„Liktens lietu muzejs” – tilts no nāves uz dzīvību

„Liktens lietu muzejs” – tilts no nāves uz dzīvību
foto: Kaspars Garda - Rīga 2014 . Ilona Brūvere
Una Griškeviča
Projekta „Liktens lietu muzejs” vadītājai Ilonai Brūverei šopavasar darba netrūkst – šis būs viens no vērienīgākajiem „Rīga 2014” tematiskās līnijas „Brīvības iela” projektiem.

Stāsts ir katrai lietai. Proti to izstāstīt!

Pašlaik topošajam muzejam savākts vairāk nekā simt eksponātu, taču Ilona Brūvere un divas viņas asistentes aizvien aicina cilvēkus pieteikties šim projektam, uzticot muzejam sev svarīgās lietas un ar tām saistītos stāstus. „Mēs vairs nekomunicējam tik daudz kādreiz, tādēļ telpa ap mums kļūst šaurākaneņemot vērā to, ka ir daudz iespēju braukāt apkārt un pretendējam uz attīstītu sabiedrību. Pagaidām to par mums nevar teikt. Tāpēc esmu pārliecinātajo vairāk mums muzejā būs priekšmetu, jo būs interesantāk.

Man šķiet, ka šis – tāpat apkārtējās vides sakopšana un šī tīrīšanas nedēļair tāds pats audzinošs moments, jo šī lietu vākšana ir iespēja mācīties komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem, kurus tu nepazīsti. Ikviena eksponāta, ikvienas lietas pievienotā vērtība ir ar šo lietu saistītais stāsts.

Maijā muzeja veidotāji sāks filmēt un stāstus ierakstīt, jo patiesībā jau neviens nevar pastāstīt ar konkrēto priekšmetu saistītos stāstu labāk par tās īpašnieku. Protams, ir izņēmumi,” vēl piebilst projekta vadītāja, atklājot, ka jau ir gatavas mākslinieka Arta Rukta zīmētās skices, kurās redzams, apmēram varētu izskatīties topošais muzejs. „Bet es tiešām joprojām aicinātu cilvēkus pieteikt savus eksponātus, nu nevajag kautrēties. Ja pat kādam šķietai, kam tas būs interesanti... Visiem, ticiet man!” vēl piebilst Ilona, norādot, ka nākamā reklāmas kampaņa par priekšmetu ziedošanu muzejam notiks rudenī, taču – nekas neapstājas arī tagad.

Publicitātes foto

Nostalģija pēc gāzētā ūdens automāta

Kad Ilona sāk stāstīt par jau savāktajiem eksponātiem, viņa to dara ar patiesu aizrautību, un, šos stāstus klausoties, tiešām brīžiem uznāk nostalģija. „Varu palepoties, ka esam tikuši pie īsta gāzētā ūdens automāta – tāda, kāds savulaik bija sastopams vai uz katra ielas stūra un kurā, iemetot trīs kapeikas, varēja tikt pie gāzētā ūdens ar sīrupu,” viņa smaida. Tiesa, pagaidām nav zināms, vai muzejā aplūkojamais automāts darbosies, jo – tas ir jāsalabo. „Par to vēl domājam, jo šis priekšmets ir ārkārtīgi netransportabls, tā ka paši varat iedomāties, ko nozīmē tā staipīšana uz piekto stāvu (atgādināsim, ka topošais „Liktens lietu muzejs” atradīsies bijušās „Stūra mājas” 5. stāvā – red.).”

Taču ekspozīcijā pavisam noteikti būs aplūkojamas darbojošās lietas, ko itin labi vēl atceras tie, kas dzīvojuši padomju laikos: te būs gan bārdas dzenamais aparāts, gan putekļu sūcējs, gan elektriskie matu ruļļi. Turklāt paredzēts, ka notiks šo priekšmetu demonstrēšana. „Vecākā un vidējā paaudze vēl noteikti atminas, kā šos priekšmetus izmantoja ikdienā, bet gados jaunākajiem cilvēkiem tas varētu būt jaunatklājums,” ir pārliecināta Ilona.

Emocijas – visplašākajā amplitūdā

Daļa no savāktajiem eksponātiem jau atrodas pie Ilonas, daļa – pie to īpašniekiem, jo uz muzeju tos vedīs tad, kad būs zināms, kādā secībā tiks iekārtota ekspozīcija. „Un man tikmēr gribas padalīties ar šiem stāstiem: piemēram, par Aivara Vilipsona žaketi un vesti, ko viņš mantojis no sava onkuļa. Uzvalks tika speciāli pašūts vizītei pie [Kārļa] Ulmaņa. Jaunības gados Vilipsons bija iecienījis šā uzvalka bikses, kuras vilka, ejot uz poligrāfiķu „disenēm”.

Onkuli tajās biksēs apglabāja, bet žakete un veste palika...”

Arī bez šodien tik populārajiem seriāliem muzejs neiztiks – „Ugunsgrēka” aktrise Ieva Aleksandrova-Eklone muzejam atdevusi savu zelta medaļu, kuru ieguva, absolvējot vidusskolu. „Varētu šķist, ka zelta medaļniecei bija jāiet mācīties par tulci vai skolotāju, bet, lūk – Ieva kļuva par aktrisi,” komentē I. Brūvere.
Muzejā būs aplūkojams arī aktiera Andra Buļa mētelis. „Ar ko tas īpašs? Ar to, ka tas Andrim bija mugurā todien, kad viņš cieta autoavārijā, pēc kuras arī varēja nepalikt dzīvajos. To dienu viņš tagad uzskata par savu otro dzimšanas dienu...”

Publicitātes foto

Savukārt no Valda Rūmnieka rokām topošā muzeja veidotāji saņēmuši Aleksandra Čaka pēdējo vēstuli. „Cilvēkiem dažkārt šķiet, ka rakstnieki un mākslinieki ir kādi īpaši cilvēki. Bet šajā vēstulē Čaks raksta: neaizmirsti aiztaisīt krāsns šīberi. Nu, tā ļoti cilvēcīgi...”

Aktrises Eleonoras Dūdas un izcilā leļļu filmu režisora Arnolda Burova dēls Artis muzejam uzticējis aktrisei Antai Klintij piederējušo saldumu šķīvi, žurnālists Vidvuds Medenis – savas mātes, tēlnieces Leas Davidovas-Medenes, darināto Ziedoņa skulptūru, operators Andris Silenieks – Latvijas karogu, kas padomju gados svētku reizēs ticis izkarināts mājās, istabā. Varēs aplūkot arī filmu māksliniecei Ievai Romānovai piederošo radioaparātu jeb skaņu kombainu „Daugava”, kas bijis redzams vismaz četrās latviešu mākslas filmās.

„Zinot, kāda ir „Stūra mājas” aura, ar šo muzeju centīsimies to  padarīt gaišāku un vieglāku. Tas ir viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem – uzbūvēt tiltu no nāves uz dzīvi.”

 

Ilona Brūvere norāda – jau šonedēļ sāks darboties topošā muzeja mājaslapa, kur varēs iepazīties ar visām projekta aktualitātēm. Turklāt ikvienam, kurš muzejam sagādā eksponātu, tiek izsniegts sertifikāts, tādējādi apliecinot, ka muzejs atbild par konkrēto priekšmetu. Bet kas notiks pēc 2014. gada, kad Rīga vairs nebūs Eiropas kultūras galvaspilsēta. „Ja pilsētai šis projekts šķitīs vajadzīgs, tas turpināsies,” teic Ilona Brūvere.

0 komentāri

Komentāru nav