„Mīlestība ir Dieva dāvana, ko jāprot saņemt!”

„Mīlestība ir Dieva dāvana, ko jāprot saņemt!”
Kaspars Garda, Rīga 2014 . Režisors Edmunds Freibergs
Una Griškeviča
Tā sarunā ar kultūras portālu „Rīga 2014” saka Nacionālā teātra režisors Edmunds Freibergs, kura iestudētās Ferenca Molnāra lugas „Lilioms” pirmizrāde gaidāma jau šo svētdien, 28. aprīlī. Šķiet, viņa mājīgajā kabinetā pirmizrādes nedēļā neesam vienīgie viesi – režisors smej, ka atkal jūtoties nonācis uzmanības centrā un neviens pašlaik nevaicājot: „Kas ir Edmunds Freibergs?”

Sarunas sākumā teicāt, ka jaunības gados jums pat dažkārt esot bijis jāfotografējas kokā... Vai tas nozīmē, ka „Liliomuiestudējat jaunības gadu nostalģijas ietekmē? Jo iepriekšējais iestudējums, šķiet, bija pirms gadiem četrdesmit.

, tieši pirms četrdesmit gadiem, ka zināmā mērā svinēsim „Lilioma” jubileju. Bet nav jaunības gadu nostalģija. ir tāda sajūta: jo tu ilgāk šajā pasaulē dzīvo, jo tev gribas, strādājot uz skatuves, dot cilvēkiem pozitīvas un siltas emocijas. Savukārt jaunībā gribas kaut ko tādu asāku. (Domā.) Šī luga man patīk un ir ļoti mīļa, un droši vien tam arī bija jābūt, ka tiek iestudēta tieši tagad. Viss notiek , tam ir jānotiek.

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

Bija runa, ka „Lilioma” iestudējumu vajadzētu veidot uz teātra simtgadi, kas būs pēc pieciem gadiem. (Smejas.) Teicu: ja gribat, lai es to iestudēju, varbūt dodiet iespēju tagad, jokas zina, kas notiks pēc pieciem gadiem? Varbūt būšu pilnīgā pensijā vai vispār citā pasaulē... Tad teātris nāca pretī un ļāva man izrādi iestudēt tagad.

Manuprāt, „Lilioms” ir Nacionālā teātra vizītkarte.

Ir gan, bet vairāk jau Lilioma dziesmas dēļ. Uldis Dumpis reiz ļoti pareizi pateicalielā leģenda ap šo izrādi ir tieši tās dziesmas dēļ. Ar daudziem runājot, visi sakamēs zinām, mēs zinām! Kad viņiem prasa, ko viņi zina, vienīgā atbilde ir dziesmas rindiņa: atkal, atkal ir debesis pušu. Bet ir jau izrādē arī citas dziesmas: Muškātnes dziesma un Mičūra dziesma.

„Tā Imanta Kalniņa mūzika ir brīnišķīga, un Māra Čaklā dziesmu tekstiārkārtīgi skaisti!”

Imants Kalniņš ar savu mūziku toreiz iepūta izrādei dzīvību. Tāpat „Princim un ubaga zēnam”.

Ja jums vajadzētu pastāstīt, par ko ir izrāde...

... tad stāsts būtu pavisam īss un tradicionāls – par mīlestību, par to, ka mīlestība ir Dieva dāvana, kas ne katram tiek dāvāta un ka to Dieva dāvanu vajag prast saņemt. Taču Lilioms šo dāvanu neprot saņemt, viņš to pazaudē. Bet Jūlija, būdama sieviete, spēj šo mīlestību sevī saglabāt pašvērtību. (Domā.) Tas ir stāsts par to, ka Jūlija spēj Liliomu sevī saglabāt arī tad, kad viņa vairs nav. Viņa par to dzied, saglabā Liliomu caur abu kopīgo bērnu, tur to sirdī un glabā. Taču Liliomam, kuram Dievs uzdāvina Jūlijas brīnišķīgo mīlestību, izšļūk caur pirkstiem.

Aktieri Uldis Dumpis un Elza Radziņa iepriekšējā Lilioma iestudējumā. Publicitātes foto

 

Lilioma loma vienā sastāvā uzticēta arī jaunajam aktierim Kasparam Dumburam. Šķiet, viņam ir dubultatbildība, jo savulaik Ģirts Jakovļevs un Uldis Dumpis šīs izrādes latiņu pacēla ļoti augstu.

Kaspars būs tāds, kāds viņš irar savu dabu, izpratni par lomu. Par to atbildību... Protams, tas ir briesmīgika atbildības nasta kādreiz spiež un traucē jaunradīt. Bet latiņa arī ir nosacīta... Nu, kurš vairs atceras, Dumpis un Jakovļevs spēlēja? Atceramies vienu kinokadru, kur Jakovļevs sēž karuselī un dzied Lilioma dziesmu. Viņš bija viegls un artistisks, tas . (Klusē.) Mēs it visi zinām, ka Lilioms bija romantiskais varonis, bet būtībā viņš bija „bosiks”. Romantiskais blēdis... (Smejas.)

„Manuprāt, šī loma ir skaista ar to, ka tajā ir tik plaša amplitūda: sākot no žigolo un pašpārliecināta blēža līdz ļoti jutīgam, emocionālam cilvēkam un māksliniekam.”

Kad viņam atņem iespēju būt karuselī, kas ir nomales cilvēku paradīze... Iedomājieties kalpones, kuras  visu nedēļu krājušas naudiņu, lai svētdien būtu iespēja pavizināties karuselī un palaizīt cukurvati, bet pats galvenaisredzēt Liliomu un cerēt, ka viņš apsēdīsies viņām blakus... Un turpat blakus ir otrs Lilioms: cilvēks, kurš jūtas vientuļš, nevar atrast vietu dzīvē, un vēl vienskauslīgais Lilioms, kurš sit savu sievu... ir ļoti laba, interesanta un bagāta loma.

Lilioms Kaspars Dumburs, Jūlija Agnese Kostigova. Foto: Jānis Deinats

Kaspars tiks galā?

Es viņam ļoti ticu! Ja neticētu, tad šo lomu neuzticētu. , viņam varbūt vēl nav tādas pieredzes, taču turu īkšķi, lai viss izdotos, un mēģinu palīdzēt. Otrā sastāvā spēlē Ivars Kļavinskis, kuram ir daudz lielāka pieredze uz skatuves. Taču man šķiet, ka šajā izrādē ir lieta, kas var palīdzēt nospēlēt Lilioma lomu ir jaunība. Tāpēc arī Jūlijas lomu uzticēju otrā kursa studentei Agnesei Kostigovai. Ļoti jauka meitene! Protams, viņai arī nav lielas pieredzes, taču viņas daba, manuprāt, dod viņai priekšrocību izdzīvot Jūlijas lomu. Un varbūt ne tik daudz ar aktiermeistarību, bet ar savu cilvēcisko un sievietes būtību. arī ir tāda ļoti skaista lieta!

„Ir ļoti daudz brīnišķīgu aktieru, bet – cik ir aktieru, kas spēj nospēlēt mīlestību? Dzīvē viņi var būt mīlētāji un mīloši cilvēki, bet nospēlēt uz skatuves un pārliecināt par savām mīlestības jūtāmtas jau ir kaut kas cits.”

Tas ne visiem ir dots. Bet man šķiet, ka Agnesei tas ir dots.

Bet vajadzīga taču arī kaut kāda dzīves pieredze, lai mīlestību nospēlētu uz skatuves.

(Smaida.) Domāju, ka Agnese varēs nospēlēt, joviņa šovasar gatavojas precēties. Un bez mīlestības jau diez vai precas...

Atgriežoties pie dziesmām – vai izrādē skanēs visas, kas bija arī iepriekšējā iestudējumā?

Tā man bija liela problēma, jo – Alfrēda Jaunušana izrādē (viņš bija iepriekšējā iestudējuma režisors – red.) visas dziesmas skanēja prologā, veidojot tādu kā dziesmu karuseli. Domāju, ko man darīt, jo atkārtoties negribējās. Sākumā gribēju dziesmas likt visā izrādes garumā, bet tad nolēmu rīkoties citādāk: tā kā trīs no šīm dziesmām – Marijas jeb Marikas dziesma, Jūlijas dziesma un Muškātnes dziesma – ir par mīlestību, lai gan pavisam dažādu mīlestību, ieliku tās izrādes sākumā, lai uzreiz emocionāli pieteiktu mīlestības tēmu. Sākumā skanēs arī Lilioma dziesma – to kopā dziedās jaunais Lilioms ar iepriekšējās izrādes Liliomu. Un tikai Fičūra dziesma skanēs izrādes laikā.

Foto: Jānis Deinats

Izrāde stāsta par Liliomu – iekšāsaucēju karuselī. Bet vai jums pašam bērnībā patika vizināties ar karuseli?

Manā bērnībā – piecdesmitajos gados – tas prieks bija ļoti, ļoti rets. Man ļoti gribējās, un tagad sāku domāt, vai manā bērnībā Rīgā vispār bija kāds karuselis... Un man šķiet, ka bērnībā šis prieks man gāja secen; tikai zināju, ka tādi karuseļi ir un biju tos redzējis bilžu grāmatās. Tāpēc sanāca ļoti dīvaini: kad biju jau tādos solīdos gados – starp trīsdesmit un četrdesmit gadiem – un pirmoreiz tiku uz Ameriku, mūs vienu dienu aizveda uz Disnejlendu. Tur bija amerikāņu kalniņi, un kas tik vēl ne. Briesmīgākajos jau mūs nesēdināja, bet tas bija skaisti!

„Nevaru jums izstāstīt, cik šausmīgi laimīgs es biju! Biju gatavs izmēģināt visas atrakcijas pēc kārtas: braukt ar karuseļiem un pirātu kuģiem... Biju tik laimīgs! Acīmredzot tā bija tāda paškompensācija par to, ko nedabūju bērnībā. Ja man šodien kāds teiktu: tu atkal vari tikt uz Disnejlendu, es būtu gatavs! Man šī lieta ļoti, ļoti patīk.”

Kad aizbraucu uz Parīzi, braucot mājās vienmēr domāju: atkal aizmirsu, ka pie Parīzes taču arī ir Disnejlenda! Cilvēkiem droši vien būtu interesanti paskatīties, kā viens vecs onkulis dzīvojas pa visām tā atrakcijām... Karuselis taču ir kaut kas skaists!

Varbūt izrādes veidotāju komanda varētu visi aizbraukt uz Budapeštu, kur dzīvoja Ferenca Molnāra lugas varonis un izvizināties ar karuseļiem?

 Tā jau aktieri vienmēr saka: kad iestudē kādu franču lugu, tad jābrauc uz Parīzi. (Smaida.) Augstākais, ko mēs esam atļāvušies – aizbraukt uz Blaumaņa „Brakiem” tad, kad veidojām Blaumaņa „Ļauno garu”. Un, kad iestudējām Upīša „Zaļo zemi”, izmetām loku pa Skrīveriem – tur, kur Brīviņš brauca ar savu pajūgu... Tagad jau tā nav liela problēma – ja ir nauda, tad var aizbraukt.

Foto: Kaspars Garda, Rīga-2014

 

Stāstījāt, ka „Lilioms” iestudēts gan kā balets, gan arī Viļņā tapusi izrāde. Vai šī tēma pēkšņi kļuvusi aktuāla tādēļ, ka cilvēkiem trūkst mīlestības?

Jā, tas varētu būt viens arguments. Otrs: šī tiešām ir ļoti pateicīga luga – arī, lai izveidotu baletu un filmu. Jo tas stāsts jau ir ļoti skaists. Protams, lai to nospēlētu, aktieriem jābūt ļoti atdevīgiem.

Karuselis taču uz skatuves būs?

Nē, nebūs gan. (Smaida.) Tāpēc ka vienmēr interesants ir tas, par ko skatītāji var fantazēt. Karuseļa mūzika būs, arī klātbūtnes nojausma, ka tas karuselis tur ir. Redziet, uzlikt karuseli uz skatuves – tā daļēji ir ilustrācija, turklāt šajā gadījumā karuselis ir kaut kas vairāk par reālo karuseli – tā ir ārpilsētas cilvēku paradīze, kur ir Lilioms, kas rada viņiem prieku. Jo – Lilioms ir mūžīgs. Viņš ir tas vīrieša tips, kas sievietēm patīk. Nevis tas pareizais, jo sievietes allaž mīl tos drusciņ dullos, nepareizos un neatkarīgos, un reizē romantiskos. Un man liekas, ka Lilioma leģenda – tāpat kā šis vīrieša tips – būs mūžīga.

0 komentāri

Komentāru nav