„Sasodītais sarkanais mēness” Liepājā. Recenzija

„Sasodītais sarkanais mēness” Liepājā. Recenzija
Publicitātes foto
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
05-12-2013 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Liepājas teātra izrādei „Sasodītais sarkanais mēness”.

Dž. Dž. Džilindžera „Sasodītais sarkanais mēness” – tā, interpretējot Bertolta Brehta 1919. gadā sarakstīto lugu „Bungas naktī”, režisors nosaucis izrādi Liepājas teātrī –, ir ļoti interesants eksperiments. Radoši auglīgā sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti, kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, horeogrāfi Lieni Gravu un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani režisors un aktieri spēlējas ekspresionisma stilā.

 

Kā melnbaltajā mēmajā kino, tikai krāsās un ar skaņu, aktieri domas un emocijas pauž ar izteiksmīgām acu kustībām un mīmiku, ir īpaša ķermeņa valoda. Anetei Berķei (Anna Bālike) un Inesei Kučinskai (Amālija Bālike, Annas māte) tas izdodas apbrīnojami. Savukārt Kārļa Bālikes un Frīdriha Murka groteskā izteiksmība būvēta uz ķermeņa kokainības jeb lelliskuma, kas gan Edgaram Pujātam, gan Gatim Malikam padodas teicami. Stila vizualitātes veidošanā ļoti būtisks ir grims, kas arīdzan restaurēts precīzi. 

Tādēļ izrādes pirmā daļa kļūst par gaidīšanas svētkiem – ar aizturētu elpu, kad veras durvis, lai ienāktu nākamais vēl neredzētais tēls, ar smieklu strūklu, kad atklājas kārtējais pārsteigums.

Pirmizrādē gatavi tēli, spilgtajā formā virtuozi iekausējot raksturu attīstībā, bija Anetes Berķes Anna, Ineses Kučinskas Amālija, Edgara Pujāta Bālike, spilgts savā rezoniera-žurnālista Bābuša lomā arī Kaspars Gods.

Šajā īpatņu parādē svešais ir Egona Dombrovska karagūsteknis Andrēass Kraglers, kurš jau no sākuma ar naturālistiski nepievilcīgo rēga izskatu neiederas groteskajā kompānijā. Kara šausmas pieredzējušais Kraglers ielaužas uz tā rēķina labi iedzīvojušos mietpilsoņu pasaulītē, kur Anna pēc četru gadu ilgas līgavaiņa gaidīšanas un sērošanas „kritusi grēkā” ar Murku un grasās sākt ar to jaunu dzīvi. Režisors Brehta lugu krietni īsinājis, izņemot politisko (revolūcijas) slāni, taču Kraglera un to citu, labi paēdušo, konflikts izrādē ir sociālās sadursmes iekrāsots. Turklāt ekspresionistu vēlmē mainīt pasauli mietpilsonība bija viens no punktiem, pret ko iestāties.

 

Otrajā daļā Egons Dombrovskis reālistiskā garā „jauc gaisu” ar caurviju vilšanās sāpi par pasauli, kurā viņa varonis ir lieks. Kraglera un Signes Ruicēnas staigules Marijas dejā uz traukiem, glāzēm un dzērienu pudelēm apkrautā galda – divi atstumtie no sabiedrības zemākajiem slāņiem mīda Annas un Murka saderināšanās svētku mielastu –, ir gan sacelšanās, gan izmisums, kas liek sarosīties līdzjūtībai. Tomēr Egona Dombrovska atšķirīgais spēles stils rada aptuvenību, kas raisa vairāk jautājumu, nekā dod atbilžu. Viņa cilvēciskums ļauj domāt par dzīvu garu, dvēseli, kas mietpilsoniskajās lellēs ir sasalusi vai pamirusi. Arī Marijas reālistiskā eksistence mudina domāt par zināmu radniecību ar Kragleru. Un tas jau izskatās pēc koncepcijas – vienīgie (līdzi) just spējīgie cilvēki ir šie vientuļie dzīves pabērni.

Bet ir vēl viens aspekts. Kraglers, piedodot Annai viņas neuzticību, pēkšņi izstaro tādu kā pārcilvēcisku mīlestību, kas ļauj viņu skatīt simboliskā gaismā kā visa radītāju, taču neticamais melodramatiskais fināls pavērš domas par tēla nozīmi pretējā – nāves – virzienā. Tādējādi var iztēloties, ka sarkanais mēness, kas nemainīgi „spīd” pie skatuves debesīm, ir pamodinājis ireālo pasauli, kas ievieš savas korekcijas šo smieklīgo cilvēku dzīvē.

Izrādes ekspresionistiskā forma liek sajūsmināties, bet stila neviendabība – raukt pieri, kā miglā tverot nozīmes pavedienus. Lai arī saturiski izrāde atstāj mazuma piegaršu, piedzīvojums ekspresionistiskā sarkanā mēness gaismā ir noticis.

 

0 komentāri

Komentāru nav