Kontrastus meklējot. Arnis Balčus par „Rīgas Fotomēnesi”

Kontrastus meklējot. Arnis Balčus par „Rīgas Fotomēnesi”
ECB . Fotogrāfs Arnis Balčus
Ar tēmu „Ziemas efekts” šā gada decembrī noslēdzas tautas fotoakcija „iRIGA”, kuras laikā visa gada garumā Rīgas iedzīvotāji bija aicināti fotografēt, pētīt un meklēt pilsētā, ņemot vērā katra mēneša noteiktās tēmas. Jau 2014. gada maijā labākie darbi būs skatāmi kopīgā izstādē, un tā būs daļa no Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā esošā fotomākslas festivāla „Rīgas Fotomēnesis”. Par līdz šim iesūtītajiem darbiem un fotomākslu „Rīga 2014” programmā stāsta Arnis Balčus, fotogrāfs, „Rīgas Fotomēneša” idejas autors un interneta žurnāla „fotokvartals.lv” galvenais redaktors.

Rit pēdējais tautas fotokonkursa „iRIGA” mēnesis, kādi ir secinājumi par rīdzinieku fotografēšanas paradumiem, populārākajām tēmām?

Pārsvarā cilvēki bildē to, kas pagadās pa ceļam no darba līdz mājām. Tēmas katru mēnesi tiek piedāvātas atšķirīgas, ar mērķi sekmēt daudzveidību. Tikpat labi varētu likt gada nogrieznī fotografēt tikai Rīgu, tad gan būtu izteikta vienveidība, baidos, ka pārsvarā būtu Vecrīgas silueti, varbūt dažas tukšas ielas, visas standarta klišejas par pilsētu. Ar tēmām ir izdevies saglabāt lielāku dažādību. Tomēr jāteic, ka lielākās daļas fotogrāfiju autori ir kādi 15 līdz 20 cilvēki, kas piedalās regulāri, gandrīz katru mēnesi.

Tie pārsvarā ir amatieri vai profesionāļi?

Kā mēs skatāmies. Gribot negribot, gandrīz visus viņus varam nosaukt par amatieriem. Tā vienmēr ir šādu konkursu problēma. Profesionālie fotogrāfi nereti rauc degunu un nevēlas konkurēt ar amatieriem.

Kas nošķir profesionālu fotogrāfu, fotomākslinieku un amatieri? Izglītība? Tehnika?

Fotoizglītība Latvijā ir labi, ja 10 cilvēkiem… Pasaulē eksistē šāds dalījums. Latvijā vēsturiski ir veidojies, nodalot preses fotogrāfus, kas ar savu darbu pelna naudu, un hobijfotogrāfus, no kuriem tad arī nāk mākslas fotogrāfi. Tomēr šajā konkursā tie savstarpēji nekonkurē. Mūsu uzstādījums ir saturiski interesanta bilde, kas parāda dažādās Rīgas šķautnes – pazīstamas vietas no neparasta skatpunkta vai tieši otrādi – maz zināmas vietas. Nav būtiski, vai esi profesionālis, amatieris, rezultāts fundamentāli neatšķiras.

 

Kādām „iRIGA” tēmām ir bijusi vislielākā atsaucība?

Tām, kas pieļauj visplašāko interpretāciju. Cilvēki dzīvē izvēlas vieglāko. Piemēram, novembra tēma bija „Pašportreti”, uzreiz atsaucība būtiski kritās. Manuprāt, radot pašportetu, cilvēkam ir daudz lielāka atbildība. Iet pa ielu, kaut ko nobildēt un publicēt – to var darīt ar krietni lielāku vieglprātību. Ar pašportetu atdod zināmu daļu sevis.

Nākamā gada maijā daļa iesūtīto fotogrāfiju būs aplūkojamas izstādē, kas vēl tiek plānots „Rīgas Fotomēnesī”?

„iRIGA” tautas izstāde būs faktiski vienīgais pasākums „Rīgas Fotomēneša” ietvaros, kas domāts visplašākajam cilvēku lokam un kurā piedalīties bija un ir aicināts ikviens. Plānots, ka izstādes atrašanās vieta arī būs maksimāli publiski pieejama. Pārējās izstādes būs kuratoru veidotas. Centrālā un nozīmīgākā gaidāma Rīgas Mākslas telpā, kas būs veltīta laikmetīgajai Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfijai. Izstādes kuratore ir Inga Brūvere.

Mūsu programma, protams, ir ļoti ambicioza. Pagaidām nevaru atklāt vārdus, bet, ja viss izdosies, Rīgā ieradīsies pāris pasaulē ļoti, ļoti zināmi ar fotogrāfiju saistīti cilvēki – lielmeistari.

Arī Pasaules preses foto (World Press Photo) izstāde, ko rīko biedrība ISSP (International Summer School of Photography), notiks maijā un būs daļa no „Rīgas Fotomēneša”.

Vairāk par 2013. gada Pasaules preses foto izstādi lasi šeit!

Līdz ar Eiropas kultūras gadu un „Rīgas Fotomēnesi” vēlos popularizēt fotogrāmatas un to izdošanu. Pasaulē pēdējos gados ir ļoti populāri, ka fotogrāfi paši nelielās tirāžās izdod savas grāmatas. Tas darbojas kā alternatīva izstādei vai portfolio. Šīs grāmatas ir nevis vienkārši katalogs, bet jau kā dizaina objekts. Izmaksas fotoizstādes un fotogrāmatas sagatavošanai varētu būs stipri līdzīgas, tomēr pie mums nereti sanāk, ka fotogrāmata ir kā pēdējais vārds pirms nāves, ar visa mūža darbu apkopojumu.

Tas labākais, ko 2014. gads Latvijas fotogrāfijai var dot, ir atvest uz šejieni cilvēkus, kas iekļaujas šajā lielajā pasaules foto tīklojumā, kam ir iespēja pieņemt lielus lēmumus – vai nu tie ir fotogrāmatu izdevēji, ievērojami mākslinieki, vai izstāžu kuratori. Tādējādi mēs arī paši nonāktu viņu redzeslokā un arī vietējai auditorijai parādītu to, kas foto jomā notiek ārzemēs.

 

Šoruden Frankfurtē notika Eiropas Centrālās bankas rīkotās Eiropas kultūras dienas, kas šoreiz bija veltītas Latvijai. Tu biji kurators izstādei, kas pārstāvēja mūsu valsts fotomākslu un parādīja Latviju no mazliet cita skatpunkta, vairāk akcentējot vietas, ko tūristiem parasti nerāda. Kādas ir atsauksmes par šo izstādi Eiropas kultūras dienu kontekstā?

Vienīgais, ko redzēju, bija atsauksmju grāmata. Ārzemnieki bija rakstījuši diezgan pozitīvi, viņiem redzētais šķita neparasts, pat eksotisks. Latviešu komentāros gan varēja just neapmierinātību par to, ka Latvija nav parādīta no tradicionāli skaistākās puses. Varēja lasīt un smieties. Bet auditorija tur bija ļoti raiba, un cilvēki, iespējams, nāca uz to nevis kā uz mākslas, bet reprezentatīvu, skaistu tūrisma fotoizstādi... Lai gan man šķiet, ka bija ļoti skaista izstāde.

Fotoestētika ir veids, kā vienu un to pašu lietu parādīt dažādā gaismā. To salīdzinu ar valodu – mums ir kaut kāda oficiālā valoda, arī intervijās vēlamies skaisti izteikties; vārdi tiek pareizi salikti, bet ikdienas runā ir visādas „nezāles” – slengs, žargons, anglicismi, rusicismi. Tāpat arī ainava nav bez piejaukumiem.

Mēs, protams, varam izcelt kādu fragmentu Vecrīgā, kas ir sterils, bet, paskatoties sāņus, turpat blakus sēž „bomzis”, un kopējā kontekstā šī ainava vairs nav nemaz tik reprezentatīva.

Kādas vietas Rīgā fotografē ārzemju kolēģi?

Arī mani pašu, aizbraucot uz svešu pilsētu, interesē tas, kas ir ārpus vecpilsētas un tūrisma vietām. Piemēram, Prāga visiem asociējas ar vecpilsētu, bet patiesībā mēs ļoti maz zinām, kā izskatās divus vai trīs kilometrus prom no tās. Kad pēdējo reizi biju Prāgā, nolēmu neiet uz vecpilsētu, piecas dienas nodzīvoju un nebiju tur nevienu reizi. Tas uzreiz veido pilnīgi citu priekšstatu par pilsētu, tā vairs nav tikai tā Prāga ar daudz tūristiem, skaistu arhitektūru un čehu alu. Ja atbrauc ārzemju viesi? Tā ir tāda vazāšanās pa Rīgu. Aizbraucam kaut vai uz Pļavniekiem, kas, iespējams, kādam šķiet pilnīgi garlaicīga vieta, vai tikpat labi Bolderāju, kur ir gan 19. gadsimta liecības, gan blokmājas, gan osta. Tas, kas Rīgā varētu šķist pozitīvi, ka mums nekur tālu nav jāiet, lai atrastu kontrastus. Tā pati Ķīpsala – viens gals, kas ir moderns un kur mitināts, nezinu, kā viņus nosaukt – intelektuālie „biezie”? Un paej tikai dažus soļus sānis, un ir krietni trūcīgāku cilvēku mitekļi.

Vai pats lieto „Instagram” vai ko tamlīdzīgu, lai mirkļa bildi momentā parādītu sociālajos tīklos?

Nē, nelietoju. „Instagram” bilde ir kā komunikācijas līdzeklis, savas identitātes veidošana. Ir kaut kāds cilvēku loks, sabiedrība, kurai kaut kas par sevi ir jāatrāda. Tādiem ikdienas mirkļiem man kamera ir vienmēr līdzi. Kaut kā jau tā ikdiena ir „jāsagremo”, un fotogrāfija var palīdzēt.

Atgādinām, ka decembrī turpinās akcija „iRIGA” un līdz 2. janvārim visi fotoentuzaisti ir aicināti iesūtīt savus darbus par tēmu „Ziemas efekts”. Fotogrāfijai ir jābūt uzņemtai 2013. gadā, un attēls jāiesūta maksimālajā rezolūcijā. Vienas tēmas ietvaros drīkst iesūtīt ne vairāk par desmit fotogrāfijām. Vairāk informācijas par „iRIGA” var atrast šeit.

0 komentāri

Komentāru nav