Ir vai nav? Recenzija filmai par Alvi Hermani

Ir vai nav? Recenzija filmai par Alvi Hermani
Publicitātes foto
Kristīne Matīsa, „Kino Raksti”
31-01-2014 A+ A-
Žurnāla „Kino Raksti” galvenās redaktores Kristīnes Matīsas recenzija par Ginta Grūbes filmu „Vairāk nekā dzīve”, kas veltīta Alvja Hermaņa daiļradei.
"Vairāk nekā dzīve” (dokumentālā filma, 2014, 52’)

Režisors: Gints Grūbe

Operators: Andrejs Rudzāts

Skaņa: Normunds Kļaviņš, Jānis Zaneribs

Montāža: Armands Začs

Komponists: Jēkabs Nīmanis

Producente: Inese Boka-Grūbe

Studija: „Mistrus Media”

 

Pirmkārt, ir lieliski, ka filmu par Alvi Hermani (nu labi, ne par Hermani, bet par viņa tā saukto metodi) uzņēmis tieši vēsi saprātīgais un analītiskais Gints Grūbe – tāpēc filmā nav nekā no tādiem svētsvinīgiem piedvesieniem uz ģībšanas robežas, kādi reizēm parādās Latvijas publiskajā telpā un figurēja arī filmas priekšreklāmā – ah, Alvis Hermanis, ah, Eiropā atzītais latvju ģēnijs...

Otrkārt, Andrejs Rudzāts jau kuro reizi pierāda, ka ir patiešām lielisks operators, kurš pat mēbeļu kaudzi var iespaidīgi nofilmēt – filmas sākuma scenogrāfisko elementu pasāža ir kā skaista gleznu virtene, kas pilnīgi iegremdē skatītāju teātra sajūtās. Un vēlāk viena Daudziņa tēla prototipa, „žīdu-boļševiku” nīdēja portrets izgaismots un nofilmēts tik jaudīgi, ka aizmirstas pat klausīties, kādu pasaules sazvērestību viņš tur tobrīd atmasko...

Un treškārt – gredzens, kas savieno filmas sākumu un beigas, ir absolūti lielisks, iedarbīgs un arī uzjautrinošs izgudrojums, lai gan tas (varbūt netīši) vēl vairāk sakāpina jautājumu, kas briest jau visu filmas laiku. Filma, kā jau teikts, ir nevis par Hermani pašu, bet par viņa metodi – taču šī metode ir (vismaz filmā izskatās) vienkārša kā trīs pirkstu kombinācija, un kas tur ko veselu stundu ņemties? Atvainojiet par vulgarizēšanu, bet – Daudziņš aizbrauc uz veterānu saietu, noskata vecīti, parunājas ar viņu, pēc tam no diktofona ieraksta izceļ spilgtākās epizodes un iemācās no galvas... Atnāk Hermanis, noskatās, mazliet pieregulē, un izrāde gatava! Zināmu dziļumu šis process iegūst vienīgi tad, kad Alvis Hermanis nejaušā vācu taksistā atpazīst paša iestudētās izrādes varoni, vai tad, kad trīs dažādos teātros trīs prototipi ierauga sevi uz skatuves... Tas tur, uz tās skatuves, protams, ir kāds trešais – ne aktieris un ne prototips -, bet par to man arī pirms filmas nebija nekādu šaubu.

Varbūt tas arī ir Hermaņa un Grūbes smalkais joks? Ka nekādas metodes nemaz nav?

0 komentāri

Komentāru nav