Par modi pie virtuves galda. Saruna ar Elīzu Ceski

Par modi pie virtuves galda. Saruna ar Elīzu Ceski
Kaspars Garda, Rīga 2014
17-04-2013 A+ A-
Vēls pavasaris! Kā tauriņi un puķes pamazām ielās mostas meiteņu krāsainās kleitas, arī puiši neatpaliek, izpaužoties ar kādu košāku apģērba elementu. Modes dzīve galvaspilsētā pulsē – nupat izskanējusi Rīgas modes nedēļa, bet jau šajā nedēļas nogalē Ķīpsalā notiks jauno dizaineru konkurss „Habitus Baltija”, kas jau šogad ir iekļauts „Rīga 2014” programmā tematiskajā līnijā „Dzintara ceļš”. Bet, cik modīga ir ikdienas Rīga, vai runājam par modi pie virtuves galda kā Itālijā, un kur ir Latvijas nacionālā dizaina „atslēga”? Uz sarunu aicināju nule pilsētas centrā atvērtā latviešu modes mākslinieku un dizaineru veikala „Paviljons” saimnieci Elīzu Ceski.

Ja pirmo reizi iebrauktu Rīgā un profesionāli pirmajā acu uzmetienā ievērotu tieši apģērbu, kādu iespaidu Rīga un rīdzinieki atstātu?

Mums pašiem šķiet, ka esam tādi pieticīgi, pelēki, klusi. Bet, piemēram, nākamajā dienā pēcPaviljona” atklāšanas, kad rīkojām preses brokastis, portugāļu žurnālisti apgalvoja pretējo. Taču Rīga ir kolorīta un daudzveidīga, tas ir atkarīgs no , uz kuru vietu pilsētā aizbrauc un cik ilgu laiku tur pavadi. Šie cilvēki Latvijā ieradās Rīgas modes nedēļas laikā un tika izvadāti pa visām konkrētajām, modīgajām vietām, piemēram, uz mūsu veikala atklāšanu, kur pilnīgi visi atnākušie bija diezgan kreatīvi.

Turklāt mēs paši arī daudz ko neredzam, jo, aizbraucot uz citu vietu, ir vieglāk no malas novērtēt. Esot citās valstīs, man ir izdevies identificēt tās iedzīvotāju tēlu, apģērba valkāšanas īpatnības. Latvijā pagaidām vēl grūti spriest.

Kopumā redzu divas galvenās līnijas – šis te jau daudz apspēlētais pelēkais. Es gan nedomāju, ka tas ir tieši pelēkais. Tas vienkārši ir kaut kāds tumšs tonis, kurā gribas nolīst. Otrs tips –  košais, atraktīvais, kas iet kopsakarībā ar valkātāja personību.

Līdz šim šķita, ka esam diezgan līdzīgi japāņiemklusināti, ļoti atturīgi, tajā pašā laikā ir kāds ārējais faktors, kas liek izpausties ar košumu. Tomēr japāņiem šis košums ir maska, bet latvieši, tie, kas atļaujas būs spilgti ārpusē, arī iekšēji tādi ir.


Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Apģērbs ir laikmeta spogulis, tas daudz pasaka gan par ekonomisko situāciju, gan sociālo stāvokli. Ko par mūsu laikmetu un Rīgu pēc 100 vai 200 gadiem varēs spriest, skatoties uz to, kāds ir apģērbs un ģērbjas sabiedrība?

Manuprāt, ja salīdzina ar cita laikmeta apģērbu, šim brīdim visraksturīgākais vārds varētu būt komforts.

Mēs dzīvojam visaugstākajā komforta līmenī, kāds līdz šim ir bijis. Man gan grūti paredzēt, kas būs turpmāk. Varbūt viss attīstīsies tehnoloģiju virzienā, varbūt būs apģērbs, ko nevajadzēs mazgāt un varēs valkāt tikai vienu apģērba kārtu. Taču pašlaik ir komfortssākot no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem šis komforta vilnis ir aizrāvis visu pasauli.

Latvijā apģērbā ir arī diezgan izteikta sievišķība. Sievietes tomēr pie mums vēl mīl būt sievietes, kas vairs nav tik izteikti Rietumeiropā vai Skandināvijā.

Varbūt lielo zīmolu dēļ, kas atvēruši veikalus visās Eiropas lielajās pilsētās, tostarp arī Rīgā, vēlāk, pētot 21. gadsima sākuma rīdzinieku ikdienas modi, būs gluži vienalgaLatvija, Vācija vai Spānija?

Noteikti, . Protams, ir kādas līdzīgas iezīmes, kādas atsevišķas lietaspiemēram, mētelis, ko varēsi sastapt jebkurā lielajā Eiropas pilsētā. Tomēr rīdziniekiem piemīt individuāla kombinēšanas māksla, turklāt mums ir daudz un dažādas citas ietekmes, nenoliedzami ģērbšanās stilā dominē arī slāviskais.

Esi mēģinājusi uzburt ainu, kad Rīgā modes ziņā ir bijusi visinteresantākā aina?

Manuprāt, 20. gadsimta 20. gadi ir spilgtākais periods. Tāds tīrs stils, kurā sasaucās gan arhitektūra, gan mode. Arī pati Rīga 20. gadsimta sākumā visvairāk ieguvusi vizuālājā tēlā. Jūgendstila rajons, man šķiet, visskaistākā vieta, Rīgas sirds un kodols. Tieši šajā laikā izveidojušos pilsētu asociēju ar savu Rīgu.

20. gadsimtā ir vieglāk atrast kopainas, kad ģērbšanās stils ir vienots lielai cilvēku grupai. Šajā ziņā pēdējaiszelta laikmetsir pagājušā gadsimta 50. gadi, kad bija izteiksmīgas vadlīnijas, ko valkāja tik daudz cilvēku. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, varbūt tapēc, ka vairs nav tik izteiktas sabiedrības kolektīvās apziņas. drīzāk ir individuāla, un cilvēki nevēlas līdzināties viens otram. Turklāt kopš 60. gadiem ir strauji mainījusies apģērbu ražošana. Viss kļuvis arvien pieejamāks un lētāks. Agrāk mode bija sociālais spogulisja varēji atļauties uzšūt modernu kleitu, tad tev bija attiecīgi ienākumi un dzīves līmenis. Tagad var melotnopirkt kopiju un pozicionēt sevi citu sabiedrības daļas pārstāvi, nekā patiesībā esi.


Kaspars Garda, Rīga 2014
 

Cik aptuveni Mākslas akadēmija „saražo” jauno dizaineru, cik no viņiem patiešām darbojas šajā jomā, un vai katru, kurš šajā mācību programmā ieguvis diplomu, var saukt par modes mākslinieku?

Par modes mākslinieku var. Par dizaineru... es nezinu. Katru gadu Mākslas akadēmiju pabeidz seši līdz 10 jaunie modes mākslinieki. Mēs bijām četri, kas pabeidza mācības akadēmijā.

Akadēmijas specifika ir tāda, ka no studentiem izspiež maksimālu radošo potenciālu, kas nav slikti. Tomēr, pēc manām domām, mazliet pietrūkst tās tehnoloģiskās bāzes, lai varētu reāli sākt savu zīmolu vai strādāt citā uzņēmumā. Radošais potenciāls ir ļoti labs un augsts, bet ar to reizēm ir par maz turpmākai attīstībai.

virspusēji raugoties, aptuveni viens no pieciem vēlāk turpina darbu specialitātē. Ir kāds procents, kas izvēlās strādāt zīmolu uzņēmumos – „Vaidē”, „Rosmē”, „Laumā”. Par nelaimi, pašu uzņēmumu ir ļoti maz. Latvijā šī situācija ir diezgan īpatnēja no jaunajiem dizaineriem tiek gaidīts savs zīmols. Ārzemēs karjeru sākumā veido caur praksēm lielajos uzņēmumos, smeļoties tur pieredzi, un tikai tad neliela daļa izvēlas uzsākt ko savu.

Taču, ja vispārīgi runā par jaunajiem modes māksliniekiem, sākums nekur nav viegls. Man ir paziņas, kas mācījušies gan prestižās ārvalstu skolās, gan stažējušies pie ievērojamiem modes māksliniekiem, un ar visu to bagāžu viņiem ir ļoti grūti atrast darbu. Internus jau vēlas visi, bet pastāvīgā darbā ņemt negrib.

Kas Latvijas situācijā ir priekšrocība jaunajiem modes māksliniekiem?

Mūsu mazais tirgus vienlaikus ir bremze un arī priekšrocība. Viņi ir spiesti darīt ko savu, pamežģīt smadzenes, lai izdomātu kaut ko atšķirīgu, ko varētu piedāvāt gan vietējam, gan ārvalstu tirgum.

Piemēram, pazīstamo zīmoluZofa” un „Qoo Qoo” veidotāji ir gājuši ļoti garu ceļu līdz savam gala produktam, un, ja būtu tik vienkārši aiziet kādā lielajā uzņēmumā strādāt par dizaineru, iespējams, šādi jaunie zīmoli nerastos.

Foto: Kaspars Garda, Rīga 2014

Ir kas tāds, tev pietrūkst, skatoties uz šā brīža jauno modes mākslinieku piedāvājumu?

, ir vēl ļoti daudz tukšu nišu. Aksesuāri joprojām ir tāds neskarts lauciņš. IrUna Vita” un „ArtBag”, kas izgatavo somas, tomēr tas ir par maz. Arī vīriešu modē ir daudz tukšumu. Turklāt neviens no latviešu dizaineriem vai jaunajiem zīmoliem nav paņēmis tādu nišu masu apģērbs. Tas ir tik jocīgi, jo šis dizaineru radītais apģērbs ir tāds šauras nišas produkts, mazām specifiskām grupām, turklāt pārsvarā vienām un tām pašām. Bet mums nav tāda plaša patēriņa masu zīmola, , piemēram, igauņiem irMonton” vai „Mosaic”. Lietuviešiem arī tādi ir, bet mums, nez kāpēc, nav. Es pieņemu, ka tas ir investīciju dēļ, jo šāda plaša patēriņa zīmola izveide prasa ieguldīt ļoti lielus līdzekļus ražošanā.

Pasaulē lielo modi pārsvarā bīda” vīrieši, no malas izskatās, ka Latvijā pamatā viss ir meiteņu rokās.

Aiz visas pasaules slavenajiem modes māksliniekiem vīriešiem tas lielais fons tik un ir sievietes, bet viņu vārdus vienkārši nezinām. Latvijas modē vīrieši ir. Piemēram, Artis Štamgūts, Atis Artemjevs, Aleksandrs Pavlovs. Tagad ir arī pāris jaunu, kuri vēl studēJānis Šnē, Reinis Ratnieks, Arvils Linde.

Atšķirība starp meiteņu un puišu veidotajiem apģērbiem, protams, ir. Meitenes ņem vērā figūrai glaimojošas nianseskaut ko pieslēpt, izcelt. Vīriešu veidotajos apģērbos izteikti ir jūtama seksuālā līnija. Viņi domā tikai par gala rezultātu, tēlu, sievieti, kādu vēlas redzēt. Mazāk piedomā par komfortu, apģērba materiālu, kas varbūt varētu koriģēt figūras nepilnības.

ir arī robeža sieviešu apziņāviņas neveido to, ko pašas neatļautos uzvilkt. [Elīza rāda dizainera Jāņa Šnē veidoto kleitu, kas plašu rezonansi Latvijas presē ieguva pēc Stila un modes balvas ceremonijas, kur tajā uz skatuves kāpa aktrise Dārta Danēviča] Piekrīti, ka sieviete, nekad neko tādu nebūtu varējusi radīt! Izskatījās, protams, ļoti skaisti...

Kādu tu redzi Latvijas modes nākotnes vīziju pēc, piemēram, 10 vai 20 gadiem?

Labs piemērs ir Beļģija, kas iepriekš modes jomā bija maz zināma, taču attīstīja savu tā saucamo modes dizaineru sešinieku, kas kļuvis populārs visā pasaulē. „Darboties kopā” – tas varētu būt tas nākotnes spēks. Un atrast nacionālā dizaina „atslēgas”.

Tavuprāt, tās vēl tiek meklētas?

Jā! Iespējams, pašreiz tās nespēju ieraudzīt, jo pati esmu visā šajā lietā iekšā. Kaut vai skatoties uz to pašu somu zīmolu „Marimekko” [„Marimekko” dizaina izstāde Rīgā bija aplūkojama pagājušā gada nogalē] – tas ir radījis veselu dizaina paaudzi. Vēl esam meklējumos.

Salīdzinoši neilgs laiks ir pagājis, lai mums jau būtu izveidots savs rokraksts. Mākslas akadēmijas modes nodaļai ir tikai padsmit gadu; zīmoliem, kas sākuši ko eksportēt, ir trīs līdz pieci gadi, „Paviljonam” – trīs gadi. Viss ir tik jauns, ka vēl tā nopietni par to runāt nevaram.

Taču es redzu, ka potenciāls ir, un man sagādā prieku, ka cilvēki sāk to novērtēt, atbalstīt un valkāt, un tas jau arī sniedz vislielāko gandarījumu. Tas ir visbrīnišķīgākais brīdis, kad, ejot pa ielu, ievēro un atpazīsti savu darbu. Agrāk to tā nevarēja izjust. Šķita, būt modes māksliniekam ir tā pašmērķīgi – darīt tikai sev. Tagad vairāk parādās kopsakarība starp to, ko dara dizainers un kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Var arī teikt, ka dizains ir kļuvis komerciālāks.

Sarunas noslēgumā nosauc trīs vietas un/vai pasākumus, kas noteikti būtu jāredz Latvijā, kur aizvestu ārzemju draugus?

Noteikti aizvestu paēst uz restorānu „Koya” Andrejsalā, tad uz jūru Bolderājā vai kur citur un vēl uz Siguldas operas svētkiem, kas, manuprāt, ir unikāls notikums, un, protams, uz „Paviljonu”.

0 komentāri

Komentāru nav