Garā gadsimta valdzinājums. Kinorežisors Dāvis Sīmanis

Garā gadsimta valdzinājums. Kinorežisors Dāvis Sīmanis
Kaspars Garda, Rīga 2014
Dāvis Sīmanis ir latviešu kinorežisors. Lai gan studējis vēsturi un filozofiju, pašsaprotami vienmēr bijis kino vidē. Viņa tēvs ir pazīstamais latviešu kinooperators, arī Dāvis Sīmanis. „Rīga 2014” programmā top jauna režisora veidota dokumentālā filma „Escaping Riga” par divu slaveno rīdzinieku – Jesajas Berlina un Sergeja Eizenšteina – kopīgo bērnības pilsētu, paralēlajām dzīvēm un satikšanos pēc 30 gadu pārtraukuma Maskavā.

Dāvis Sīmanis iepriekš veidojis neparastas un spilgtas dokumentālās filmas. Ar savu debijas darbu „Versija. LNO” 2006. gadā izpelnījies profesionāļu atzinību un Nacionālo kino balvu „Lielais Kristaps”. Tam sekojušas arī vairākas citas atzinīgi novērtētas filmas, tostarp fundamentālais darbs vairāku gadu garumā „Pēdējā tempļa hronikas” par jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecību un tās simbolisko nozīmi sabiedrībā, kā arī „Valkyre Limited” – stāsts par mākslinieka iekšējo kauju starp iecerēm, iespējām un realitāti, iestudējot Riharda Vāgnera operu „Valkīra”.

Šobrīd top arī pirmā Dāvja Sīmaņa spēlfilma „Pelnu sanatorija”, kas līdzīgi kā jaunā „Escaping Riga” runā par laikmeta, kultūras un domāšanas iznīcību, ko nes sev līdzi Pirmais pasaules karš. Režisors neslēpj, ka „garais gadsimts” un tā bojāeja (pastāv uzskats, ka 19. gadsimts ildzis līdz 1914. gadam, kad sākās Pirmais pasaules karš) viņu valdzina un reizē biedē. Režisora klusais sapnis ir lauku īpašums, kur 19. gadsimta Eiropas aristokrātijas cienīgi varētu pavadīt vismaz pāris nedēļu vasarā – veltot laiku garām, filozofiskām sarunām, pastaigām parkā, brokastīm noteiktā laikā un vakariņām, pirms kurām visi pārģērbjas.

„Escaping Riga” pirmizrāde gaidāma 2014. gada aprīlī, kas ir nedaudz vēlāk, nekā sākotnēji bija plānots. Režisors saka, – jebkura filma top savā termiņā, to īsti nevar nokontrolēt, kā, piemēram, pirmizrādi teātrī vai koncertu, kam ir nolikts noteikts datums. Filmas veidošanā laika kods ir atvērtāks. Līdzīgi ir ar gleznu izstādes veidošanu. Pēdējie darbi, kas tapuši naktīs pirms pašas izstādes, ir pārāk sasteigti, ko ekspozīcijas kontekstā var redzēt. Tāpat ar filmu. Tomēr izstādē katrs darbs pastāv arī atsevišķi, un var novērtēt to, kas ir tapis mierā un saskaņā, bet kino diemžēl tā nevar nošķirt, un sasteigtais visu sabojā.

 

Cik gadu esi strādājis pie šīs filmas?

Nu jau pagājuši, ja nemaldos, četri gadi.

Tas ir diezgan ilgs laiks. Ja skatās sākumpunktu pirms šiem četriem gadiem, tad cik šā brīža rezultāts atšķiras no sākotnējās idejas?

Šī filma ir diezgan komplicēta pēc sava uzstādījuma. Tā veidota kā „doku-drāma” jeb dokumentāla spēlfilma. Tas nozīmē, ka tiek inscenētas dokumentālas situācijas, ņemot vērā vēsturiskus avotus. Tāpēc šādas filmas iecerei jābūt ārkārtīgi precīzai, lai to vispār realizētu.

Jebkurā gadījumā, ja esi izveidojis filmu, tad galarezultātā redzi, cik ļoti tā tomēr atšķiras no sākotnējās ieceres. Taču šoreiz pat varu teikt, ka rezultāts un sākotnējā iecere nav tik ļoti tālu viena no otras.

Kāpēc tev šķita būtiski par šīm personībām stāstīt, izmantojot, kā tu pats iepriekš esi teicis, „dokumentālo mistifikāciju”? Tas tomēr no skatītāja prasa jau zināmu sagatavotību un priekšzināšanas par šiem abiem cilvēkiem, kuri, būsim godīgi, neņemot vērā pasaules mērogu, Latvijā nav īpaši populāri.

Pirmkārt, ir bijušas jau vairākas dokumentālās televīzijas filmas gan par Sergeju Eizenšteinu, gan Jesaju Berlinu. Tādēļ mēģināt vēlreiz parādīt, ka varam izveidot paši savu dokumentālo filmu, nevarētu būt mūsu mērķis. Izvēle strādāt šādā manierē ir vairāk saistīta ar intrigu, ko veido viņu dzīves.

Viņi abi nāk no Rīgas, vienā laikā to pamet un pēc ļoti ilga perioda satiekas vēlreiz. Turklāt šī tikšanās reize, kas notiek īsi pirms Eizenšteina nāves, savā ziņā atgriež viņus atpakaļ vietā, kas abiem ir kopīga – Rīgā.

Tas ir brīdis, kas saista arī mūs, kas skatās vēsturē, ka varbūt aiz oficiālajām biogrāfijām ir slēpies vēl kaut kas, kādas kaislības, emocijas. Kaut kas tāds, ko nevaram ieraudzīt, lasot ierakstu „Vikipēdijā” vai vēl kaut kur. Gandrīz neviena „runājošā galva” mums nevarētu izstāstīt to, ko vēsta šī filma. Tā pastāstīs arī dažādas, varētu pat teikt, pikantas, traģiskas un ļoti intīmas epizodes viņu abu dzīvēs.

Mēs nodarbojamies ar šo vēsturisko rekonstrukciju, lai nonāktu tiešā Eizenšteina un Berlina tuvumā. Ir aktuāls jautājums – kā pietuvināt skatītāju dokumentālajam kino? Skatītājs kaut kā izvairās no tā, un arī, kā teici, no šīm divām personībām. Bet viņi, iespējams, ir izcilākie cilvēki, kas nākuši no Rīgas. Tāpēc mēģinu veidot filmu, kas gan spēj piekļūt skatītājam, gan apliecināt šo abu cilvēku nozīmi šeit.

 

Eizenšteins un Berlins ir izcili, lai raksturotu laikmetu, kas man vēsturē vienmēr ir interesējis – Pirmais pasaules karš un laiks pēc tā. Viņi ar savām dzīvēm raksturo šo periodu – šīs personības ir visu notikumu epicentrā, pārstāv gan valdošās, pilnīgi pretējās, ideoloģiskās pozīcijas, gan atspoguļo sociālo griezumu, nacionālo jautājumu... Ir ļoti daudz elementu, kurus ir interesanti tīri vēsturiski pētīt, bet cilvēciski viņi ir tik līdzīgi – gan avantūrista daba, neizmērojamas intelektuālās spējas, radošums. Tikai politiskās platformas ir tās, kas viņus šķir.

Tas ideāli iederas „Rīga 2014” programmas tematiskajā līnijā „Brīvības iela”, kas runā ne tikai par Pirmo pasaules karu, bet arī par tām milzīgajām pārmaiņām, ko tas nes Eiropai un tās sabiedrībai, par pasauli, kas aiziet uz neatgriešanos.

Šī tēma mani ļoti fascinē. Manuprāt, tā ir tik milzīga traģēdija! Visa šī kultūra, apgaismības mīta kultivēšana, kas visu 19. gadsimtu ir turpinājusies. Galu galā, pārliecība par cilvēka prātu kā kaut ko visvarenu, kas var pārspēt jebkuru māņticību, cilvēka muļķību, vienā brīdī izgāžas – brutāli IZGĀŽAS.

Paliek situācija, kad tukšā laukā ir jāmeklē kaut kādas vērtību paliekas. Un to nav. Tad arī veidojas visādas maldu „reliģijas”, kam cilvēki tic un masveidā seko. Kā rakstīja Normans Deiviss [Norman Davies, ievērojams britu vēsturnieks – red.] – tas ir laiks, kad „pasaule bija sajukusi prātā”, un reāli arī bija.

Šis laikmets, lai arī cik traģisks, vienlaicīgi brīžiem ir ļoti komisks. Jo nav jau tikai traģēdija, ir arī daudz absurdi smieklīgu lietu. Vienlaicīgi ir arī mežonīgs radošums.

Ja nebūtu šā kara, nebūtu kaut vai avangarda kino, uz ko, starp citu, atsaucamies filmā ļoti daudz. Izmantojam elementus no tā laika kinematogrāfa. Ne tikai no paša Eizenšteina filmām, bet arī no dažādu citu režisoru darbiem.

Veidojot „doku-drāmu” jeb „dokumentālo mistifikāciju”, tu neizbēgami kaut ko arī subjektīvi interpretē, pat ņemot vērā, ka esi pamatīgi strādājis ar arhīvu materiāliem. Vai tevī nestrīdas mākslinieks–režisors ar vēsturnieku, domājot par atbildību, ka cilvēki filmu varētu uztvert kā neapstrīdamu vēstures avotu?

Te man ir konkrēta pozīcija, var pat teikt, teorija par šo metodi, kādā veidā būtu jāstrādā ar vēsturisko materiālu filmās. Mana specializācija, studējot doktorantūrā, ir tieši vēstures interpretācija kino.

Manuprāt, filmās ļoti skaidri ir jānodala stilizācijas līmenis no vēsturisko faktu līmeņa, un tas ir iespējams tikai tad, ja šī stilizācija, kaut kāda mākslīguma ieviešana ir apzināta.

Tad skatītājam ir iespēja pašam būt vēsturniekam – amatierim un nošķirt – aha, ir aktieri, kas mākslīgi izspēlē kaut kādas epizodes, bet ir arī reāli fakti.

Filmā ir aizkadra balss, kas izklāsta manu nostāju un manu faktu interpertāciju. Es atklāti skatītājam pasaku, kādi ir spēles noteikumi.

 

Ļoti daudzas vēsturiskās filmas ir pakļautas skaidriem dramaturģijas likumiem – viena galvenā varoņa shēmai. Bet tā vēsturē nekad nav bijis, ka visu paveic viens cilvēks. Pat runājot par karavadoņiem vai, kā politiskajā vēsturē raksturīgi, vienu līderi, kas visu izdara, vienalga kopumā tā ir masu vēsture. Tas ir viens no elementiem, kas, vēsturei ienākot kino, to kropļo. Un, ja šis nošķīrums starp stilizāciju un faktiem nav acīmredzams, tad problēma ir tā, ka ar kino starpniecību mācāmies ļoti lielu maldu vēsturi. Šobrīd pēc aptuvenām aplēsēm 95% to, ko saucam par vēsturisko atmiņu vai vēsturisko apziņu, veido tieši kino. Pat ļoti daudz vidusskolu līmenī vēsture tiek mācīta, rādot filmas, kas ir absolūti kļūdainas.

Tas ir diezgan bīstami.

Jā. Tāpēc arī filma „Escaping Riga” ir eksperiments manai teorijai, par ko arī cenšos aizstāvēt disertāciju. Kādā veidā, pastāvot šim nošķīrumam starp interpretāciju un faktiem, varam iegūt salīdzinoši patiesus vēstures slāņus.

Tad vēstures bakalaura programmas pamati, avotpētniecības teorijas utt. tev vairāk palīdz, nevis traucē.

Skaidrs, ka kaut kādā izpētes līmenī tas palīdz. Protams, kaut kāda dabiskā slinkuma vai kādu citu iemeslu dēļ, vēl augstskolā mācoties, vienmēr centos izvairīties no aktīvas arhīvu apmeklēšanas [smejas – red.]. Tomēr spēja strukturēt zināšanas un spēja analizēt avotos, kā „Escaping Riga” gadījumā vēstules, autobiogrāfiskos tekstus, ir tad, ja bijusi iepriekšēja pieredze.

Varbūt vari atklāt kādus konkrētus faktus, kas tiek apspēlēti filmā, bet līdz šim nav īpaši izcelti oficiālajās biogrāfijās?

Nevarētu teikt, ka filmā ir kāds fakts, kas ir jauns un absolūti unikāls. Abus – gan Eizenšteinu, gan Berlinu – akadēmiskā līmenī ir pētījuši daudzi, un ir skaidrs, ka nevarētu atklāties vairs nekas nezināms. Taču ir fakti, ko vienkārši izlaiž. Tās pamatā ir nelielas detaļas. Piemēram, kāds smieklīgs atgadījums Īrijā, kad Jesaja Berlins ar vienu no saviem draugiem braukā ar mašīnu pa turienes laukiem. Viņi „nesas” milzīgā ātrumā un notriec kādu večiņu, kas iet ar savu ēzeli. Šajā situācijā abiem vaininiekiem parādās nevis kaut kāda traģiska nožēla, bet viņu attieksme ir absolūti bezbēdīga.

Tobrīd viņi ir jauni cilvēki, kuriem visa pasaule šķiet atvērta, un šo faktu ar večiņu viņi uztver kā vēl vienu bezrūpīgu notikumu.

Gan Sergejs Eizenšteins, gan Jesaja Berlins ir izdarījuši fundamentālu darbu, tāpēc „nopelnījuši” , ka par viņu ikdienu un to, kā viņi līdz šim dižumam ir nonākuši, neviens nerunā. Filma „Escaping Riga” kaut kādā ziņā mazliet cilvēcisko, dod iespēju abiem ģēnijiem nokāpt no saviem podestiem. Arī viņi mīlēja, cieta un nonāca eksistenciālās pārdomās par to, ka viņu laiks kādreiz beigsies.

Ņemot vērā tavu interesi par 19. un 20. gadsimtu miju un Pirmo pasaules karu, lieks ir jautājums par izvēlēto vēsturisko periodu tavai pirmajai spēlfilmai „Pelnu sanatorija”.

Tas lielā mērā ir noticis, pateicoties Berlina un Eizenšteina tēmai, pat vēl vairāk esmu šim laikam pieķēries. Vienmēr esmu sajutis to, ka īstā kultūra, īstā dzīve un cilvēku cieņpilna eksistence ir bijusi tieši 19. gadsimtā..., vismaz izglītotu un pārtikušu cilvēku vidū. Es to saskatu dažādos sīkumos, piemēram, epistolārais žanrs, kā cilvēki raksta un domā, kā spēj sakārtot ikdienas ritmu. Tad nāk karš, kas to visu pilnībā iznīcina. Latvijas gadījumā tas nozīmē daudz, jo ir iespēja dzimt mūsu nacionālajai valstij. Tomēr no kopējās civilizācijas, eiropeiskās kultūras viedokļa, Eiropas šarms un gaume tiek zaudēta.

Berlins un Eizenšteins savā ziņā vēl ir šīs 19. gadsimta eiropeiskās kultūras augļi. Un savu pirmo impulsu viņi abi ieguva Rīgā, kas tajā laikā ir tāda daudzkultūru metropole, kura var konkurēt Eiropas līmenī. Rīgas faktoru viņu abu biogrāfijās nedrīkst novērtēt par zemu.

Rīga kā 19. gadsimta Eiropas kultūras galvaspilsēta tādā nozīmē, ka tā ierindojas līdzvērtīga starp sava laika kultūras metropolēm?

Pilnīgi noteikti. Tā laika Rīgai ir atbilstošs metropoles statuss. Pietiek paskatīties 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Rīgas fotogrāfijas – kāda izskatās pilsēta! Tas ir cits diženums, plašums, pārliecība par sevi! Kāpēc Rīgā tajā laikā ceļ slavenās jūgendstila ēkas? Vai tāpēc, ka tas būtu Krievijas impērijas nomales provinciālais kičs? Nē, vienkārši cilvēki ir pārliecināti, ka var to atļauties. Tie ir pašpārliecināti Eiropas kultūras patērētāji.

Ja vajadzētu veidot filmu par Rīgu kā par Eiropas kultūras galvaspilsētu šodien, ko tev liktos svarīgi pateikt un parādīt?

Godīgi jāatzīstas, par šodienas Rīgu runājot, ir iestājies tas īpatnējais stāvoklis, ka, dzīvojot šeit, pilsētu pārāk labi pazīstu, un ir grūti pateikt, ko gribu no šīs vietas parādīt citiem. Man būtu sarežģīti veidot filmu par Rīgu, nekļūstot tieši tik banālam, kāds ir ikviens, kurš veido reklāmfilmas, rādot Doma baznīcu un priecīgus cilvēkus Dziesmu svētkos. Mēs – rīdzinieki – vairs nevaram Rīgu novērtēt un reizēm to ignorējam, jo šī dzīves telpa ir pašsaprotama. Ja ikviens no mums izietu pilsētā, kaut vai savas mājas apkārtnē, un pilnībā mēģinātu norobežoties no fakta, ka piederam šai vietai, un paskatīties apkārt – uz arhitektūru, vidi. Konstatētu tik daudz interesantu, aizraujošu, skaistu lietu un ļoti daudz noslēpumu.

0 komentāri

Komentāru nav