„Mums bija svarīgi iemūžināt cilvēku stāstus!”

„Mums bija svarīgi iemūžināt cilvēku stāstus!”
foto: Kaspars Garda - Rīga 2014
Una Griškeviča
17-04-2013 A+ A-
Trešdien, 17. aprīlī, plkst. 19 kinoteātrī „Splendid Palace” notiks jaunās dokumentālās filmas „Geto stāsti. Rīga” pirmizrāde, tādēļ kultūras portāls „Rīga 2014” uz sarunu aicināja filmas scenārija autori – TV žurnālisti Lilitu Eglīti. „Mums pats svarīgākais bija izstāstīt šo cilvēku likteņstāstus un iezīmēt geto teritoriju Rīgas kartē,” viņa vairākkārt akcentē sarunas gaitā.

Arhīvi un cilvēku stāsti

Rīdzinieki jau daudzkārt Lilitai Eglītei (galvenokārt, veidojot TV raidījumuIelas garumā” – red.) ir stāstījuši par šo laiku un dalījušies savos pārdzīvojumos. Bet, strādājot pie filmas, nācās pamatīgi pētīt dažādas vēstures liecības. „Mūsu galvenais uzdevums bija dokumentēt to cilvēku liecības, kas to pieredzēja –  gan vienā, gan otrā dzeloņdrāšu pusē. Pētīt dažādus Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentus un liecības, kas glabājas muzejā „Ebreji Latvijā”. Izmantojām vēsturnieku Andrieva Ezergaiļa un Kārļa Kangera savāktos materiālus, daudz nezināmu faktu atradām vācu vēsturnieces Anitas Kugleres grāmatā „Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā”.” Savos atradumos dalījās holokausta pētniece Tamāra Zitsere, kas izskatījusi tūkstošiem Rīgas māju grāmatu un vācu laika miršanas apliecību.

Filmējot raidījumu Ielas garumā. Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

Filmā ļoti svarīga vieta ierādīta arī bijušajai geto teritorijaitur noslēptajai vēsturei. Meklējām arī cilvēkus, kas tur dzīvoja arī pirms geto izveidošanas un tika izlikti no savām mājām, bet pēc tam atgriezās.

Atradām arī divus ļoti interesantus kungus, kuri toreiz bija mazi puikas...” Bet stāsta varoņi, protams, ir cilvēki, kuri paši vai nu bija geto, vai arī kuru ģimenes tur aizgāja bojā. „Vēsturnieks un muzeja „Ebreji Latvijā” izveidotājs Marģers Vestermanis, franču valodas skolotāja Riva Šefere, jurists Aleksandrs Bergmanis, mūzikas skolotāja Gabriela Paraša, kā arī leģendārā kinozinātniece Valentīna Freimane,” filmas varoņus uzskaita Lilita Eglīte, vēl piebilstot, ka tieši Gabrielas Parašas liktenis bijis ļoti neparasts, jo viņas māte bija ebrejiete, bet tēvs – latvietis.

Joprojām nav izrunāts līdz galam

Aizrunājamies arī līdz tam, kur tad geto īsti atradies. „Vārti bija tur, kur tagad ir lielais Lāčplēša un Sadovņikova ielas krustojums, Ludzas iela...,” skaidro Lilita Eglīte, turpinot, ka tālāk geto teritorija gājusi gar vienu Lāčplēša ielas malu, Maskavas ielu, augšā pa tagadējo Ebreju ielu, izvijoties arī pa Katoļu un Jēkabpils ielu – tātad aizņemot diezgan lielu Maskavas priekšpilsētas daļu. 

Rīgas geto karte. Foto: Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs

„Geto robeža iet pa Ebreju ielu un Lauvas ielu – tur, kur tagad atrodas mācību iestādes...”  Kopā ar vēsturnieku Iļju Ļenski filmēšanas grupa izstaigāja visu geto teritoriju, un pārsteidzošs atklājums bijis fakts, kas pat varētu izklausīties paradoksāli – daudzviet viena ielas puse bija geto, bet otra – nebija, un tur turpinājās ierastā pilsētas dzīve. Spriežam, ka daudzi rīdzinieki nemaz īsti nezina, kur geto atradies.

„Jā, šī aizvien ir viena no smagākajām, šausminošākajām un traģiskākajām Rīgas vēstures lappusēm. Iespējams, tādēļ cilvēki par to nevēlas runāt un negrib atcerēties.

Protams, mums šodien ir grūti iedomāties tādu situāciju, ka pazīstamus cilvēkuskaimiņus, skolas biedrus, draugusvienkārši sadzen kādā nožogotā teritorijā, un viņi pēkšņi kļūst par cilvēkiem, ar kuriem var darīt visu... Tāpēc arī droši vien šodien cilvēki spriež: kāpēc par to runājam, tas viss ir jāaizmirst. Bet bieži vien notiek , ka pagātne negaidot atgādina par sevi. notika ar kādu ģimeni Kalna ielā, kura sāka celt jaunu māju... Un gribot negribot mums jādomā par to, ka šai priekšpilsētai slogs ir ļoti smags, un, iespējams, daudz kas neizdodas tādēļ, ka šī vēsture nav izrunāta...”

Filmējot raidījumu Ielas garumā. Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

Vēl Lilita Eglīte atgādina par senajiem ebreju kapiem, kas padomju laikā tika pārvērsti par Komunistisko brigāžu parku. Tur joprojām saskatāmi vecu pieminekļu pamati, bet pa parku tiek vadāti suņi, tur ir pilsoņi ar pudelēm...

Nevērtē un neinterpretē vēsturi

Atgriežoties pie filmas, Lilita Eglīte akcentē  – filmas varoņi nebūt nealka runāt par šo laiku, jo – atmiņas tiešām ir ļoti smagas. „Ārkārtīgi pārdzīvoju, ka man vairākas reizes bija jālūdz atgriezties pagātnē un izstāstīt nianses. Bet – šiem cilvēkiem ir ļoti daudz gadu, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai šīs liecības paliek, lai mēs zinām, kā tas bija.

Šodien par daudzām lietām – arī par vēsturi – izsakāmies ļoti strikti, ir gatavi spriedumi, mēs vislabāk zinām, kā bija pareizi, kā nepareizi, kurš rīkojās tā, kā vajag, kurš – nē... Nedomāju, ka tas ir tik vienkārši.

Toreiz Latvijā viena gada laikā divas okupācijas – padomju un vācu – nomainīja viena otru. Padomju represijām sekoja holokausts. Un varam tikai minēt, ko juta, pārdzīvoja un domāja cilvēki.  Intervējām aculieciniekus un vēsturniekus. Un paši centāmies saprast, kāpēc kaut kas tāds bija iespējams.”

Filmu producējusi biedrība „Jaunās demokrātijas centrs”, veidojuši  producenti Antra Gaile un Gints Grūbe, režisore Linda Olte, operatori Mikus Meirāns, Juris Pīlēns un Andrejs Rudzāts, kā arī komponists Kārlis Auzāns.
 

0 komentāri

Komentāru nav