Kādi noslēpumi meklējami Rīgas Doma mūros

Kādi noslēpumi meklējami Rīgas Doma mūros
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Rīgas Doms
Una Griškeviča
Skatu kartītēs, kurās iemūžināts Rīgas siluets no Daugavas puses, izceļas trīs dominantes – Sv. Pētera baznīca, Rīgas Doms un Sv. Jēkaba katedrāle. Protams, aprakstīšanas vērti būtu visi trīs senie dievnami, taču šoreiz nolēmām pievērsties Rīgas Domam, jo vismaz mani šīs katedrāles senie mūri allaž ir fascinējuši. Un, lasot Kena Foleta megabiezo romānu „Zemes pīlāri”, kas stāsta par katedrāļu celtniecību 13. gadsimta Anglijā, sapratu – arī mūsu pašu Rīgas Doms taču ir celts tajā pašā laikā (jaunākie pētījumi liecina, ka Doma celtniecība sākusies 1211. gadā). To apstiprināja arī mūsu gids – Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs Ronalds Lūsis, kura vadītā pusotru stundu garā ekskursija aizlidoja vēja spārniem.

Joprojām – aizraujošu pētījumu un atklājumu objekts

„Ik pa brīdim kāds ienāk, kurš vēlas sameklēt tos mūsu pagrabus un atrast pazudušo templiešu zeltu, kas esot tieši šeit,” sākot ekskursiju pa baznīcu, smejas Ronalds Lūsis, akcentējot – lai gan pirms kāda laika daži Krievijas TV kanāli šo leģendu izplatījuši un to pārtvēruši arī daži laikraksti, nekāda templiešu zelta te neesot. Tiesa, arheoloģiskie izrakumi 80. gados veikti vien ārpus baznīcas; pašā baznīcā nekādi izrakumi un pētījumi tikpat nav veikti – tik vien, cik 19. gadsimtā notika rakšana tad, kad ievilka apsildi, un arī mūsdienās, kad tika ierīkota centrālapkure. „Tā ka Doms droši vien slēpj ne vienu vien noslēpumu,” rezumē mūsu gids un akcentē, – mēs vienmēr aicinām pievērst uzmanību pašam dievnamam un tā arhitektūrai. „Doms parāda Latvijas būvniecības vēsturi visspilgtāk – no pašiem pirmsākumiem 13. gadsimtā līdz pēdējām pārbūvēm 19. gadsimta beigās. Tādējādi diezgan droši varam teikt, ka šajā ēkā ir sakausēti visi arhitektūras stili: kāds vairāk, kāds mazāk, bet visi te ir atrodami. Dievnams būvēts romantikas un gotikas stilā, kas lēnām pāraudzis līdz jūgendstila ieejas portālam.”

 

Otrs aspekts, kam tiek pievērsta uzmanība, ir Rīgas Doma būvniecības vēsture, kas patiesībā ir stipri vien nezināma (ar to konspektīvā veidā iespējams iepazīties ekspozīcijā, kas apskatāma Doma krustejās). „Tāpēc mūs diezgan iemīļojuši vēsturnieki un mākslas vēsturnieki, jo viņi var izstrādāt pētījumus, apstrīdēt otra domas un nākt klajā ar jauniem secinājumiem. Jo mums nav rakstītas būvvēstures; visa vēsture ir atrodama pašā būvē.” To sakot, Ronalds Lūsis īsi atgādina arī Doma celšanas vēsturi: 1211. gada jūlijā tiek iesvētīta zeme baznīcas celtniecībai, un pēdējo gadu pētījumi liecina, ka baznīcas celtniecība arī sākusies tajā pašā gadā (ne 1215. gadā, kā tika uzskatīts).

„Tas nav izlasīts šeit, Domā, bet gan secināts, skatoties uz citām katedrālēm – kad notiek zemes iesvētīšana, būtībā tas ir saistīts ar būvniecības sākumu, nevis plānošanu – sak, kā nu mēs tagad celsim. Tāpēc atliek vien iztēloties, kā tolaik šī baznīca tika celta un kā tas tika aprakstīts.”

Cīņa ar pagājušā gadsimta skarbumu

Tāpat vienmēr cilvēkiem tiek stāstīts par Doma ērģelēm un to prospektu, kas gan gadus desmit nav redzams. „Šajos desmit gados bijuši pārtraukumi, kad nekas nav noticis. Tagad pilnībā ir pabeigta izpēte, un drīzumā – cerams, jau nākamgad – jāsākas restaurācijai. Cilvēki pa desmit gadiem būs aizmirsuši, kā prospekts izskatījās, bet, ja arī atcerēsies, tad pēc restaurācijas tas būs krietni vien citādāks.” Ronalds paskaidro – „citādāks” nozīmē „greznāks”, jo pēdējais gadsimts ar ērģeļu prospektu bija apgājies diezgan skarbi: tas bija vairākkārt pārkrāsots, piekrāsojot visus nosēdumus un putekļus, un krāsas slānis vietām bija sasniedzis puscentimetra biezumu.

 

„Detaļas atklājās, atsedzot krāsas slāņus – tagad redzami rātskundziņi ar visām smalkajām pogām un cimdiem, kas viss bija izgriezts kokā.

Tas viss būs redzas tuvplānā, lai gan – kurš no zāles visu to skaistumu divdesmit sešu metru augstumā varēs saskatīt... Bet vismaz zināsim, ka prospekts izskatās tā, kā tam jāizskatās.

Kur apglabāts bīskaps Alberts?

Mēs ekskursiju sākam baznīcas altāra daļā, kur aplūkojams bīskapa Meinarda kapa piemineklis (tas atrodas altāra daļas labajā pusē). „19. gadsimta restaurācijas pierakstos un fotogrāfijās redzams, ka tolaik šis apbedījums ticis atvērts un kapa piemineklis – restaurēts, jo tas bija diezgan sliktā stāvoklī. Vēl joprojām ir saglabājušies Broces zīmējumi, pēc kuriem Vilhelms Neimanis – arhitekts, mākslas vēsturnieks un Doma restaurācijas darbu vadītājs – mērogoja pieminekli dabā.

 

Ziņas liecina, ka tolaik Meinarda pīšļi vēl bija saglabājušies. Savukārt beidzamās restaurācijas laikā Meinarda kapavieta vairs nav vērta vaļā, tomēr ir pamats domāt, ka kaut kas vēl ir saglabājies.” Savukārt uz jautājumu, vai baznīcā manīts bīskapa Meinarda gars, Ronalds Lūsis atteic – svētītā zemē spoku nav, un nekas tāds par šo vietu arī neesot dzirdēts.

„Apbedījumu šajā baznīcā ir daudz, un, patiesību sakot, atrodamies kapsētā, jo zem baznīcas grīdas joprojām atrodami apbedījumi.”

Saistībā ar Domu var runāt par trim kapsētām – Zaļā kapsēta Doma dārzā, Pelēkā kapsēta Doma laukuma pusē un trešā kapsēta, kas atrodas zem lielās zāles. „Domā gar sienām joprojām redzamas diezgan daudzas kapu plāksnes. Taču būtībā tā ir izstāde, jo apbedījumi un arī kapu plāksnes atradās grīdā. Un vēl zem šīs koka grīdas, pa ko staigājam, ir aptuveni simts kapu plākšņu. 19. gadsimtā pēc tā laika kritērijiem smukākās un slavenākās kapu plāksnes izcēla ārā un iebūvēja sienās kā sava laika izstādi, ja tā to varam nosaukt.” Baznīcā zem grīdas tikuši apbedīti draudzes locekļi, un noteikti jāpiemin, ka arī pats bīskaps Alberts – pirmais Rīgas bīskaps, kura valdīšanas laikā uzcēla Rīgas Domu, arī ir apbedīts Doma baznīcā. Tiesa, viņa kapavieta nav precīzi zināma, jo daži rakstu avoti liecina, ka viņa kapavieta tikusi aizmirsta ar nolūku. „Kapenes līdz pirmajai nacionalizācijai bija dzimtu īpašumi – tās mantoja, tirgoja un veica darījumus kā ar nekustamo īpašumu. Kad 18. gadsimta vidū bija aizliegums cilvēkus apbedīt baznīcās, kapavietas tika nacionalizētas, par tām vairs neviens nerūpējās, tādēļ tika izveidota dēļu grīda,” vēl piebilst mūsu gids.

 

Gluži kā apokalipse un – kur palika griestu gleznojumi

Vēl viens ievērības cienīgs objekts neapšaubāmi ir piemiņas plāksne, kas vēsta par 1709. gada 13. aprīlī Rīgā notikušajiem plūdiem (tā apskatāma netālu no ieejas Kapitula zālē). „Tā aina ir jau vēl briesmīgāka,” komentē Ronalds, piebilstot, – tagad paskatoties, šķiet, ka ūdens cilvēkiem bijis līdz viduklim. „Taču plūdi bija vēl pirms koka grīdas uzlikšanas. Cik zema grīda bija toreiz, grūti pateikt, bet mēs varam pieņemt, ka vismaz par metru zemāka nekā tagad, tādējādi vidēja auguma cilvēkam ūdens bija pāri galvai. Šī plāksne uzlikta, lai atgādinātu par tā laika varenākajiem plūdiem, taču tie taču bija katru pavasari – līdz laikam, kamēr nebija izbūvēta un mākslīgi paaugstināta Daugavmala.

Tā laika hronikā rakstīts, ka tolaik zārki peldēja kā kuģi pa baznīcu, krustejā zvejotas zivis.”

Stāvot šajā baznīcas stūrī, noteikti jāpiemin arī 18. gadsimta mākslinieks Kords Meijers. „Te ir viņa kapa plāksne un te – viņa veikums,” stāsta Ronalds, rādot uz tumšām koka durvīm zem balkona baznīcas kreisajā pusē un piebilstot, – pareizāk sakot, tas ir tas, kas palicis pāri no viņa veikuma. „Līgums paredzēja, ka viņš apgleznos visas Doma velves, durvis un arī krēslu margas. Protams, grūti iedomāties, kā Doms izskatījās toreiz, redzot tagadējo Domu ar baltajām sienām. Taču vēl pirms simts gadiem baznīca bija krietni vien krāsaināka un greznāka. Vēl 19. gadsimta fotogrāfijās redzams, ka kolonnas bijušas marmorētas (pēc V. Neimaņa restaurācijas marmorējums zuda, un gleznojumi dažviet palikuši tikai uz arkām). Diemžēl lielākoties Korda Meijera gleznojumi jau bija zuduši pirms Neimaņa restaurācijas, kad sākās lielie remonta un balsināšanas darbi.

 

Kad Rīgu sasniedza Franču revolūcija un apgaismība, tika paziņots, ka nav ko cilvēkus ar veciem māņiem biedēt, tādēļ Korda Meijera gleznas – piemēram, „Pastarā tiesa” – vienkārši tika aizkrāsotas ciet.

Tā ka apgaismībai kādreiz ir divas puses,” rezumē Ronalds Lūsis, piebilstot, – laikā, kad Neimanis veica restaurāciju, viņš centās veikt izpēti, atrast gotikas gleznojumus, taču – tie tikuši nodauzīti no sienām.

„Viņi raksta, ka atklājuši Korda Meijera gleznojumus, taču apskatot secinājuši, ka tie ir ļoti sliktā stāvoklī un ka nav zināms, vai tos izdosies saglabāt, tāpēc noņēma nost – ar domu, ka zem šiem gleznojumiem jābūt vecākiem slāņiem. Taču vecāko slāņu nebija, tādēļ viņi atgriezās pie domas par balto baznīcu,” stāsta Doma atjaunošanas vadītājs, piebilstot, – diemžēl nav zināms, cik vietās Neimanis un viņa padotie izpēti veikuši. „Tajā pašā laikā Ziemeļu ieejas durvis, kur arī bija saglabājies Korda gleznojums, tika 19. gadsimta restaurācijas laikā nomainītas. Protams, tajā laikā šeit, Baltijā, nebija zināmas tehnoloģijas, kā rīkoties ar sienu gleznojumiem.”

Kristāmtrauks vecāks par baznīcu

Ronaldam ir stāsts arī par kristāmtrauku, kas novietots baznīcas centrā: „Šo kristāmtrauku 12. gadsimta beigās Ikšķiles baznīcā sāka izmantot vēlāk par svēto kanonizētais bīskaps Meinards, līdz ar to šis kristāmtrauks ir vecāks par Rīgas Domu.” 19. gadsimtā no Ikšķiles kristāmtrauks ticis atvests uz Rīgas Domu un bijis novietots  Doma dārzā, savukārt kopš 2007. gada tas atrodas baznīcā un pilda savas funkcijas.

 

Taujāts, cik varētu svērt no pelēkā granīta darinātais iespaidīgais priekšmets, Ronalds teic – tad, kad tas tika novietots baznīcā, tika rēķināts arī trauka svars, jo bijis svarīgi to zināt. „Manuprāt, pārlieku iespaidīgs tas svars nebija. Granīts ir 2,6 tonnas kubikmetrā, un trauks pat nav kubikmetru, tā ka varat izrēķināt paši.”

Savu kārtu gaida arī kancele

Skaisto, kokgriezumiem rotāto kanceli Rīgas Domam 1641. gadā uzdāvinājis kāds rātskungs. „Interesants ir fakts, ka kancelē „sakausēti” divi laika periodi: tā darināta 1641. gadā, savukārt laikā no 1813. līdz 1820. gadam, kad Domā risinās restaurācijas darbi pēc Napoleona karagājiena, kancele tiek pārveidota. Tolaik tā iegūst vaiņagojošo eņģeli ar bazūni, tāpat arī tiek pārveidotas arkādītes aiz apustuļu figūrām.” Rolands Lūsis arī norāda, ka, runājot par Domu, ir divi pretstati – ērģeļu prospekts un kancele.

„Ērģeļu prospektā mums ir saglabājušies visi pārkrāsojuma slāņi – vietām tie ir septiņi, vietām pat deviņi. Kancelei nav saglabājies neviens vēsturiskais krāsojuma slānis jeb, pareizāk sakot, tikai krāsojuma pēdas.

Ir noņemta krāsa, sagatavota virsma, bet nekas nav darīts. Redzēsim, kas notiks, kad sāksies kanceles restaurācija – tā paredzēta pēc ērģeļu prospekta restaurācijas pabeigšanas –, jo kanceles virsmas nav tajā labākajā stāvoklī. Skaidrs, ka pēdējos piecpadsmit divdesmit gados zudušas arī dažādas detaļas, jo, ja paskatās fotogrāfijas, kas uzņemtas pirms divdesmit gadiem, detaļu ir krietni vairāk. Tādēļ kanceles restaurācija būs vēl grūtāks un sarežģītāks uzdevums nekā ērģeļu prospekta restaurēšana, jo ir pieejams ļoti maz informācijas.” Ronalds piebilst, – kancele pāris reižu restaurēta pēc 1813. gada: „Par to var spriest pēc figūrām, kuras visticamāk ir mainītas vietām, un uzrakstiem zem figūrām. Tādēļ tas būs tāds interesants pasākums...”

 

Savukārt Napoleona karagājiena laikā Rīgas Doms izpostīts netika, taču tas tika rekvizēts kara vajadzībām – līdzīgi tāpat kā daudzas citas baznīcas. „Par to liecina misiņa piemiņas plāksne – ka Rīgas Domā tolaik bija ierīkota noliktava: šeit ir glabāti graudi un pārtika. Apraksts, kas saglabājies, liecina, ka Doms diezgan cieta tieši šeit ierīkotās noliktavas dēļ. Kamēr to atguva atpakaļ, kamēr sameklēja finansējumu restaurācijai – tas periods bija diezgan ilgs.”

Par baznīcas sabrukšanu nav jāraizējas

Tā kā divas Doma kolonnas joprojām ir savilktas ar metāla stīpām, lūdzu, lai Ronalds Lūsis atgādina, kāds īsti bija šīs rīcības iemesls un vai bija taisnība aizdomām, ka Doms varētu sabrukt. „2004. gadā tika veikta kolonnu zondēšana ar ultraskaņu, kuras rezultātā arhitekts [franču arhitekts Bruno Delands (Bruno Deslandes) – red.] un cilvēki, kuri šo darbu veica, uzskatīja, ka kolonnās ir plaisas. Otra lieta – blakus kolonnai tika atklāts tukšums (vēlāk izrādījās, ka tās ir kapenes), turklāt tika atklāta arī mūru deformācija. Pamatojoties uz šiem trijiem punktiem, baznīca toreiz tika slēgta. Tad tika atkārtoti zondētas abas divas kolonnas, tika veikti urbumi, jo arhitektam lūdza uzskatāmi parādīt, kurā vietā tās plaisas ir saskatāmas,” deviņus gadus senos notikumus atminas Ronalds Lūsis, piebilstot – dažādo viedokļu autori katrs toreiz palika pie savām domām. „Tādēļ toreiz tika pieņemts lēmums kolonnām uzlikt metāla saites, un baznīcu atkal atvērt publikai.” Ronalds Lūsis arī atgādina, ka 19. gadsimta restaurācijas laikā dažas zem grīdas atrastās kapeņu velves tika pārmūrētas, dažas – aizbērtas, turklāt nedaudz tika mainīts grīdas līmenis, savukārt pie kolonnas atradās neaizbērta kapene, kas kolonnas zondēšanā uzrādīja tukšumu. „Taču par to, ka Doms varētu sabrukt, tiešām nav jāraizējas,” viņš akcentē.

0 komentāri

Komentāru nav