Kad tumsa pārvēršas par gaismu un sniegs liesmo. Atklāšana Ūmeo

Kad tumsa pārvēršas par gaismu un sniegs liesmo. Atklāšana Ūmeo
Kaspars Garda, Rīga 2014
Kristīne Budže, Rīga 2014
Ūmeo ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem, un zviedri šo kārti izspēlēja kā galveno trumpi arī jaunā pagodinošā statusa atklāšanā 31. janvārī un 1. februārī. Viņi sevi pieteica kā ziemas pilsētu, Ūmeo centru pārvēršot par sniega valstību ar cietokšņiem-milzu slidkalniņiem, mākslas projektiem, performancēm un ledus skulptūrām, kuru autori bija gan zviedru vietējie mākslinieki, gan viesi. Taču galvenie pilsētas saimnieki bija sāmi, kuru lielākā mītnes vieta tika ierīkota rātslaukumā ar ugunskuriem un milzu katliem ar karstu ziemeļnieku zupu un tēju. Ziemeļbriežu ādas klāja teju katru sniegoto kvadrātmetru, bet briežu ragi veidoja vērienīgus pilsētvides rotājumus, kuriem pa vidu paši sāmi koši zilajos tradicionālajos tērpos, pilsētnieki, tūristi un viesi, no kuriem vislielākais gods tika dots Zviedrijas kroņprincesei Viktorijai ar ģimeni.

Brīdis, kad svētki ziemas pilsētā sita visaugstāko vilni, bija šovs „Degošais sniegs”. Tā bija stunda, kad tumsa pārvērtās par gaismu, bet sniegs dega ar viskošāko liesmu. Zviedri rādīja, ka gada vistumšākajā un aukstākajā laikā šo maģisko pārvērtību brīnumnūjiņa ir kultūra, kas spēj ne tikai pārvērst pilsētu, bet arī visu mūsu prātus. Par šova skatuvi tika izvēlēta aizsalusī Ūmes upe, uz kuras vienā virpulī savijās ziemeļnieku tradicionālā kultūra sāmu izpildījumā ar jaunāko tehnoloģiju nodrošinātiem brīnumiem. Tā simboliski, izmantojot deju, dzeju, mūziku, gaismas un tumsas spēles, tika izdzīvoti astoņi sāmu gadalaiki, kas būs Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas stūrakmeņi visa gada garumā. Šova īstenotāji un idejas autori sadarbībā ar vietējiem pilsētniekiem bija vācu starpdisciplinārā mākslinieku grupa „phase 7”, kas radīja arī 2008. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Stavangeres noslēguma ceremoniju. Iemesls, kāpēc vācieši ir pasaulē un Ūmeo pamanīti, ir viņu fanātiskā aizraušanās ar jaunāko tehnoloģiju un cilvēku mākslinieciskās izteiksmes sapludināšanu, izmantojot gan katram pasākumam īpaši radītas datorprogrammatūras, gan kustību un viļņu lauku jutīgus robotus. Tas viss notika arī uz Ūmes upes gan gaisā, gan uz ledus, kā šova iespaidīgu fināla noti izspēlējot milzu ugunskuru uz ledus upes vidū.

 

Sāmu kultūra vijās cauri arī citiem Ūmeo kā Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākumiem. Pirms pusotra gada atvērtajā Ūmeo mākslas muzejā, kas ir Ūmeo Universitātes mākslas fakultāšu kompleksa sastāvdaļa un viens no pilsētas laikmetīgās kultūras lepnumiem, līdzās starptautiski zināmās 20. gadsimta vidus temperamentīgās argentīniešu izcelsmes mākslinieces Leonoras Fini (Leonor Fini) pret pašas gribu sirreālismam pieskaitīto mākslas darbu izstādei bija arī sāmu mākslinieces Katarīnas Pirakas Siku (Katarina Pirak Sikku) pārdomas par savas tautas statusu dažādos laikos un tā atstāto nospiedumu arī uz mūsdienu sāmu prātiem un sirdīm. Viņa freidiskā garā meklēja mūsdienu problēmu sakni tālākā pagātnē – 20. gadsimta sākumā, kad Zviedrijā tika veikti rasu bioloģiskie uzmērījumi, valsts iedzīvotājus sagrupējot pēc ādas krāsas, galvas formas un citiem bioloģiskiem parametriem. Katarīna gan iztaujāja uzmērīto sāmu pēcnācējus, gan pati sevi šādi izpētīja un ierindoja starp 20. gadsimta sākuma sāmiem.

 

Arī zviedru fotogrāfa, 1993. gadā Haselblada (Hasselblad) balvas ieguvēja Sūnes Junsona (Sune Jonsson) objektīva fokusā daudzreiz bijuši Ūmeo apkārtnes ļaudis emocionāli aizkustinošos, Intas Rukas rokrakstam radniecīgā manierē dokumentētos portretējumos. Viens no Ūmeo Eiropas kultūras galvaspilsētas atklāšanas pasākumiem bija Sūnes Junsona Dokumentālās fotogrāfijas centra atvēršana. Tā krājumā ir ne tikai lielākā daļa Junsona negatīvu no 20. gadsimta vidus līdz 90. gadiem, bet arī apmēram četri miljoni fotogrāfiju ar kultūrvēsturisku nozīmi no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām.

Bet par mūsdienu Ūmeo iedzīvotājiem iespējams vispatiesāk stāsta Ģitāru muzejs, kas iekārtots bijušajā skolas ēkā pašā pilsētas centrā.

Ūmeo izceļas ar tās iedzīvotāju īpašo aizrautību ar dažādiem „metal” mūzikas stilistiskajiem virzieniem.

Taču divu dvīņu brāļu Samuela (Samuel) un Mikaela Odenu (Michael Åhdén) privātā 20. gadsimta 50. un 60. gados izgatavoto ģitāru kolekcija, kuras vērtība nu mērāma miljonos eiro, bija pārsteigums pat pašiem Ūmeo iedzīvotājiem. Publicitāti nemīlošie dvīņi ģitāras krājuši un spēlējuši kopš bērnības, bet nekad savu hobiju nav uzskatījuši par profesiju. Iekārtojot ģitāru muzeju un sistematizējot kolekciju, Odeni atklāja, ka viņiem pieder 25 retas ģitāras, par kuru eksistenci savos krājumos brāļi laika gaitā bija aizmirsuši. Tagad dvīņu Odenu ģitāru muzejs ir viens no iekārotākajiem apskates objektiem Ūmeo Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā.

0 komentāri

Komentāru nav