JRT „Dukši”. Recenzija stāstam par latviešiem

JRT „Dukši”. Recenzija stāstam par latviešiem
Jānis Deinats
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
10-12-2013 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Jaunā Rīgas teātra izrādei „Dukši”.

Pirms Jaunā Rīgas teātra „Dukšu” skatīšanās izrādes pieteikumā izlasīju: „Pēc daudzu gadu nesarunāšanās divi brāļi cenšas atrast kopīgu valodu. Ir grūti pārvarēt aizspriedumus un piedot pagātnes pārinodarījumus.” Atmiņā uzausa JRT repertuārā vairs neesošā „Izrāde, kas nav par latviešiem/Vientulīgie rietumi”, kas bija īru izcelsmes brita Mārtina Makdonas rakstīts, Alvja Hermaņa iestudēts „Stāsts par diviem brāļiem, kas ir noskauduši viens otra dzīvi un laimi”.

 

Ieejot Talsu ielas zālē, ieraugot Rudolfa Bekiča telpas iekārtojumu ar trūkuma māktu nomali raksturojošo pieticību un vēlāk, skatoties izrādi, paralēlā atmiņu lente atkal sāka griezties, jo abu izrāžu stāsti tiešām ir līdzīgi. Makdonas 1997. gada rakstītajā lugā galvenie varoņi ir brāļi Konori, kuri riebj viens otram kā tik spēj un fantāzija ļauj, bet nesamierināmos brālīšus uz pareizā saticības un piedošanas ceļa pūlas vest vietējais mācītājs alkoholiķis. Turklāt stāsts sākas drīz pēc tēva bērēm, kuru viens no brāļiem ir nogalējis. Vilis Daudziņš un Ģirts Krūmiņš šausminoši šarmanto pārīti spēlēja patiesi lieliski.

Agneses Rutkēvičas rakstītās lugas „Dukši” darbība sākas drīz pēc brāļu mammas bērēm, vecākais no viņiem, pavārs Jānis, atbraucis uz dzimto māju, kur dzīvo jaunākais brālis Kārlis. Abu nesaprašanās cēlonis ir Jāņa homoseksualitāte, un skandāls, kas raisījies pagātnē, kad skolnieks Jānis pieķerts kopā ar skolotāju Askoldu, pamazām iedzinis kapā māti. Ja salīdzina ar Makdonas lugu, šeit mācītāja/samierinātāja lomu spēlē Kārļa uzcerētā radio diktore Inga, kura, lai arī pašas dzīve nebūt nav kārtībā, cenšas palīdzēt abu problēmās, kuras sabiezina Jāņa greizsirdīgā dzīvesbiedra Askolda parādīšanās. Var rasties jautājums, lugu līdzība ir apzināta vai neapzināta, taču abās ir arhetipisks materiāls, Bībeles Kaina un Ābela motīvu variācijas.

 

Lugas/izrādes varoņu dzīves vai nu jau ir sabrukušas, vai brūk, un katrs kaut kā pūlas ko darīt lietas labā. Jāni moka seksuālās identitātes krīze (interesanti, ka nedēļas laikā Rīgā notika divas pirmizrādes par šo tēmu, otra bija Dailes teātra „M. Butterfly”). „Vienkāršais” Kārlis ar labo sirdi, bet lāča manierēm grib iegūt sievieti, bet neprot veidot attiecības. Astoņus gadus vecākajai četrdesmitgadniecei Ingai viņš ir ar prātu izdarīta izvēle, jo varbūt pēdējā iespēja, lai nenodzertos vientulībā. Askolds jūt, ka zaudē savu mīlestību.

Izrādē ļoti skaudri iezīmējas izmisīga vēlme būt mīlētiem, mīlēt un cīņa ar vientulību.

Ģirts Krūmiņš un Baiba Broka piešķīruši tēliem dramatisku apjomu, kurā ieraugāma visa tēla dzīve un izgaismojas nākotne. Viņu smalkā spēle pārliecina, ka Jāni un Ingu saista grūti formulējamā dvēseļu radniecība, tā nojauta, kad šķiet, cilvēki lemti viens otram, bet iet garām, šķērsām, un nesanāk. Kā Čehova lugās. Andis Strods Askolda lomā, plosoties dzērumā, pārspēlē, aizejot klišeju laukā, tāpēc pārdzīvojumu ticamība mazliet zūd. Turklāt rodas nesaskaņa sižeta loģikā, ko rada lomu sadalījums, jo Askolds ir vecāks par Jāni, taču izrādē izskatās otrādi. Edgars Samītis pret jūtīgo dienasszagli Kārli noskaņo uz simpātiju nots, taču varētu vēlēties viņa raksturu dziļāku.

 

Kā Gata Šmita režijām raksturīgi, izrādei izstrādāts stingrs ritms, kas šajā gadījumā norises organizē atbilstoši dramaturģiskajai shēmai – no apzināti nesteidzīgas iešūpošanās līdz spriedzes pilnai kulminācijai un rimtam atrisinājumam, kas gan izvērsts vairāku fināla komatu sērijā, kad jau būtu jāliek punkts. Teksts vietām ir ļoti asprātīgs, un aktieri, demonstrējot labu humora izjūtu, situācijas arī garšīgi izspēlē. Tādi atradumi kā, piemēram, ērces kapāšana ar lielo virtuves nazi vai zobu tīrīšana, ūdens vietā lietojot vīnu, sagādā lielu jautrību. Taču līdzās smieklīgajam turpat blakus izvijas dramatiskā līnija par vientulības važām, dzīves bezcerību līdz pat absurdumam, jo izejas nav. Cilvēks ir viens. Tuksnesī vai pūlī, bet ir ceļi, kuri vienmēr paliks slēgti tiem, kas pa tiem mēģinās iet. Tāds ir jaunais, 21. gadsimta otrās desmitgades latviešu stāsts, kas, ļoti svarīgi, tomēr nav depresīvs. Prieks rodas, to meklējot, tāpat kā dzīves jēga. Kopā ar citiem meklētājiem.

Vairāk par izrādi uzzini šeit.

1 komentāri

Ineta

12.12.2013 20:03

Izrādes satura atstāstījums kā žanrs manuprāt ir domāts trešās klases skolēnu atmiņas treniņam Sevi cienošai žurnālistei piedienētu aktierspēles režijas scenogrāfijas analīze un kritika kamēr LDūmiņa ar šo rakstiņu tikai sabojās iespaidu par burvīgo un jēgpilno izrādi tiem kas to vēl nav redzējuši