari „2tie” bija pārtapuši par zombijiem, tādējādi simbolizējot mūsu nozombēto tautu, kurai „viss ir labi, viss tagad ir kārtībā”. Grupas lielākais pluss ir tās vokālists Juris Mols, kam piemīt šāda vēstījuma mūzikai vajadzīgā skatuves harizma un attieksmes spēks. Vēl viens grupas lielais pluss ir apzināti uzbāzīga alta saksofona spēle Ernesta Zariņa izpildījumā. Un „Bilžu” koncertā īpašais bonuss bija arīdzan pie bungām nosēdinātais ziņu aģentūras „LETA” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Barkāns, kurš ar iedoto uzdevumu tika galā pat uzslavējami labi. Kā otro dziesmu visi kopā nospēlēja kaverversiju Gundara Ruļļa kaverversijai Boba Dilana dziesmai „Shelter from the Storm”, kas izklausījās negaidīti jestri un, iespējams, atzīstams par labāko „Aizvējā” variantu, kāds vispār dzirdēts.

„Pūķa gars” un Jānis Vaišļa

 

Sadarbības ziņā, iespējams, pat sliktākais piemērs, taču tas nekādi netraucēja izbaudīt alternatīvā metāla blices „Pūķa gars” oriģinālo spēku. Pat neesot konkrēta stila aizrautīgam cienītājam, jāsecina, ka grupa spēj izcelties no sev līdzīgām, kas lielā mērā ir, pateicoties tās vokālista Kaspara Vēvera nedaudz nazāli metāliskajam balss tonim, kā arī it īpaši rokgrupām tik nepieciešamajai skatuves harizmai, ne mirkli nestāvot mierā un labi jūtoties publikas priekšā absolūtā „rokstāra” lomā (turklāt šajā gadījumā vēl arī baltā kreklā). Uz šā fona īpaši neveikli izskatījās rūtainā kreklā tērpies un stūrī jūras slimību pārslimojošais Jānis Vaišļa ar lietus koku rokās, bet tas, protams, piederas pie koncerta tematikas, apzinoties, ka ne visas sadarbības var būt perfekti atstrādātas un ģenerāli vispār bijušas vajadzīgas. Nedaudz saliedētāk šis neparastais salikums gan izskatījās otrajā dziesmā, kopīgi nodragājot „Līvu” „Kādā brīnišķā dienā”.

„Nepieradinātā folka orķestris”

 

Koncertu ar grand finale noslēdza bez īpašā viesa palikušais „Nepieradinātā folka orķestris”, kas vēl nesen uz skatuves dēļiem kāpa kā „Pingvīnu cirks”. Šajā grupā vai precīzāk tiešām folkorķestrī galveno lomu spēlē sirmais ģitārists Andrejs Grimms, pulcējot ap sevi talantīgus jauniešus, kas spēlē te franciski skanošu akordeonu, te līganu flautu, te melanholisku vijoli, tautisku stabuli, romantisku saksofonu… Tā varētu turpināt ilgi. NFO skaņdarbi būvēti pēc principa „no vieglas ambiences līdz grandiozai attīstībai”, un brīžiem tiem pietrūkst vokāla, taču tā varbūt tikai šķiet pēc tik raiba un daudzšķautņaina koncerta noskatīšanās. Šī grupa visticamāk būtu uzmanīgi jāklausās atsevišķā un smalki niansētā sēdkoncertā, pilnībā izbaudot gan ar ieraksta palīdzību uzburto lauku negaisa ainu, gan balkāniski virpuļojošas instrumentālās piruetes. Šoreiz tas derēja arī vēl viena piesātināta „Bilžu” koncerta noslēguma statusā.

0 komentāri

Komentāru nav