Nakts virs Pļavniekiem. Oriole

Nakts virs Pļavniekiem. Oriole
Kaspars Garda, Rīga 2014
Antra Bērtule, speciāli Rīga 2014
20-12-2013 A+ A-
„Dirty Deal Audio” kolektīvs jeb, kā viņi paši sevi sauc, komūna pēdējo gadu laikā ir krietni uzdarbojusies, Latvijā ieviešot „beat” žanru – instrumentālo mūziku, kas radīta ar mūzikas producēšanas programmām un pamatā balstīta uz hiphopa pamatiem. Oriole, īstajā vārdā Uģis Vālodze, šīs programmas sauc par „aparātiem”. Viņš būtībā ir kļuvis par „bītmeikeru” pionieri Latvijā, kurš, kā pats atzīst, ar instrumentālo mūziku aizrāvies jau skolas laikā. „Bīts” ir tikpat dzīvs un organisks „instruments” kā klavieres, vijole vai oboja, tomēr, lai panāktu kvalitāti un precīzu sajūtas uzķeršanu, ir ļoti daudz jāstrādā. Nupat Oriole izdevis savu piekto ierakstu „The Mushroom Music Vol. 3” digitālajā versijā, kas ir pieteikts arī šā gada Mūzikas ierakstu gada balvai jeb „Zelta mikrofonam”. Tas ir psihedēlisks, naksnīgs ceļojums, kurā iekļautas mūziķim svarīgas tēmas, kuras viņš izvēlējies izcelt – politika, kosmoss un privāti „pieturas punkti” Orioles muzikālajā darbībā, kas ilgst jau vairāk nekā 10 gadu.

Kā sākās tava aizraušanās ar mūziku un, jo īpaši, „bītiem”?

Tas notika hiphopa dēļ. Šo žanru iemīlēju tieši, klausoties repa lirikas. Uzrunāja teksti, tā patiesība, ka runā atklātu valodu. Sāku to saistīt arī ar savu dzīvi, redzēt kaut kādas lietas politikā, sabiedrībā kopumā. Mūziķi, kuri raksta repu ASV... Pat nav tik būtiski, no kuras valsts tie nāk, viņu teksts mani uzrunā un liek domāt. Tāpat man vienmēr ir patikusi instrumentāla mūzika, kā arī pašam to radīt.

 

Spēlēju klavieres Rīgas 45. vidusskolā, kas ir ar mūzikas novirzienu. Īstenībā biju diezgan slinks. Man nepatika spēlēt no notīm, un eksāmeniem sagatavojos tikai pēdējā brīdī. Bet patika pašam komponēt melodijas un likt tās kopā.

Tad parādījās datori un pirmās producēšanas programmas, kur varēja likt kopā „bītus”. No sākuma bija primitīvais „eJay”, kur tu vienkārši liec kubiciņus. Tad meklējām citus variantus, kā sevi realizēt, nevis, paņemot jau gatavus „lūpus” [mūzikas fragmentus jeb cilpas, ko izmanto „beat” mūzikas veidošanā – aut. piez.]. Tā īsti es ar to sāku darboties 2000. gadu sākumā, sanāk vairāk nekā desmit gadu. Nopietnāk sāku sevi reprezentēt ap 2005. gadu, kad „draugiem.lv” izveidoja sadaļu „Mūzika”. Brālis mani visu laiku bakstīja, lai lieku iekšā mūziku. Es tad domāju, vai tiešām kāds mani klausīsies, un vai nevajadzētu vēl padarboties un attīstīties.

Vai „bītmeikeru” kustībai pasaulē ir sena vēsture?

Ja tieši par „bītmūziku”, tā ir „fresh” lieta. Paši producenti, kuri veido „bītus” reperiem vai R’n’B dziedātājiem, to sāka darīt Amerikā. Būtībā „bītmeikers” darbojas kā producents, bet atsevišķa kustība, „community”, ar apziņu, ka var nākt kopā, rīkot ballītes un atrādīt darbus, man šķiet, radās ap 2008. gadu. Arī es tam sāku nopietni pievērsties šajā laikā. Latvijā tā ir jauna lieta. Kad satiku Kristapu Puķīti [„Dirty Deal Audio” vadītājs – aut. piez.], sapratām, ka ir jāveido atsevišķa ierakstu izdevniecība. Tā radās „Dirty Deal Audio”, parasti trešdienās mums bija treniņi, kur savācāmies no visām Latvijas pilsētām un sākām veidot „bītus”. Tagad mums ir sava studija Brasā, kas oficiāli atvērta no šā gada 1. septembra.

Kādu redzi hiphopa vidi Latvijā šobrīd?

Tā ir gana plaša, bet uz kopējā fona nav tik izteikta. Tieši šobrīd tā aug, tādā kvalitatīvā nozīmē. Ja agrāk bija tā, ka bija pāris cilvēku, kas to darīja labi, tagad daudzi ir sapratuši, ka kvalitāte ir nozīmīga un ka ir jādomā arī, ko runā. Tu nedrīksti runāt muļķības, un ir jāatbild par saviem vārdiem. Galu galā, tevi klausās bērni un vecāki cilvēki, ir jārunā par tēmām, kas šiem cilvēkiem kaut ko dotu. Bet attiecības un mīlestība, tā, man šķiet, hiphopā ir jau izsmelta tēma. Tagad vairāk ir politika, sabiedrībai būtiskas lietas.

Jaunāko ierakstu „The Mushroom Music Vol. 3” dēvē par ļoti personisku ierakstu.

Tajā brīdī, kad veidoju albumu, man aktuālas ir ļoti daudzas tēmas. Brīdī, kad nonāku pie „bīta”, jau jūtu, kāds tas skanējums būs, ka, lūk, tā ir sajūta, ko vēlos pateikt, piemēram, par karmu vai jebko citu. Ja runājam par konkrētām tēmām, tā, pirmkārt, ir sabiedrība. Mēģinu akcentēt to, ka ir liela daļa cilvēku, kuri īsti nedomā ar savu galvu, vismaz to tā jūtu, jo tā tiek vadīta. Arī, runājot par reklāmām, tās kaut kādā ziņā koriģē to, ko domājam. Tracina, ka cilvēks nevar būt pats par sevi kā indivīds, bet vairāk iziet uz stereotipiem. Vēl man ir svarīgi runāt par atskaites punktiem savā dzīvē. Tā, piemēram, „Dirty Deal Audio” raksturo dzīves posmu, kurā esmu nonācis, un tas man ir dārgs un svēts. Arī politiskā sistēma.

Manuprāt, politikā vajadzētu iesaistīties sabiedrībai kopumā, nevis konkrētiem cilvēkiem. Es domāju, ka mūsu politiskā sistēma ir novecojusi un to vajadzētu labot; tieši veids, kā ievēlam cilvēkus.

Ir kaut kādas partijas, kuras gadiem nemainās, tie paši cilvēki, vienīgi partijas nosaukums ir cits. Šīs ir tēmas, ko mēģinu „kustināt”. Arī starp jauniešiem jūtu, ka ir jauna domāšana, idejas, un es ticu, ka nākamajās paaudzēs mainīsies arī tas, kā pārvaldīsim savu valsti, ekonomiku, izglītības sistēmu utt.

Kādēļ šāds ieraksta nosaukums?

 „Mushroom” vairāk ir tāds kokteilis, izlase, kurā iekļaut vairākus atskaites punktus.

Vēl man pašam ļoti patīk psihedēliskas noskaņas mūzikā, skaņas, kas tevi var ievest citā pasaules malā vai arī vienkārši ļauj relaksēties un papeldēt tajos akordos. Es neesmu alternatīvās mūzikas pazinējs, bet psihedēliskā roka ģitāru skaņas satricināja manu iekšējo pasauli.

Gan „Pink Floyd”, kas ir viens no maniem favorītiem, gan arī vēl dziļāk iekšā – „andergraundā”.

Pērn izdotā „Pļavnieku laika mašīna” bija tavs pirmais ieraksts „Dirty Deal Audio” izdevniecībā.

Jā, vēl pirms tam ir bijuši vairāk citi. Man ir veicies, ka ir brālis, kurš ik pa laikam man atklāj jaunas lietas. Viņš var pēkšņi atnākt pie manis un teikt – iedomājies, Ēģiptē ir izrakti milzīgi cilvēku galvaskausi, un tad man internetā parāda, kur to var atrast. Ap 2009. gadu vairāk pievērsos globālajām tēmām. Piemēram, mans pirmais ieraksts „2012 EP” skar pasaules gala tēmu. Tolaik skatījos vairākas dokumentālās filmas par šo tēmu, un tas viss šķita tik patiesi, ka tā varētu notikt. Tā ka katrs ieraksts ir veidots kā konkrēts stāsts, tas nav īsti – te ir mani „bīti”, ņemiet un klausieties.

 

Tu Pļavniekos arī dzīvo, vai ne?

Jā, kopš bērnības. Mani vecvecāki dabūja dzīvokli pirmajā stāvā vienā no tām uzbūvētajām mājām – sērkociņkastītēm – jau uzreiz, kā tā tika pabeigta.

Kāda tev šķiet tā vide?

Tās ainas ir ļoti drūmas, ilgstoši tur dzīvojot, īpaši rudenī un ziemā. Vēl jo vairāk ar manu domāšanu. Piemēram, guļu un domāju: esmu pirmajā stāvā, un virs manis ir vēl astoņi stāvi. Neko neteiktu, ja man apkārt būtu tādas divstāvu privātmājiņas. Un arī tas, ka viss ir tik piebāzts. Es nezinu, ar kādu domu toreiz cēla, vai speciāli, zinot, ka daļa sabiedrības tur dzīvos, un lai viņiem būtu šī klaustrofobiskā sajūta.

Neatkarīgi no tava drūmā noskaņojuma „Pļavnieku laika mašīna” ir veltījums šim rajonam.

Jā, tā ir.

To es rakstīju pa naktīm virtuvē, tādos privātos gaismu toņos, kas nāca no mazām lampiņām. Ik pa laikam atvēru logu, uzsmēķēju, paskatījos apkārt – jā, tas pats skats, labi, atgriežos atpakaļ pie mūzikas. Vispār tajā ierakstā ir daudz enerģijas, kuru biju „uzsūcis” laikā, kad citi jau gulēja.

Kad paklausos to ierakstu tagad, salīdzinoši tas skanējums šķiet brutālāks. Tur dzīvojot, redzi, kā rajons attīstās. Blakus ceļ jaunas, futūristiskas ēkas, es teiktu, ka tas galīgi nav vajadzīgs, jo tā vide jau tā ir pārbāzta ar ēkām un lieliem veikaliem. Nezinu, vai vienā rajonā ir vajadzīgi trīs tādi. Ok, izvēles iespēja ir forša, tajā pašā laikā ir saspiestības sajūta.

Pati Pļavnieku vide savulaik bija vienkārši pļava, kur ganījās govis, bet tagad te ir bērnudārzi, ielas, sporta laukumi. Tā, lūk, ir tā laika mašīna.

„The Mushroom Music Vol. 3” ir pieteikts šā gada Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai nominācijā „Elektroniskā mūzika”.

Jā, mans ieraksts, un tos ir iesnieguši arī citi mani biedri no „Dirty Deal Audio” – Kodek, NiklāvZ...

Neatkarīgi no tā, ka ierakstu atlasē tomēr dominē pops, poproks un latviešu šlāgermūzika, izvēlējāties nebūt pasīvi un tomēr pieteicāt savus ierakstus, pārstāvot mazāk zināmo „beat” mūzikas žanru.

Tur gan jāsaka liels paldies Kristapam Puķītim, kurš pagājušajā gadā izrādīja iniciatīvu un iesniedza ierakstus pirmo reizi. Man patīk pati balvas ideja, bet es īsti nesaprotu, kāpēc man būtu jāmaksā par katru iesniegto darbu. Korekti būtu, ja viņi paši nāktu pie „leibla” vai menedžmenta pārstāvjiem un aicinātu piedalīties. Es, protams, saprotu, ka no veiktajām iemaksām viņi nodrošina pasākuma izveidi.

Vai „Dirty Deal Audio” iesaistīsies Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumos?

Jā, kolektīvā esam runājuši par to, ka vajadzētu aktīvāk darboties, jo Rīga nākamgad būs uzmanības centrā, un mums pašiem tā ir iespēja sevi parādīt. Tāda kārtīga plāna vēl nav, bet, iespējams, kaut ko izdomāsim nākamā gada Bītmeikeru dienā, kas notiks 8. jūnijā.

„Dirty Deal Audio”, spriežot pēc izdoto ierakstu skaita un vispārējās aktivitātes pasākumos, izskatās maniakāli apņēmīgi.

Ir tā sajūta, ka pašiem ir ļoti daudz jāstrādā, jo neviens tāpat vien neko rokās neiedos. Kolektīvā jau arī saprotam, ka daudz atkarīgs no paša un no tā, ka turamies kopā.

0 komentāri

Komentāru nav