Kausēt pagātnes ledu. Izdota unikāla liecība par 16. gadsimta Rīgu

Kausēt pagātnes ledu. Izdota unikāla liecība par 16. gadsimta Rīgu
Kaspars Garda, Rīga 2014
Vēl pirms oficiālās „Rīga 2014” programmas atklāšanas – 11. janvārī – Turaidas pils muzejā tika svinēts pirmais Eiropas kultūras galvaspilsētas notikums, ko piedāvāja Rīgas partnerpilsēta Sigulda. Pirmo reizi plašākai publikai tika prezentēts izdevums „Rīgas – karaliskās pilsētas Vidzemē – godātās rātes atjaunotais svētku un tērpu nolikums” („Eines Erbarn Raths der Königlichen Stadt Riga in Liefflandt/Reformirte Kost und Kleider Ordnung”) – 16. gadsimta likumu krājuma faksimils par to, kā rīdziniekiem ģērbties, ko ievērot svētkos, kā svinēt un kā uzposties atbilstoši savai kārtai.

Grāmatas oriģināls līdz 19. gadsimta 80. gadiem bijis Rīgas pilsētas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas īpašums, bet Turaidas muzejrezervāts to savā krājumā ieguvis 1981. gadā. Tagad tas piedzīvojis savu atdzimšanu un pie pētniekiem, lasītājiem un vēstures interesentiem nonāk jaunā veidolā. Izdevums sastāv no divām grāmatām – oriģināla faksimils un grāmata ar tulkojumu no 16. gadsimta viduslejasvācu valodas (tulk. Valda Kvaskova), kā arī komentāriem un skaidrojošiem rakstiem.

Pirmkārt, likumu krājumā tiek runāts par kāzu svinēšanu, turklāt viesu skaits, to uzaicināšanas kārtība, mielasts, muzikantu pienākumi un svinību ilgums tiek regulēts visām kārtām – gan priviliģētajām šķirām, gan godīgi kalpojušajiem.

Piemēram, nevienu nevācu kalponi vai aukli nedrīkst pavadīt uz baznīcu vairāk par trīs pāriem sievu. Vakarā var būt tikai 40 personu. Noteikts, ka kalponēm un auklēm kāzu svinēšana pēc laulībām iesākama vakarā starp četriem un pieciem, un tās jābeidz deviņos. Otrā dienā tās nedrīkst turpināt. Sestais pants aizliedz visās kāzās lietot mandeļu sieru, marcipānu un apzeltītas garnitūras (piemēram, apzeltītus riekstus, grezni izrotātas cūku galvas u. c.)

 

„Tālāk seko noteikumi par apģērbiem. Norādīts, ko drīkst un nedrīkst nēsāt. Piemēram, pilnīgi noliegtas ir samta, zīda, atlasa un damasta drēbes. Izņēmums ir rātes locekļi un Lielās ģildes eltermaņi. Nedrīkst nēsāt apzeltītas jostas, dunčus, pogas un āķus.

Dāmām aizliegts valkāt drēbes no samta, atlasa un zīda kamlota un cita materiāla, kas dārgāks par vienu sestdaļu dāldera olektī.

Somiņas nedrīkst greznot ar zeltu, sudrabu un piekariņiem. Pār pieri dāma var siet zelta, sudraba vai zīda bordītes vai stīpiņas, bet bez piekariņiem. Noliegti pērļu izstrādājumi un zelts un sudrabs ap rokām un priekšautiem. Par noteikumu neievērošanu jāmaksā naudas sods. Šie ir tikai daži piemēri no daudzajiem noteikumiem un sodiem par to neievērošanu,” „turaida-muzejs.lv” raksta Turaidas muzejrezervāta galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane.

Tomēr maldīgi būtu vērtīgo izdevumu uztvert tikai kā mūsdienās mazliet komisku noteikumu krājumu, kas iekapsulējis sava laikmeta tikumus, normas un sabiedrības hierarhiju. Grāmatas oriģināls pats par sevi ir būtiska grāmatniecības un Rīgas pilsētas attīstības liecība – viens no pirmajiem iespiestajiem darbiem Latvijā, pirmā Rīgas grāmatu iespiedēja Nikolausa Mollīna tipogrāfijā radīts darbs.

Laikā, kad Mollīna tipogrāfijā tika iespiests minētais likumu krājums, slavenais nīderlandietis, kurš Rīgā bija ieradies no Antverpenes, jau bija Rīgas rātes iecelts oficiālo pilsētas grāmatu iespiedējs. Viņa darbnīca atradās tagadējā Krāmu ielā, un līdz 17. gadsimta sākumam tur tapa vidēji piecas līdz sešas grāmatas gadā.

Mollīna darbošanās šeit ir apliecinājums tā laika Rīgas eiropeiskumam un attīstītajai kultūrvidei – grāmatu spiestuves vienlaikus ar Rīgu sāk darboties daudzās lielajās Eiropas pilsētās, vairākās pat vēlāk nekā Rīgā.

Būtiski akcentēt, ka Mollīna spiestuvē tapa grāmatas arī latviešu valodā. Tie bija reliģiska satura darbi, tomēr tas bija būtisks solis latviešu izglītotībā, lasītprasmē un tā brīža kultūras izpratnes virzienā.

Kopumā līdz Nikolausa Mollīna nāvei, 1625. gadā, viņa spiestuvē nodrukāja ap 180 grāmatu. Tomēr lielākā daļa no tām nav līdz mūsdienām saglabājušās, turklāt no jauna izdotā likumu krājuma par svētku svinēšanu un ģērbšanos oriģināls ir vienīgais vēsturniekiem zināmais šā izdevuma eksemplārs. Nu tas gan faksimilizdevumā, gan tulkojumā būs daudz plašāk pieejams kā avots pētniekiem un citiem interesentiem, kas līdz šim bija ierobežots oriģināla vecuma un specifisko glabāšanas apstākļu dēļ.

Faksimilizdevuma atvēršanas svētkos Turaidas pilī klāt bija arī viena no grāmatas jaunā izdevuma līdzautorēm, mākslas zinātniece Ina Līne.

 

„Šī ir goda diena vienam priekšmetam, pēc Kultūras ministrijas datiem, no 12 miljoniem 924 tūkstošiem 407 Latvijas muzeju krājuma vienībām. Jāsaka, ka svētki priekšmetam, kas ir neliela, 38 lapaspuses bieza, 421 gadu sena grāmatiņa, tomēr ir ļoti nozīmīgs notikums. Tādas situācijas, ka grāmata, vai šajā gadījumā pat divas, ir veltītas vienam krājuma priekšmetam, varbūt nav unikāls, bet pietiekami rets gadījums. Tā pētniecībai veltīts vairāku cilvēku pāris gadu darbs,” svinīgajā uzrunā teica Ina Līne.

Viņa jauno faksimilizdevumu salīdzina ar nogrimušo pili, kas ceļas augšā tad, kad tiek nosaukts tās vārds. Mākslas zinātniece uzskata, ka to var attiecināt uz visu Latvijas muzeju krājumu, jo „tikai tad, kad šiem priekšmetiem tiek dots vārds, tie tiek nosaukti skaļi – mēs esam to apzinājuši paši, izstāstījuši citiem un parādījuši, kas tas tāds ir, šī bagātība ceļas augšā. Tas ir panākts, strādājot pie šā faksimilizdevuma un zinātniskajiem komentāriem.”

Šī grāmata atklāj, to cik daudz par mums pašiem un mūsu pagātni var izstāstīt tikai viena vienīga lieta.

„Faksimils atkārto vai vismaz tuvinās tam, kāds ir oriģināls – 16. gadsimta nogales grāmata. Katram cilvēkam, paturēt rokās šo unikālo priekšmetu nebūs iespējams, bet šis izdevums dod iespēju vismaz apjaust, kāda ir bijusi grāmata pirms tik daudz gadiem. Tas ir milzīgs panākums, ārkārtīgi liela veiksme, ļoti rūpīgs darbs, ko ir paveikusi grāmatas māksliniece Inese Hofmane, konsultants Valdis Villerušs, kā arī visi citi, kuri bija iesaistīti šīs grāmatas drukāšanā, iesiešanā, vāka izgatavošanā un citos procesos, kas šo izdevumu padara mums pieejamu.”

„...tas it kā ir sauss, funkcionāls likumu krājums, kurā ir teikts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt svētkos, kā svinēt, ko ēst un kā ģērbties, bet patiesībā tas atklāj ļoti daudz par tā laika sabiedrību un dod priekšstatu par lietām, kas patiešām ir notikušas. Tas ir visādā ziņā pamācoši,” akcentēja Ina Līne.

 

Viņa pauda cerību, ka šī grāmatiņa par vienu pavisam konkrētu kultūras parādību 16. gadsimtā varētu rosināt Latvijas vēsturniekus paskatīties uz visu šo gadsimtu kopumā – ar šodienas acīm, ar citādāku skatu uz šo trauksmaino, kaislību pilno laikmetu, par kuru informācijas ir ļoti maz.

Atgādinām, ka līdz ar grāmatas „Rīgas – karaliskās pilsētas Vidzemē – godātās rātes atjaunotais svētku un tērpu nolikums” izdošanu Turaidas pils muzeja muižas pārvaldnieka jaunajā dzīvojamajā mājā ir aplūkojama arī izstāde „Jaunais un citādais laiks”, kurā izstādītas vēsturiskas grāmatas no Turaidas muzeja krājuma un iepazīstina ar grāmatniecības vēsturi Latvijā no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam.

Savukārt Siguldas – Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīgas oficiālās partnerpilsētas programma tiks atklāta 19. janvārī, vairāk par svētku pasākumiem lasi šeit!

0 komentāri

Komentāru nav