Alvis Hermanis un viņa cilvēcības metodes

Alvis Hermanis un viņa cilvēcības metodes
Publicitātes foto . Skats no Alvja Hermaņa izrādes „Tēvi”
Normunds Naumanis, teātra un kino kritiķis, laikraksts „Diena”
Zinām, – režisors Alvis Hermanis prot ikdienas realitātei piešķirt nostalģijas sentimentu, latviešus padarīt par šekspīrisku kaislību mēroga personāžiem, vēsturiskā klasikas materiālā sameklēt asiņojošu mūsdienīguma nervu, kaut arī viņa izrādes nepavisam nesirgst ar aktualitātes histēriju. Scenogrāfijā un kostīmos jau labu laiku esot uzticīgam iemīļotajam „historiskās/vēsturiskās rekonstrukcijas” stilam, viņa izrāžu kopnoskaņa ir vienlaikus „brutāla” un „manierīga”, „klusināta” un „sprādzienbīstama”, tomēr ik reizi visas Hermaņa izrādes aptver cilvēku – gan skatītāju, gan aktieri – cieņu nepazemojošs šarms. Es to dēvētu par īpašo Hermaņa cilvēcības metodi.

Arī tagad, atmiņā atsaucot „forte forte” programmas ietvaros līdz Rīgai atvestās divas izrādes, ko Hermanis iestudējis Rietumeiropas dramatiskajos teātros (kopumā ārzemēs A. Hermanis desmit gadu laikā režisējis 25 izrādes un operas) – pēc Nobela prēmijas literatūrā laureāta Īzaka Baševisa Zingera stāstiem veidoto divdaļu izrādi „Vēlie kaimiņi” no Minhenes „Kammerspiele” (2009) un Cīrihes „Schauspielhaus” uzvesto autorkompozīciju „Tēvi” (2006), kas vēlāk kļuva par prestižā Vīnes Burgteātra (Burgtheater) „īpašumu” un tiek joprojām izrādīta), Latvijas skatītājam, manuprāt, svarīgs ir ne tik daudz profesionālais, cik cilvēciskais diskurss, kādā abas izrādes atrodas.

Par Hermaņa režijas profesionālajām niansēm lai runā teorētiķi viesizrāžu laikā rīkotajā starptautiskajā konferencē, kas notiks no 31. janvāra līdz 1. februārim JRT telpās.

 

„Vēlie kaimiņi”/„Spate Nachbarn” ir koncentrēta tuvplāna izrāde diviem teicamiem vācu vecākās paaudzes aktieriem Barbarai Nisei (Barbara Nüsse) un Andrē Jungam (André Jung). Divi paradoksāli un groteski, taču vienlaikus – līdz asarām aizkustinoši emocionāli stāsti par (vecuma) vientulību. Telpogrāfes Monikas Pormales iekārtotā vide – Maiami tipveida bezdvēselisks dzīvoklis ar skatu uz okeānu (I daļā) un skatuves priekšplānā izvirzīta mistiķes/zīlnieces šaurā pieņemamā viesistabas strēle – burtiski izspēlē divu vientuļu cilvēku dvēseles mokas, kas ieraugāmas fiziski – pirmkārt, jau acīs. Hermanis izmanto rituālās darbības – ikdienišķo skopā Harija Bendīnera ceļu no gultas līdz ledusskapim pēc regulārajām pārslām un piena, tad līdz tuvējai bankai (bijušais mākleris nav zaudējis interesi par ienesīgiem naudas darījumiem), līdz balkonam „ar smuku skatu” un gultā atpakaļ. Līdz kamēr cilvēks, kurš sarunājas pats ar sevi, neiepazīstas ar pārlieku ekscentrisku, izkāpinātu, varbūt pat uzbāzīgu būtni (Barbara Nise) – to dzīvo, elpojošo, jūtošo iemeslu, lai tad nu beidzot kopīgi atklātu savus bēdīgos dzīvesstāstus. Bet realitāte Bendīneram piespēlē lielu pārsteigumu…

Otrā „Vēlo kaimiņu” novele ir vēl traģikomiskāka, izaicinošiem teatrāliem atribūtiem „piparota” un tāpēc jo smeldzīgāka. Divu Ņujorkas ebreju pensionāru – pašpasludinātās telepātes/gaišreģes Kopickas kundzes psihoterapeitiskie seansi ar Kališera kungu, kurš pats nesaprot, ar cik simtiem kaišu viņš slimo, pārvēršas teju budistiskā ceļojumā iekšpus – savās dvēselēs, kur kaut kas dzīvs joprojām brēc pēc mīlestības. Izcils aktieru duets. Virtuozi dialogi un dažas spēcīgas teatrālas metaforas.

„Tēvi”/„Väter”

Iestudējums fascinē ne tikai kā A. Hermaņa jau Jaunajā Rīgas teātrī „iekoptā” reālu cilvēkstāstu montāža (to atradīsim arī viņa režijas darbos Maskavā – „Šukšina stāsti”, Ķelnē – „Ķelnes afēra” u. c.), kurā trīs aktieri – vācietis Olivers Stokovskis, latvieši Gundars Āboliņš un Juris Baratinskis – visai intīmā formā stāsta par saviem tēviem (nav pat būtiski, vai stāsti ir dokumentāli, jo aktieru atmiņā tie vienalga ir „autentiski”, eksistējuši, notikuši).

Fascinējošākais izrādē ir tas, kā mijiedarbojas teātris un dzīve – kad aktierī darbojas profesionāla paņēmienu skola (ko īpaši akcentē tas, ka skatītāji „dzīvā izpildījumā” var novērot, cik skrupulozi strādā grima un sejas plastikas mākslinieki, pārvēršot dēlu sejas tēvu seju kopijās, kuras līdz tam vērojām uz skatuves milzīgu fotoplanšetu formātā), kad viņā iedarbojas instinkts imitēt to, kas vistuvākais – savu radītāju, savu tēti. Ne velti saka – izspļauts tēvs…

„Dēla un tēva saites ir viens no lielākajiem pasaules noslēpumiem,” tā saka režisors, divu dēlu tēvs Alvis Hermanis. Katrā ziņā šī izrāde, galvoju, var atstāt krietnu emocionālā šoka iespaidu. Protams, ja neuzskatāt sentimentu par lieku greznību šajā racionāli paviršajā laikmetā. Šoku – un ne tikai uz lieliem puikām.

Vairāk informācijas par festivālu „forte forte" var atrast Latvijas Jaunā teātra institūta mājaslapā.

0 komentāri

Komentāru nav