Uguns tēlnieks: skulptūru veido liesmas

Uguns tēlnieks: skulptūru veido liesmas
Apvienība „Akciju sabiedrība”
15-01-2014 A+ A-
No 16. līdz 18. janvārim Ķīpsalas pludmalē norisināsies otrais pasaules ugunsskulptūru čempionāts, kurā divpadsmit valstu komandu konkurencē par uzvaru cīnīsies arī divi pārstāvji no Latvijas – mākslinieku apvienības „Akciju sabiedrība” dalībnieki, profesionāli fotogrāfi un uguns tēlnieki Uldis Balga un Agris Dzilna.

Pirmais pasaules ugunsskulptūru festivāls notika 2011. gadā Tallinā, un „Akciju sabiedrība” tajā ieguva otro vietu. Pati mākslinieku apvienība šogad svinēs divdesmitgadi, kuras laikā radījusi vairākus desmitus liesmojošo skulptūru gan Latvijā, gan citviet Eiropā.

Portāls „Delfi” lūdza Uldi Balgu īsumā pastāstīt, kas īsti ir gaidāms Ķīpsalā, ko nozīmē sacensties ugunsskulptūru tēlniecībā un kā ugunsskulptūras tiek vērtētas.

 

Kā nezinātājam paskaidrot, kas ir ugunsskulptūras?

Es tās salīdzinu ar smilšu, sniega vai ledus skulptūrām – tas ir tāds īslaicīgais skulptūru veids. Turklāt ugunsskulptūrai, atšķirībā no visiem citiem skulptūru veidiem, idejas nesējs jeb medijs ir uguns liesma – to formu veido uguns.

Sākumā uzbūvētais karkass, tā ir tikai sagatave. Ugunsskulptūras īstā realizācija ir tad, kad tā ir pilnās liesmās, kad uguns pati jau ir izveidojusi formu.

Tādēļ tas, ko varēs vērot pirms pašas dedzināšanas, būs tikai sagatavošanas darbi.

Uguns jau nav notverama viela, tāpēc tur nepieciešama matērija, kas to veido. Tāpēc ir jāparedz, kāda būs šīs liesmas forma. Ceru, ka nebūs tikai ugunskuri, kad kaut kas interesants ir uzbūvēts, taču tas sadeg ar vienu liesmu. Ļoti ceru, ka katram tomēr tā uguns kaut kā attīstīsies, jo šajā procesā ir svarīgi, kā no aizdedzināšanas brīža liesma pārveidojas un pārvietojas, līdz sasniedz kulmināciju. Tas vērotājam ir būtiski.

Kā jūs, abi būdami fotogrāfi, pievērsāties šai mākslas formai?

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados sākām veidot spēles ar uguni, lai tās fotografētu, redzētu, kā tas izskatās. Tāpat uguni pievienojām kā sastāvdaļu, piemēram, izstādes atklāšanai, lai būtu interesantāk. Tad sākām veidot visādus uguns ceļus un tā.

Kā jau tas bieži mākslās notiek, izrādījās, ka Zviedrijā ir tēlnieks, kurš paralēli izstrādāja teorētisko pamatojumu, lai varētu pateikt, ka šī ir atsevišķa mākslas nozare. Pirmais starptautiskais pasākums norisinājās tikai 1998. gadā, kad Stokholma bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Tas bija mums pirmais zināmais pasākums, kurā arī piedalījāmies un sapratām šo teorētisko formulējumu.

 

Līdz tam nebijām īsti domājuši, ko darām. Nelietojām arī vārdu „ugunsskulptūras”, jo šāda jēdziena latviešu valodā nemaz nebija, bet nu pārtulkojām šīs „firesculptures”, un tagad šis vārds jau ir iegājies.

Rīgā notiekošais tomēr nav tikai šovs, bet čempionāts – sacensības. Kā tas izpaudīsies?

Visiem dalībniekiem ir vienādi sākuma apstākļi – vienāds materiālu daudzums un cilvēku skaits, kas skulptūras būvēs.

Šogad komandā ir tikai divi cilvēki, kas ir mazāk nekā parasti, jo Tallinā bija trīs cilvēki, Stokholmā – četri. Tomēr šoreiz dots ilgāks laiks, lai skulptūras uzbūvētu. Te ir tā spēle, ko divi cilvēki no iedotā materiālu daudzuma spēj izveidot.

Ir kaut kādi triki, īpašas receptes, ko katra komanda izmanto?

Piemēram, mēs parasti atšķiramies ar to, ka veidojam kaut kādu ģeometrisku formu. Citi tomēr veido tādu kā konkrētu figūru, stilizētu, bet tomēr figūru. Piemēram, korejieši Tallinā būvēja zaķi, krievi, šķiet, tautumeitu un tamlīdzīgi.

Mūsu skulptūru forma ir ģeometriska, turklāt parasti vēl iekļaujam arī kaut kādu dinamiku – kas nozīmē, ka kaut kas notiek arī ar pašu objektu degšanas laikā, notiek kaut kāda kustība. Citkārt esam izmantojuši arī vilkmi, kas kā skurstenī uzrauj liesmu vēl daudzkārt augstāk par pašu objektu, tomēr šoreiz to neiekļausim.

 

Kā vērtē uzvarētājus?

Skulptūras tiek aizdedzinās ik pēc desmit minūtēm, un aptuveni tik minūtes tās arī vērtē un tad iet pie nākamā darba. Skatās, kā aizdedzina, kā uguns liesmas iet, bet pats galvenais – kādu emocionālo iespaidu šis process rada.

Tas nav Jāņu ugunskurs, pie kura var ilgi sēdēt. Ugunsskulptūras ir tikai mirkli – vienā brīdī nekā nav, tad ar lāpu tiek aizdegta skulptūra, rodas objekts, bet pēc pāris minūtēm jau atkal viss ir beidzies. Vēl pēc tam jau ir tāda kā izspīdēšana, bet tā vērtēšanā vairs netiek ņemta vērā.

Vai šajā čempionātā mērķis ir uzvarēt?

Tā neesmu formulējis. Protams, man un arī Agrim gribas uzvarēt, bet jāuzbūvē tā, lai pašiem patīk un lai ir gandarījums par paveikto. Par uzvaru jau spiedīs žūrija.

Turklāt jāņem vērā, ka uguns tomēr ir ļoti neparedzama un nepakļāvīga. Nav iespējams uzminēt vēja virzienus un pilnībā paredzēt liesmas kustību, bet jācenšas, lai notiek vismaz tas, kas iecerēts.

Jau ziņots, ka pasaules ugunsskulptūru festivāls ir viens no „Rīga 2014” atklāšanas pasākumiem, kas 18. janvārī notiks Ķīpsalas pludmalē. Skulptūru būvēšana un ar to saistīti pasākumi sāksies jau 16. janvārī, bet kulminācijā gaidāma 18. janvārī plkst. 16.30.

Vairāk par „Rīga 2014” atklāšanas pasākumiem lasi šeit! Lejupielādē atklāšanas pasākumu karti!

0 komentāri

Komentāru nav