Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca – arhitektūras piemineklis Rīgas vidū

Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca – arhitektūras piemineklis Rīgas vidū
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca
Laiskā solī pa Brīvības ielu aizstaigājot līdz Ģertrūdes ielai un pagriežot galvu pa kreisi, acīm paveras viena no skaistākajām Rīgas baznīcām – no sarkaniem ķieģeļiem mūrētā slavenā arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Pašreizējo izskatu tā ieguvusi 19. gadsimta sešdesmitajos gados, taču, kā liecina vēsture, baznīcas pirmsākumi meklējami jau 15. gadsimta sākumā. Taču interesanta ir ne tikai šīs celtnes vēsture; tikpat ievērības cienīgs ir tās interjers. Turklāt nedrīkst aizmirst faktu, ka 1943. gadā komponiste Lūcija Garūta radīja kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem, kuras pirmatskaņojums Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā ar autori pie ērģelēm notika 1944. gada 15. martā.

63 metrus augsta vertikālā dominante

Vikipēdijā pieejamā informācija liecina, ka „baznīca ir tipisks eklektisma paraugs izkoptās neogotikas formās, trīsjomu pseidobazilika ar īsu transeptu. Baznīcas ārējā veidolā vērojama vertikālā dominante, ko akcentē daudzi dekoratīvie tornīši, kas grezno pākāpienveida zelmiņus, kontrforsus, torņa smailes pakāji. Baznīcas tornis ir ar pakāpeniski sašaurinātu apjomu, tas ir 63 m augsts, un tā smaile ir segta ar vara skārdu. Ārsienu apdarē izmantots sarkanais ķieģelis un betonā lietie arhitektoniskie elementi. 1912. gadā baznīcas altārgleznu nomainīja ar krucifiksu.

 

Abās pusēs altārim atrodas Sv. Pētera un Sv. Jāņa skulptūras. Vitrāžas ir izgatavotas 19. gadsimta otrajā pusē un 1907. gadā E. Todes darbnīcā. Lielāko zvanu (diametrs – 0,97 m) 1867. gadā no bronzas lējuši V. T. Donāts un J. C. Švens. Taču 1915. gadā zvans evakuēts uz Krieviju, un tikai 1923. gadā tas tiek atvests atpakaļ. Baznīcas ērģeles būvētas 1906. gadā V. Zauera uzņēmumā Frankfurtē pie Oderas, un tās ir vienas no labākajām un melodiskākajām Rīgā.

Pārcietusi arī „svētbilžu grautiņus”

Visplašāk Vecās Sv. Ģertrūdes vēsturi aprakstījusi Dr. art. Daina Lāce [šis apraksts pieejams baznīcas mājaslapā – red.]. „Rakstītas ziņas no 15. gadsimta sākuma liecina, ka jau kopš viduslaikiem ārpus Rīgas pilsētas aizsardzības nocietinājumu sienām atradusies Svētās Ģertrūdes vārdā nosaukta baznīca.

Tā kara darbības dēļ vairākkārt cietusi un pat gājusi bojā, kad, tuvojoties ienaidniekam, Rīgas priekšpilsētas nodedzināja.

Pirmās baznīcas uzcelšanas gads nav precīzi zināms, bet hronikās tā pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā, kad tā atradās ārpus Rīgas pilsētas mūra, priekšpilsētā. Nosaukta katoļu svētās ceļotāju aizgādnes Sv. Ģertrūdes (626–659) vārdā.”

 

Savukārt Vikipēdijā atrodamā informācija liecina, ka 1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgā sākās t. s. „svētbilžu grautiņi” – luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot, – tādējādi arī Sv. Ģertrūdes baznīca tika izpostīta.

Turpinot lasīt Dainas Lāces rakstīto, uzzinām, ka līdzīgu likteni piedzīvojusi arī 18. gadsimta pēdējā ceturksnī no koka uzceltā Sv. Ģertrūdes baznīca, kuru 1792. gadā uzzīmēja novadpētnieks Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze, 1742–1823). Tā pastāvēja līdz 1812. gada 11.–12. jūlija nakts priekšpilsētu ugunsgrēkam. Savukārt dažus gadus vēlāk tagadējās Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī uzcēla (1814–1817) nelielu koka lūgšanu namu ar jumta torni virs draudzes telpas rietumu daļas. Minēto ēku Svētās Ģertrūdes draudze izmantoja līdz pat 1868. gada vasarai, kad pēc Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (1813–1902) projekta celtajā baznīcā jau varēja noturēt dievkalpojumus.

19. un 20. gadsimtu mijā dievnamā aktīvi darbojās vēsturiskā baltvācu draudze un paplašinājās divas latviešu draudzes. Viena no tām nolēma celt sev jaunu dievnamu. Tāpēc kopš 1906. gada Rīgā ir divas Svētās Ģertrūdes baznīcas – vecā un jaunā.

Felsko pie projekta ķeras divreiz

Pirmoreiz Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu un tāmi Felsko izstrādāja 1846. gadā, celtniecības izmaksas aprēķinot par 24 122,15 sudraba rubļiem. Toreiz namu paredzēja būvēt no koka, jo mūra ēkas priekšpilsētās aizliedza celt pilsētas būvnoteikumi. 1849. gada 12. aprīlī rātskungs Ārends fon Berkholcs (Arend von Berkholz, 1808–1888) rakstīja Sv. Ģertrūdes baznīcas administrācijai, informējot par cariskās Krievijas valdības atteikumu saskaņot jaunbūves projektu, jo esošā lūgšanu nama izbūve nodrošinātu tādu pašu rezultātu.

 

Pēc Jāņa Krastiņa rīcībā esošās informācijas, atkārtoti Sv. Ģertrūdes baznīcas projektus mēģināja saskaņot 1852. un 1853. gadā, tomēr dažādu iemeslu un ieganstu dēļ Sanktpēterburgā atteica projekta saskaņošanu un celtniecības darbi netika veikti.

Kad Rīgas pilsētu vairs neuzskatīja par militāru cietoksni un priekšpilsētās jau bija atļauts celt mūra namus, sākās tagadējās Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas celtniecības priekšdarbi. Jaunās mūra baznīcas projektu atkal pasūtīja Rīgas pilsētas arhitektam Johanam Danielam Felsko.

Jau 1862. gada martā Rīgas Tehniskā biedrība apsprieda Felsko izstrādāto Sv. Ģertrūdes baznīcas askētisko neogotisko projektu, kur pamatplānam, atbilstoši uzstādītajiem noteikumiem, bija krusta forma. Nākamā gada septembrī Felsko pašrocīgi datēja vientorņa Sv. Ģertrūdes baznīcas projektu, ko 1863. gada 19. decembrī apstiprināja Iekšlietu ministrijā Sanktpēterburgā.

Saglabātais 1863. gada projekts uzskatāmi ilustrē arhitekta sākotnējo ieceri, kas celtniecības laikā tika nedaudz koriģēta. Sv. Ģertrūdes baznīcu cēla par pilsētas trijpusējās pārvaldes (Rīgas rātes, Tirgotāju un Amatnieku ģilžu) līdzekļiem. Tā tika uztverta kā pilsētas dievnams (tāpat kā Sv. Pētera baznīca viduslaikos), kurā investēja būtiskus finanšu resursus.

Neiztiek bez finansiālajām problēmām

Darbi būvlaukumā sākās 1864. gada pavasarī. Mūrniekmeistars Vilhelms Krīgers (Wilhelm Krüger) mazāksolīšanā bija ieguvis tiesības celt baznīcu. 1864. gada 27. jūnijā notika Sv. Ģertrūdes baznīcas pamatakmens likšanas svinības (Grundsteinlegung). Grunts struktūras dēļ neparedzēti aizkavējās pamatu nostiprināšanas darbi. Lai svinētu baznīcas pamatu izbūves nobeigumu, 1865. gada 28. maijā notika vēl viens pasākums, kuru vācu presē tolaik dēvēja par pamatakmens iesvētīšanu un piemiņas akmens (Gedenkstein) iedziļināšanu.

 

No šā brīža celtniecības darbi noritēja straujos tempos – jau tā paša (1865) gada 11. oktobrī svinēja spāru svētkus, un 1866. gada 10. augustā torņa smailē nostiprināja krusta puķi. Baznīcas eksterjers no sarkanajiem ķieģeļiem ar betona lējuma fialēm bija pilnībā pabeigts, un fotogrāfs Alfonss Bērmanis (Alfons Behrmann) steidza iemūžināt celtnes kopskatu, lai attēlu pievienotu tekstam, kas „Rigascher Almanach für 1868” popularizēja pirmo Rīgas priekšpilsētās no sarkanajiem ķieģeļiem uzcelto dievnamu. Baznīcas ēka bija uzbūvēta, bet finansiālās problēmas tad tikai sākās, jo, būvējot pamatus, tika iztērēts vairāk līdzekļu, nekā bija paredzēts. Tādējādi tika pārsniegta sākotnējā tāme – 121 734 rubļi –, kurā bija iekļauti arī interjera izveides izdevumi. Tā kā dievnamu pēc vispārēja atzinuma vajadzēja iekārtot atbilstoši tā ārējam veidolam, Rīgas pilsoņi saziedoja vēl aptuveni vienpadsmit tūkstošus rubļu. 1868. gada vidū baznīcas iekārtošanas un izgreznošanas darbi bija jau tik tālu, ka tajā varēja noturēt dievkalpojumus. Baznīcu iesvētīja 1869. gada 2. martā, un tā viena lepni nesa Svētās Ģertrūdes vārdu. 1906. gadā pēc Vilhelma Strīka (Wilhelm Stryk, 1864–1928) projekta pie lielā pumpja uzcēla Svētās Ģertrūdes filiālbaznīcas ēku, un Felsko projektētā celtne tad kļuva par Veco Svētās Ģertrūdes baznīcu.

Visi sadzīvo draudzīgi

Savukārt atkal ieskatoties Vikipēdijā, vēsturiski Sv. Ģertrūdes draudze bija vācbaltu draudze (1938. gadā vācu draudzē bija 4800 locekļu), bet 20. gadsimta 20. gados varas iestādes lika tai ielaist ēkā arī divas latviešu draudzes (tomēr līdz 1939. gadam baznīcas saimniecisko un finansiālo dzīvi pārvalda baznīcas vācu administrācija). Vasarā dievkalpojumus apmeklēja līdz 200 cilvēkiem, bet ziemas mēnešos – līdz 460. Bībeles stundas apmeklēja apmēram 170 draudzes locekļu. Regulāri iznāca laikraksts „St. Gertrud-Bote”, visām Latvijas vācu draudzēm pieejams mēneša laikraksts „Ev.-luth. Kirchenblatt”. 1934. gadā tika pamatīgi restaurēta Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas apkures sistēma.

1948. gadā, apvienojoties trim draudzēm – t. s. akadēmiskajai (pr. M. Gaumigs), augšāmcelšanās (pr. O. Gerliņš) un Kristus (pr. K. Vārpa), tiek izveidota jauna Vecās Svētās Ģertrūdes draudze (jo vācu draudzes locekļi bija Rīgu pametuši). 1948. gada 22. jūnijs ir oficiālā Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes izveidošanas diena, kad to reģistrēja pie Latvijas PSR MP Reliģiskā kulta lietu padomes pilnvarotā P. Pizāna.

 

1959. gadā pabeigta baznīcas jumta ziemeļu puses rekonstrukcija, novākti kara laikā uzceltie baznīcas apakšējo telpu logu apmūrējumi, kā arī restaurētas trīs logu vitrāžas. Darbojās koris 35 cilvēku sastāvā. Padomju varas gados dažādos veidos tika mēģināts ierobežot draudzes darbību un pat iznīcināt to – gan liedzot reģistrācijas atļaujas mācītājiem, gan vairākkārt paaugstinot baznīcas apdrošināšanas maksājumus, tādēļ draudze atradās sabrukuma priekšā. 50. gadu vidū draudzes locekļu skaits samazinājās līdz 300 cilvēkiem, 70. gadu vidū – līdz 200 cilvēkiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca piedzīvoja lielu draudzes locekļu skaita pieaugumu.

0 komentāri

Komentāru nav