Paraugskola bulvāru lokā – Mākslas akadēmija

Paraugskola bulvāru lokā – Mākslas akadēmija
Kaspars Garda, Rīga 2014
„Paraugēka, mācību iestādes ideāls,” tā 20. gadsimta sākumā uzcelto Rīgas Biržas komercskolu, tagadējo Latvijas Mākslas akadēmijas ēku, nodēvēja pats tās arhitekts Vilhelms Bokslafs. Tas nudien arī bija plats solis modernas un progresīvas izglītības telpu virzienā. Majestātisko, neogotikas stilā celto „pili” nav iespējams Rīgā nepamanīt arī mūsdienās. Latvijas Mākslas akadēmija šajā ēkā iemitinājās 1940. gadā. To vienmēr pavadījuši brīvības un bohēmas nostāsti, turklāt tās sienas pieredzējušas ne viena vien Latvijas mākslas klasiķa negulētās naktis un pirmās radošās veiksmes mācību procesa laikā. Akadēmijā viesojamies vissaspringtākajā laikā – notiek pirmā semestra noslēguma skates, bet Lielajā aulā pamazām iekārtojas ikgadējais studentu darbu tirgus – izstāde-labdarības akcija „Jarmarka”.

Sanāk, sanāk uz „Jarmarku”!

Tradīcija dot iespēju Mākslas akadēmijas studentiem pašiem pārdot savus darbus bez galeriju uzcenojuma un šo to nopelnīt bijusi jau 1930. gados, bet mūsdienās jau ar nosaukumu „Jarmarka” tā atdzima 2002. gadā. Turklāt daļa no „Jarmarkā” nopelnītā tiek novirzīta akadēmijas Lielās aulas restaurācijai. Šogad „Jarmarka” tiks atklāta 18. decembrī.

 

„Šobrīd izdarīts ir ļoti daudz,” stāvot vēl pagaidām tukšajā zālē, kur jau pēc nedēļas grēdām krausies lielāki un mazāki studentu darbi, uz maigajām jūgendstila ziedu vītnēm akadēmijas griestos norāda LMA rektors, profesors Aleksejs Naumovs. Tos oriģinālā zīmējis daiļkrāsotājs un mākslinieks Nikolajs Ļebedevs. Viņš noformēja arī paviljonus Rīgas 700. jubilejas pasākumiem un rūpniecības, mākslas amatniecības un pilsētas attīstības sasniegumu izstādei 1902. gadā.

Profesors Naumovs rāda uz augšu – kur aulas griestos bijušas plaisas, kur no jumta vēsturiskajā telpā tecējis ūdens.

Pēc vairāku gadu restaurācijas darba Lielās aulas griestus atkal grezno krāšņi ornamenti, kas ir lielākais šāds stila paraugs Baltijā.

„Restaurācija ir lēns process, tas nenotiek vienā dienā. Mums pat nācies uz atsevišķām izstādēm daļu aulas norobežot,” stāsta Mākslas akadēmijas rektors. Viņš priecājas, ka kopīgajā darbā savu artavu snieguši arī studenti, turklāt restaurācijas darbi notiek ne tikai Lielajā aulā, bet arī citās vietās akadēmijā.

 

Salīdzinoši Mākslas akadēmijas ēka gadu gaitā ir maz cietusi, pārveidota vai nemākulīgi uzlabota. Kopīgi ar studentiem notiek sienu zīmējumu un vitrāžu atjaunošana. Pamatā viss ir saglabājies labi, tomēr jāsakopj ir – tā profesors Naumovs. „Bija tikai tas kapara jumts, ko vētra pirms pāris gadiem „nonesa” [2011. gada decembrī – red.] Kā smējās – māksliniekiem „jumts aizbrauca”. Postījumi bija aptuveni 30 kvadrātmetru platībā, bet toreiz ātri noreaģēja kultūras ministrija, un tas ātri tika atjaunots.”

„Jarmarka” ir mazliet arī laimes spēle starp pircēju un mākslinieku. Jau kopš tirgus – izstādes pirmsākumiem te nāk mākslas pazinēji un kolekcionāri, pērkot darbus un mēģinot paredzēt nākotnes mākslas zvaigznēm.

„Viņi saka, – investē, es gan saku – nav jāinvestē, jāiet ar sirdi, ja tev patīk – vajag pirkt.” Aleksejs Naumovs atzīstas, ka arī pats pirms Ziemassvētkiem labprāt iepērkas „Jarmarkā”. „Pirmkārt, tā nav masu produkcija, tie ir unikāli darbi gan glezniecībā, gan grafikā vai pat restauratoru zīmētās kopijas, arī keramika, stikls. Pozitīvs pasākums – ieejas maksa nav jāmaksā, neviens uz pirkstiem neskatās, vari paņemt darbu rokās, apskatīties. Ir, protams, dažādi riski, bet pa šiem gadiem nav noticis nekas tāds, par ko varētu īpaši runāt. Otrkārt – students Ziemassvētkos var saņemt kādu naudiņu par savu darbu.”

 

No Biržas komercskolas par Mākslas akadēmiju

Biržas komercskolas būvniecība 20. gadsimta sākumā norisinājusies ļoti ātri – ēka tikusi uzcelta divu gadu laikā (1902–1904). Tā bijusi otrā ēka Esplanādē, aiz pareizticīgo katedrāles, stāsta LMA Vizuālās mākslas, kultūras vēstures un teorijas katedras vadītāja Silvija Grosa. Jaunās skolas un arī Rīgas pilsētas mākslas muzeja (mūsdienās – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) celtniecībai 1900. gadā savu piekrišanu deva Jelgavas pareizticīgo bīskaps, bet pēc diviem gadiem ideju akceptēja arī Krievijas imperators Nikolajs II.

Lai gan ēka tika celta milzīgā tempā, viss tika darīts ļoti kvalitatīvi – Biržas komercskolai vajadzēja būt reprezentatīvai un modernai.

„Tā bija paraugskola, paraugprojekts – ap 1900. gadu mainījās skolu plānojuma principi un priekšstati par izglītības iestādi. Sāka domāt par skolēna brīvo laiku, fiziskajām aktivitātēm, atpūtu starpbrīdī. Visi šie apsvērumi tika ņemti vērā, kad arhitekts Vilhelms Bokslafs projektēja Biržas komercskolu, un Krievijas impērijas mērogā šis bija izcils paraugs,” stāsta S. Grosa.

Bija ideāli atrisināta vēdināšanas sistēma, iekārtots pagalms, precīzi izskaitļots tik liels, lai skolēniem pietiktu vietas fiziskām aktivitātēm. Skola tika veidota ar diviem korpusiem: mācību telpas – akadēmijas ēkas korpuss ar logiem uz tagadējo Kr. Valdemāra ielu, savukārt skolotāju dzīvokļi – korpuss uz O. Kalpaka bulvāri. Nosacījums, ka mācībspēkiem jādzīvo mācību iestādē vēl saglabājas no 19. gadsimta, bet tā tas bija ne tikai skolās. Tāds pats princips bija raksturīgs arī slimnīcām, bankām un citām valsts iestādēm.

 

Biržas komercskolas celtniecību finansēja Rīgas Biržas komiteja, kas tobrīd bija bagātākā organizācija šeit. Birža sponsorēja arī Rīgas ostas izbūvi, arī dzelzceļa būvniecība lielā mērā bija tās pārziņā. Tāpēc arī bija ambīcijas savu skolas ēku būvēt Esplanādē – topošās jaunās Rīgas bulvāru lokā. Tai vajadzēja demonstrēt Rīgas kā bijušās Hanzas savienības pilsētas varenību un reprezentēt Rīgas Biržu kā bagātu un laikam pa priekšu ejošu organizāciju.

Paralēli Biržas komercskolas un Rīgas pilsētas mākslas muzeja celtniecībai norisinājās arī Esplanādes apzaļumošanas darbi toreizējā pilsētas dārzu un parku direktora Georga Kūfalta vadībā. Bet mūsdienu izskatu Esplanādes parks un laukums ieguva ap 1950. gadiem.

Rīgas Biržas komercskola greznajā ēkā Esplanādes stūrī mitinājās tikai līdz 1915. gadam, līdz 1934. gadam tur atradās Rīgas pilsētas vācu ģimnāzija, bet līdz 1940. gadam – Rīgas pilsētas Olava komercskola. Mākslas akadēmijas pirmais rektors, izcilais latviešu ainavists Vilhelms Purvītis, jau kopš augstskolas dibināšanas 1919. gadā bija iecerējis šīs telpas akadēmijai, tomēr tikai 1940. gadā – Otrā pasaules kara laikā – Mākslas akadēmija ievācās neogotikas „pērlē” uz O. Kalpaka un Kr. Valdemāra ielas stūra.

Dzērve, lapsa un Bokslafa seja

Ienākot Mākslas akadēmijas ēkā, virs centrālās ieejas acis jāpaceļ augšup, kur redzamas divas simboliskas ainas – kreisajā pusē ir dzērve un čūska, kas norāda, ka kaislības var apdraudēt saprātu, bet labajā pusē lapsa un vīnogas – pazīstamais sižets no Ēzopa fabulas, kas savukārt vēsta, ka gribēt un varēt ne vienmēr ir viens un tas pats.

Kāpjot augšā pa akadēmijas galvenajām kāpnēm, nevar nepamanīt rožu motīvus vitrāžās, kas veiksmīgi savieno ēkas neogotisko arhitektūru un jūgendstila interjeru. Stilizētie rožu krūmi stiklā tapa Ernsta Todes darbnīcā.

Otrajā stāvā pie aula sienas redzama balta marmora plāksne, uz kuras zeltītiem burtiem vācu valodā rakstīts „Šis nams uzcelts 1902.–1904. gadā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa plāniem un viņa vadībā.”

 

Tiek uzskatīts, ka Bokslafa seja iemūžināta arī vienā no akadēmijas trešā stāva kolonnu kapiteļiem. 11 kolonnu kapiteļos redzami vietējo augu motīvi, kas raksturīgi jūgendstilam, bet no 12 kolonnas pretī raugās cilvēka seja, kas, iespējams, varētu būt ēkas arhitekts. Tas pierādīts nav, tomēr, sekojot gotiskās arhitektūras tradīcijai, ko atkārto neogotika 19. un 20. gadsimtu mijā, kapitelī redzamā seja varētu būt paša arhitekta iemūžinājums sevis projektētajā celtnē.

Ekskursijas Mākslas akadēmijā tiek rīkotas neregulāri, tikai atsevišķos pasākumos, bet ēkas publiskās telpas var aplūkot jebkurā laikā – kaut vai dodoties uz „Jarmarku” vai izstādēm, kas regulāri tiek rīkotas Lielajā aulā.

„Par mākslinieku bohēmu runājot, iespējams, krāšņākais laiks – 1930. gadu Rīgas mākslinieku radošā dzīve un uzdzīve – nav saistīta ar tagadējo akadēmijas ēku. Savukārt padomju gados Mākslas akadēmija bija vieta, kur valdīja brīvāka atmosfēra. Īpašā cieņā bija leģendārie akadēmijas karnevāli, kas tolaik bija īpaši gaidīts pasākums un kas norisinājās vienreiz gadā. Stāvgrūdām pilna ēka, apmeklētāju rindas pie durvīm,” papildina S. Grosa.

Viņa teic, – mūsdienās Mākslas akadēmijas bohēma ir tikai mīts. Mācību process notiek daudz lietišķāk, studenti paralēli mācībām strādā.

„Akadēmijā ir ļoti laba aura, Purvītis te nenāk pastaigāties. Studenti gan apdzīvo ēku dienu un nakti, jo īpaši vakaros pirms skatēm.”

Raksts tapis, izmantojot Dainas Lāces izdevumu „Latvijas Mākslas akadēmijas ēka” (2011). Paldies par stāstījumu profesoram Aleksejam Naumovam un Vizuālās mākslas, kultūras vēstures un teorijas katedras vadītājai Silvijai Grosai.

0 komentāri

Komentāru nav