Nakts raganas. Sanda Laimes grāmatas recenzija

Nakts raganas. Sanda Laimes grāmatas recenzija
Grāmatas vāks
Artis Svece, speciāli Rīga 2014
20-01-2014 A+ A-
Arta Sveces recenzija Sanda Laimes grāmatai „Raganu priekšstati Latvijā: nakts raganas”. Izdevējs – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013.

Umberto Eko romāna „Rozes vārds” pēcvārdā atzina, ka vēlējies radīt tekstu, kurā ir vairāk nekā viens stāsts un kuru atšķirīgi lasītāji var atšķirīgi izlasīt. Daudzslāņainība ir arī Sanda Laimes grāmatas īpašība, un arī tā var saistīt visai atšķirīgus lasītājus. Protams, es negribu maldināt, likdams domāt, ka „Nakts raganas” ir izklaidējošs darbs ar bestsellera potenciālu. Tā ir Sanda Laimes doktora disertācija un atbilstoši akadēmisks un pētniecisks teksts, neko citu gaidīt nevajag. Un tomēr... Padomājiet paši... Par raganām! Turklāt nakts raganām!

Grāmatas izdevēji teksta romantisko aspektu skaidri apzinās un tekstu izdaiļojuši ar vairākām noslēpumaini miglainām bildēm, kurās redzami puspliki meitieši darām raganu darbus – sukā matus, velē veļu un sēž koka zarā. Līdz ar to raganas tēls piedzīvo vēl vienu transformāciju un iegūst 20. gs. 70.–80. gadu latviešu foto stilistiskos vaibstus. Nezinu, vai tas ir labākais risinājums problēmai, bet problēma reāla – kā padarīt lasītājam draudzīgu akadēmisku darbu, jo publicēt divus tekstus – vienu profesionāļiem, otru interesentiem – Latvijas apstākļos ir diezgan nereāli.

Interesentiem metožu apraksti, tabulas un daudzās atsauces pirmajā mirklī var šķist biedējošākas par pašām raganām, bet bailes ir jāpārvar un jāklausās stāsts.

Un tas nav sauss, tam ir intriga un kaut kas no detektīvromāna. Stāsts sākas ar to, ka priekšā tiek stādīts viltus varonis – ragana, kādu zinām no filmām un multfilmām. Bet vai tā ir tā pati ragana, par kurām vēstīts latviešu teikās un ticējumos? Kas ir raganas?

No vienas puses, grāmata ir interesanta, jo runā par lietām, par kurām katrs latviešu lasītājs ir kaut ko dzirdējis – spīganas, naudas pūķi, buršana, raganu spļaudekļi, laumas, velēšana, maldugunis, vadātāji. Bet mūsu rīcībā esošās informācijas druskas tiek sakārtotas un apaudzētas ar jaunām zināšanām, kas nepārprotami padziļina izpratni.

No otras puses, grāmata atklāj, cik daudz uzslāņojumu ir pagātnes mītiskajiem tēliem un cik maz par tiem skaidrības, sākot jau ar to, ko nozīmē vārds „ragana” (pareģe, ragainā, rēgs?). Šeit arī intriga. Autors apraksta dažādās versijas par to, kas ir raganas, tomēr nevis vienkārši izvēlas vienu viņam tīkamo, bet mēģina parādīt raganas tēla daudzveidību. Ir nevis viena veida raganas, bet daudzas, tās šķiļas un mijas, un vajadzīga pētnieka precizitāte un disciplīna, lai pārvērtībām izsekotu.

Tāpēc „nakts raganas” tiek nošķirtas no „ciema raganām”. Par pēdējām ir daudzmaz skaidrs – tās ir sievietes ar miesu un asinīm, kas prot burties un visādas citādas maģiskas darbības veikt. Autors parāda, ka latviešu folklorā ir atrodamas liecības arī par cita veida raganām, nakts raganām, – tām, kas ir drīzāk pārdabiskas, mitoloģiskas būtnes. Jautājumam, kas tās par būtnēm, ir veltīta šī grāmata.

Droši vien Sandim Laimem nepieder pēdējais vārds diskusijā, tomēr teksts atstāj iespaidu ar argumentācijas precizitāti un izmantotā materiāla apjomu. Autors apraksta nakts raganām piedēvētās īpašības un nodarbes (tādas kā velēšana, vadāšana, uz koka zariem sēdēšana, bērnu zagšana) un aizstāv tēzi, ka nakts raganas ir mirušās dvēseles, kurām kaut kādu iemeslu dēļ ir jāuzkavējas zemes virsū. Kā pēdējo argumentu savas interpretācijas atbalstam autors analizē teiku par sievu, kas nejauši nopirdusies un tā pievērsusi raganas uzmanību. Kā lai neļaujas šāda pētījuma valdzinājumam?

0 komentāri

Komentāru nav