Peldošie – ceļojošie: Vladislava Nastavševa bagātā metaforu pasaule

Peldošie – ceļojošie: Vladislava Nastavševa bagātā metaforu pasaule
Ansis Starks
Līvija Dūmiņa, speciāli Rīga 2014
11-02-2014 A+ A-
Līvijas Dūmiņas recenzija Vladislava Nastavševa izrādei „Peldošie – ceļojošie”, JRT.

Vladislavs Nastavševs debitējis uz Jaunā Rīgas teātra lielās skatuves, iestudējot krievu „sudraba laikmeta” mākslinieka dzejnieka, rakstnieka, tulkotāja, komponista un arī teātra recenzijas rakstījušā Mihaila Kuzmina romāna „Peldošie – ceļojošie” (1915) pirmo daļu. Izrāde jau tagad ierindojas pie šīs teātra sezonas virsotnēm un ir jauns sasniegums arī režisora radošajā biogrāfijā. 

 

Mihails Kuzmins romānā tēlo vidi un cilvēkus, ko pats labi pazina Pēterburgas bohēmu, kurā virst kaislības dažādās ģeometriskās konfigurācijās un top māksla.

Vladislavs Nastavševs, sadarbojoties ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Moniku Pormali, radījis minimālistisku, bet nozīmēm bagātu skatuves telpu, kurā bez lustras ir vēl tikai flīģeļi.

„Tikai” gan šajā kontekstā iegūst pavisam pretēju nozīmi, jo aktieru un flīģeļu sadarbībā veidojas vesela metaforu pasaule.

„Peldošie – ceļojošie” liek atcerēties Valmieras teātrī tapušo „Makbetu”, kur darbība noris Vladislava Nastavševa iemīļotajā atkailināto sienu skatuvē. Taču JRT izrādē viņam izdevies līdz galam īstenot to, ko „Makbetā” mēģināja – atslēgt tekstu darbīgā metaforiskā valodā, no Šekspīra traģēdijas veidojot savu stāstu par vardarbīgo varas spēļu un teātra – mākslas pasaules saistību. „Peldošajos – ceļojošajos” kā aktieru otrais „es” dažādi izmantotie flīģeļi rada plašu asociāciju loku no zārka un kapa līdz dvēselei, no vējdēļa līdz dzīves kuģim, no Kuzmina līdz Šekspīram, atgādinot par angļu klasiķa doto mūzikas instrumenta simboliku „Hamletā”:

„Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šajā mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lieliska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. Pie joda, vai gan domājat, ka es vieglāk spēlējams nekā stabule? Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gribat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.” 

Režisors Vladislavs Nastavševs pats kļūst par savdabīgu Gildenšternu, kurš vada šo aktieru spēli ar flīģeļiem. Un visai banālais sižets par mīlas figūrām mākslinieku un viņiem pietuvināto aprindās pārtop daudznozīmīgā stāstā par dzīvi, attiecībām, cilvēkiem to raksturu dažādībā pāri laikiem un apstākļiem. Kaut, protams, svarīga ir režisora vēsts, sižeta Rīgas daļā, flīģeļus aizstājot ar pianīniem „Rīga” – kā simbolisku pretstatu, kas liek domāt gan par dzīves, gan mākslas mērogu.

 

JRT izrādē „Peldošie – ceļojošie” Kuzmina tēlotajam laikam piemītošais skaistums ieguvis smalku ietvaru. Tas iekļauj jūgendstilam raksturīgo dekoratīvismu, kas attiecas gan uz formu, gan saturu. Monikas Pormales kostīmos aktrisēm ļauts būt daiļām, aktieriem – „nest” frakas, un arī varoņu attiecības veidojas kā krāšņi ornamenti. Greznāko, smalkāko, sarežģītāko rada Sandra Kļaviņa (Ļoļečka Carevska), taču izrādes rakstā viscaur spilgti caurvīts raksturs ir arī Baibas Brokas veidotajai bohēmistei Poļinai, Andra Keiša oficierim Dmitrijam Lavrentjevam, Kaspara Znotiņa Leonīdam Carevskim. Smagnējāks, robustāks ir Viļa Daudziņa rakstnieks Orests Pekarskis un Mārtiņa Upenieka Lavriks Pekarskis. Abi izkrīt no izrādes operetiski, vodeviļiski vieglā stila.

Vladislava Nastavševa komponētie un dziedātie dziesmu motīvi ar Mihaila Kuzmina tekstiem palīdz veidot izrādes biezo, poētisko noskaņu, un iestudējums pats līdzinās daudzbalsīgi skanošam instrumentam.

0 komentāri

Komentāru nav