Didzis Jaunzems: „Scenogrāfijā var atļauties trakākas lietas”

Didzis Jaunzems: „Scenogrāfijā var atļauties trakākas lietas”
Kaspars Balamovskis, „Latvijas Koncerti” . Arhitekts Didzis Jaunzems
Una Griškeviča
14-12-2013 A+ A-
Pa arhitekta Didža Jaunzema biroja „Didzis Jaunzems Arhitektūra” (DJA) logu Latvijas Mākslinieku savienības 5. stāvā paveras fantastisks skats uz jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, savukārt palodze ir pilna ar visdažādāko ēku un scenogrāfijas projektu maketiem, bet uz galda apskatāmi gan „Lielajai Mūzikas balvai 2012”, gan Dziesmu svētku koncertam „Putns ar zīda asti” veidotās scenogrāfijas maketi. Tieši šie nav palikuši bez ievērības, pat izpelnījušies balvas un vispārēju atzinību.

Pirms mūsu intervijas minējāt, ka vairāki jūsu topošie projekti saistīti ar Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumiem.

Tie visi būs vairāk mākslas projekti: viena scenogrāfija, viena koncerta skatuve un viena instalācija. Operā notiks „Latvijas Koncertu” veidotais mūsdienu dejas uzvedums, kura horeogrāfs ir Agris Daņiļevičs un kurā piedalīsies aprūpes centru bērni. Darbs pie šā projekta ir tikai pašā sākumā. Nākamais lielais pasākums ir „Dabas koncertzāle”, kas šoreiz notiks Siguldā – šim projektam jau esmu izveidojis skatuves koncepciju; būs arī zinātnieku darbnīcas. Tas būs īpašs notikums, jo plānots apjomīgāks nekā līdz šim notikušie, turklāt „Dabas koncertzāle” nākamgad svinēs jubileju. Un vēl piedalos mākslas projekta „Sajūtu konteineri” veidošanā – ideja ir savākt un apkopot cilvēku piedzīvotās sajūtas (ko arī šovasar jau aizsākām), lai nākamajā pavasarī tās tiktu atspoguļotas video. Cilvēkiem būs interesanti atkal izjust savas jau reiz piedzīvotās sajūtas – sākot no pastaigas negaisā un beidzot ar Dziesmu svētkiem. Šim pasākumam projektēju telpu, kurā tas norisināsies, un Jura Podnieka studija veido videomateriālus ar mūsdienīgajām 3D tehnoloģijām. Būves veidols visu laiku mainās, bet nu, šķiet, esam atraduši vispiemērotāko formu un tēlu.

 

Veidojāt „Lielās Mūzikas balvas 2012” scenogrāfiju. Kāda bija tās koncepcija?

Laikam jāsāk ar to, ka manis veidotā LMB scenogrāfija principiāli atšķīrās no līdz tam ierastās: paskatoties iepriekšējo balvu skatuves noformējumu, šķiet, tie bijuši centieni cilvēkiem radīt kādas konkrētas vietas sajūtu, mēģinot uzburt ainu, kur viņi varētu atrasties – piemēram, bērzu birzī. Vēlējāmies no tā atteikties un veidot scenogrāfiju kā laikmetīgās mākslas darbu, kas necenšas rādīt kādu konkrētu vidi, bet ar savu abstrakto tēlu ļauj pasākuma apmeklētājiem pašiem interpretēt redzēto un dzirdēto. Scenogrāfija turpina Operas interjeru, iekļauj apkārt esošo raksturīgo formu, detalizāciju, materialitāti, kļūstot par Operas telpas dabisku sastāvdaļu. Tajā pašā laikā scenogrāfijā mēģinājām ietvert klasiskās un mūsdienu mūzikas ritmu.

Vai pēc tam cilvēki jums stāstīja, kā viņi šajā telpā jutās?

Atsauksmes un asociācijas, ko cilvēki saskatīja, bija visdažādākās, un tas, šķiet, arī bija mūsu mērķis. Mūzikā taču arī katrs cilvēks saklausa kaut ko citu, tāpēc gribējām, lai telpa neierobežo, bet veicina brīvu mūzikas uztveri.

 

Jūsu kontā ir arī Dziesmu svētku koncerta „Putns ar zīda asti” scenogrāfija...

Jā, un tā man pašam šķita interesanta, jo šo scenogrāfiju veidoju kā arhitekts. Vienmēr scenogrāfiju esmu centies uztvert nevis kā klasisko skatuves dekorēšanu, bet kā telpas un sajūtu veidošanu. Tādēļ arī „Putnā ar zīda asti” skatuves dekorēšanas vietā scenogrāfija ienāca publikā, lai pastiprinātu sajūtas. Tā kā skatītāji sēdēja ap skatuvi, tika lauzta robeža starp skatītājiem un mūziķiem, ļaujot visiem saplūst vienā veselumā, kas vēl vairāk pastiprināja klātbūtnes sajūtu.

Šis koncerts bija veltīts Ojāram Vācietim, un, tā kā viņš visu mūžu ir dzīvojis Pārdaugavā, uzstādījums no režisoru puses bija – arī šeit, koncertā, ieviest Pārdaugavas sajūtu. Radās doma par septiņām scenogrāfijas sienām, kas skatītājus sadalītu sešās grupās, un uz šīm sienām projicētos Pārdaugavas skati.

Koncerta laikā sienas tika pakāpeniski atvērtas, lai rastos telpiskā sajūta, ka skatītājs sēž kādā šaurā Pārdaugavas ieliņā vai plašajā Arkādijas parkā. Telpiskā noslēgtība un atvērtība gāja kopsolī ar scenāriju un kļuva aizvien pacilājošāka, un pašās beigās dziedāja visi deviņi vokālie ansambļi vienā lielā kopkorī.

Es uz scenogrāfiju vairāk skatos no telpas viedokļa, un, manuprāt, dekorācija nesniedz pilnvērtīgu vietas sajūtu – tā drīzāk pasaka, kā tev jājūtas. Taču pats, apmeklējot koncertus, bieži vien esmu secinājis, ka scenogrāfija ir spēcīgāka tad, ja tiek iesaistīta telpa un tiek interpretētas skatītāju un mūziķu attiecības. Līdzīga doma ir par nākamo Lielo Mūzikas balvu, taču tas viss vēl ir procesā. Savukārt, runājot par iepriekš minēto nākamā gada deju pasākumu, ir doma skatītājus izvietot iekšā skatuvē. Ja mūzikai tas, ko es redzu, nav tik svarīgi, tad dejai tas ir būtiski – svarīgākās ir kustības –, tādēļ man gribētos skatītājus pievest tuvāk dejotājiem, kas radītu kvalitatīvāku priekšnesumu. Šāds izvietojums man pašam liekas ļoti interesants. Šķiet, ka tā varētu būt maza „revolūcija” Operai, ko izmantot pēcāk arī citiem pasākumiem.

Tad jau varbūt arī nākamajā Lielajā Mūzikas balvā varētu meklēt līdzīgu skatuvisko risinājumu?

Par Mūzikas balvu tiešām tiktāl vēl neesam domājuši, taču visādas idejas jau virmo. (Smaida.) Līdz 4. martam laika vēl ir pietiekami daudz.

 

Jūs veidojat scenogrāfiju daudziem ar mūziku saistītiem pasākumiem, tādēļ loģisks jautājums: kādas jums pašam ir attiecības ar mūziku?

Pats iepriekš esmu spēlējis bungas – dažādos pasākumos un festivālos, tādēļ mūzika man nav sveša lieta, taču tas bija vairāk amatieru līmenī. Vidusskolas gados biju pievienojies Nila Īles vadītajai etnoperkusiju grupai „Afroambient”, bet interese par scenogrāfiju varbūt nav nākusi no tā... Pats esmu arī dejojis, varbūt tāpēc man ir interese par skatuvi.

Ja pašam nav izdevies kļūt par skatuves mākslinieku, tad caur scenogrāfiju man ir iespēja veidot telpu citiem, palīdzot mūziķiem pilnveidot priekšnesumu, lai tas būtu labāks.

Bet scenogrāfija nav vienīgais, ko es daru; mana arhitektu biroja galvenais uzstādījums ir arhitektūra un pilsētplānošana: strādājam pie pilsētas projektēšanas Francijā, pie privātmājām, pie zirgu jāšanas centra Mārupē.

Varbūt ir bijusi doma arī par kādas koncertzāles projektēšanu?

Gaidām, kad būs kāds konkurss, tad varētu par to domāt. (Smaida.) Pēdējos gados koncertzāles Latvijas pilsētās ir saradušās diezgan daudz – Rēzeknē, Cēsīs, top arī Liepājā. Taču Rīgā tās vēl pietrūkst. Ja būs pasūtījums, tad tiešām labprāt kaut ko tādu darītu.

Divus iepriekšējos gadus strādāju Nīderlandē, pasaulē ietekmīgākajā arhitektūras birojā OMA (Office for Metropolitan Architecture). Kopš tiem laikiem sadarbojos ar kolēģi no Korejas, tādēļ mēģinām neaprobežoties tikai ar Latvijas arhitektūru, bet skatāmies uz ārzemju konkursiem. Nākammēnes [saruna notika oktobrī – U.G.] vajadzētu būt rezultātiem no Francijas konkursa.

Visu interviju ar arhitektu Didzi Jaunzemu lasiet žurnāla „FIGARO” ziemas numurā!

0 komentāri

Komentāru nav