Dienasgrāmatas: Spinozas poētika

Dienasgrāmatas: Spinozas poētika
Publicitātes attēls . Spinoza
Ainārs Kamoliņš, filozofs
Sestdien, 8. februārī, plkst. 15.00 tiks atvērta „kim?” Laikmetīgās mākslas centra veidota publikācija „Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” (teksta autors – Ainārs Kamoliņš), kas tiek izdota Rīgas – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas „Gaidot... (Kādas idejas arheoloģija)” ietvaros. Šajā pašā dienā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā Kr. Barona ielā norisināsies filozofa Ārona Šustera lasījums „Nāve bija pirmā: Spinoza, Freids, Lakāns”.

Būtu pārsteidzīgs apgalvojums, ka Spinoza var būt interesants tikai filozofijas vēsturniekiem vai metafiziķiem. Spinozas uzskatu ietekmi var redzēt arī citās jomās, piemēram, uz dziļās ekoloģijas teorētiķiem (šeit var minēt latviski tulkoto norvēģu domātāju Ā. Nešu), par viņu atzinīgi ir izteicies pat A. Einšteins utt. Pat neņemot vērā, ka filozofa interešu lokā nav bijuši jautājumi par mākslu plašā nozīmē, tomēr interesantā kārtā viņa ietekme uz šo jomu ir bijusi samērā liela. Visuzskatāmāk tas ir redzams vācu romantiķu darbos (Gēte sevi uzskatīja par „spinozistu”).

 

Spinozas filozofa tēls ir bieži izmantots literatūrā (piem., H. L. Borhesa, Ī. Zingera, S. Kržižanovska u. c. darbos, arī latviešu literatūrā 20. gadsimta pirmajā pusē ir lasāms J. Brāzmas stāsts „Spinoza”). Spinozas filozofa tēlam par labu ir nācis arī viņa dzīvesveids, kurā nebija lielu pārmērību. Proti, lielu dzīves daļu Spinoza pavadīja vientulībā, slīpējot lēcas zinātniskiem instrumentiem, tādējādi attaisnojot priekšstatu par filozofiju kā nodarbošanos vienatnībā.

Jāakcentē, ka Spinozas filozofiskie uzskati ir bijuši savam laikam radikāli, piemēram, viņš bijis viens no pirmajiem, kas analizējis Bībeli kā vēsturisku dokumentu.

Metafizikā Spinoza pieņēma, ka pastāv tikai viena substance (Dieva un dabas identifikācija ļāva viņu apvainot ateismā), viss esošais ir stingri determinēts, brīva griba ir tikai ilūzija utt. Atsevišķi vēsturnieki viņu uzskata par vienu no radikālās apgaismības centrālajām figūrām: tādu, kas aizstāv reliģisku skepticismu un liberālu politisko iekārtu.

Dienasgrāmatas

Taču – kāpēc piepeši pievērsties tieši Spinozas „Ētikai”? Jau tika pieminēta viņa uzskatu ietekme uz dažādiem domātājiem, literātiem un zinātniekiem. Publikācijas „Dienasgrāmatas: Spinozas poētika” centrā, kā jau tika pieminēts, ir filozofa pēdējais un izcilākais darbs „Ētika” (1677).

Šis darbs ir interesants ne tikai satura, bet arī formas dēļ: tas ir sarakstīts līdzīgi ģeometrijas traktātam. Proti, lasītājam tiek piedāvātas kodolīgi formulētas aksiomas un definīcijas, teorēmas utt. Faktiski viss teksts ir savstarpēji saistīts un veido kaut ko līdzīgu savstarpēji saistītam izteikumu tīklojumam.

Viņš izklāsta savu sistēmu vienas grāmatas ietvaros. Spinoza matemātiski stingru pierādījumu veidā atklāj savus uzskatus par Dievu, zināšanām, emocijām, politiku utt.

„Ētikas” lasītājam ideālā kārtā būtu jāspēj izsekot līdzi visiem argumentiem. Savukārt secinājumiem būtu jābūt tikpat acīmredzamiem kā matemātikā. Šāds teksta izkārtojums var radīt vilinājumu to pārkārtot un uzdot jautājumu: vai teksta jēga var mainīties, ja mainām arī paša teksta formālo struktūru? Es izvēlējos grāmatu nelasīt kā filozofs, kas uzrāda argumentu secību, to pamatojumus, mēģina noskaidrot teksta iekšējo loģiku vai pretrunas. Man šķita, ka šo darbu ir iespējams interpretēt pavisam citādi. Proti, mēģinot pārkārtot pašu pierādījumu ceļu, izjaukt saiknes starp dažādām teorēmām tekstā. Tādējādi tiek sajaukts Spinozas iecerētais ordo geometrico.

Lai to izdarītu, sāku pierakstīt šā darba lasīšanas procesu. Protams, tas nekādā gadījumā nav jāaplūko akadēmiskā izgaismojumā, kur ir pavisam citi lasīšanas un argumentēšanas noteikumi. Drīzāk pats lasīšanas process bija mēģinājums atrast tos tekstu fragmentus, kas varētu pakļauties pārprašanai un attiecīgi – varētu kalpot tam, lai mainītu teksta jēgu un ieceri.

Tādējādi viens no publikācijas centrālajiem jautājumiem ir: kas notiek, ja Spinozas darbu pārprot kā tekstu par mākslu?

Šeit būtu jāatzīmē, ka, lai arī māksla nevar kalpot kā adekvātu zināšanu līdzeklis, tomēr saskaņā ar Spinozu tai ir būtiska loma cilvēka ikdienas dzīvē.

Vienā fragmentā, kas pievēršas labas dzīves nosacījumiem, filozofs atklāj pozitīvos aspektus attiecībā uz mākslas plašā nozīmē baudīšanu: „Es uzskatu, ka gudrajam pieklājas sevi uzturēt un spirdzināt tiklab ar mēreni lietotiem gardiem ēdieniem un dzērieniem, kā arī ar labām smaržām un zaļojošu augu jaukumu, glītu apģērbu, mūziku, ģimnastiskām spēlēm, teātri un citām tamlīdzīgām lietām, ko ikviens var izmantot, nekaitējot citiem.” (Ētika, IV, 45. teorēma, sholija.) Šis īsais fragments bija kā iedvesmas avots, lai izspēlētu hipotētisku scenāriju, ka „Ētika” varētu tikt lasīta kā „poētisks” traktāts. Proti, darbs, kas līdzīgi Aristoteļa „Poētikai” apraksta ideāla mākslas darba radīšanas likumības. Publikācijā parādās atsevišķi dienasgrāmatas fragmenti, kas uzrāda mēģinājumus radīt vairākus „Spinozas teātrus”, kas seko līdzi atsevišķām norādēm „Ētikā”. „Dienasgrāmatās” nav mēģināts veidot vienmērīgi plūstošu stāstu. Stāstījuma fragmentārisms ir apzināts un veido kolāžas, kuras visas vieno Spinozas „Ētika”. Šādā veidā publikācijā piedāvātais Spinozas „Ētikas” lasījums tuvinās dadaistiski izprastai filozofijas vēsturei.

0 komentāri

Komentāru nav