Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko bebram vajag, lai viņš būtu laimīgs?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko bebram vajag, lai viņš būtu laimīgs?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
Bebrs izrāpās no tumšā un duļķainā pilsētas kanāla ūdens. Zem ūdens bija klusi un mierīgi, bet virs tā skanēja soļi, švīkstēja riepas, dārdēja smagi piekrauti automobiļi, skanēja balsis. Bebram ne visai patika troksnis, tāpēc no ūdens viņš iznira tikai naktīs, kad mutuļojošā pilsētas dzīve bija pieklususi un laternas spoguļojās peļķēs un bulvāra veikalu skatlogos.

Bebrs bija tēlnieks, vismaz pats viņš sevi par tādu uzskatīja. Viņš neatlaidīgi apgrauza koku stumbrus tā, ka galu galā tiem izveidojās vidukļi. Pēc tam dienā viņš redzēja, kā cilvēki skatījās uz šiem kokiem, rādīja ar pirkstiem un sacīja: „Redzams, bebrs pastrādājis!”

Jā, viņa stilu jau pazina. Taču viņš to neuzskatīja par nezin’ kādu sasniegumu. Viņš saprata, ka vēl daudz darba priekšā…

Un lūk, arī šodien viņš bija noskatījis kādu slaidu kociņu kanāla malā. Drīz vien tas zem viņa darbīgajiem priekšzobiem kļūs vēl slaidāks. Bebrs, kā iesildoties, pakustināja žokļus. Viņš atvēra muti un…

„Nu gan, spalvaini – pavisam atpalicis esi!” viņš izdzirda kaut ko virs galvas.

„Vai tu šeit to koku esi iestādījis? Un, ja neesi, kāpēc lauz?”

Uz zara tieši virs viņa sēdēja liels, melns kaķis, kurš cieši vērās viņā ar dzeltenām acīm, laiski vēcinādams garu, pašpārliecinātu asti.

„Nejēga!” teica bebrs. „Es esmu mākslinieks, tēlnieks. Vienkāršus kokus es pārvēršu par šedevriem. Neviens visā pilsētā nespēj ar mani mēroties koku apgraušanas meistarībā.”

„Šodien es dzirdēju divu parka strādnieku sarunu,” izsmējīgā tonī turpināja kaķis. „Viņi runāja par tevi. Teica – vēl viens samaitāts koks, un tev tiks izliktas lamatas.”

„Man... lamatas?! Vai tu gribi teikt, ka cilvēkiem nepatīk apgrauzti koki? Vai tad viņi katru pavasari tos kanāla malās nestāda īpaši man? Vai tad viņi negaida, ka pievērsīšu tiem uzmanību?” izbrīnījies vaicāja bebrs un sarauca savas pinkainās uzacis.

„Saproti jel,” sacīja kaķis, slinki, taču droši nolēkdams uz zemes līdzās bebram, kurš stāvēja sastindzis kā mazs pārdomu un skumju pilns stabiņš. „Pasaule ne vienmēr ir tāda, kāda tā mums liekas. Viss nav radīts tikai mums. Citiem var būt pilnīgi cits skatpunkts uz to, kas mums liekas acīmredzams.”

 

Viņa dzeltenās acis raudzījās uz bebru noslēpumaini, bet, kā tam likās, arī draudzīgi. No visām pusēm viņus ieskāva Rīgas nakts ar zvaigznēm un laternām.

„Es dzīvoju pavisam netālu uz kāda patīkama jumta,” turpināja kaķis. „Iztiku nopelnu, rādīdams skursteņslauķiem visīsākās un drošākās taciņas uz skursteņiem. Pienam un siļķītei pietiek…,” teica kaķis un pasmaidīja. „Bet tu, kā skatos, pilsētā esi jauniņais? Par pāris zivtelēm varu dot tev dažus padomus – ja nu tev izdodas kanālā kādu notvert.”

„Zivju šeit ir maz. Pašam tā vien pietiek,” nopūtās bebrs.

„Taču, ja gadīsies labs loms, noteikti padalīšos. Paldies, ka pabrīdināji. Lamatas nepavisam nav manā gaumē.”

„Nu, skaties,” teica kaķis. „Ja kas – tikai pasvilp. Pa jumtiem nokļūšu pie tevis viens un divi.” Viņš izstaipījās, uz mirkli saspringa un kā no loka izšauta bulta uzlēca uz kāda mazāka koka zara, no turienes uzšāvās augstā ozolā, no ozola pārlēca uz tuvāko māju, un tad jau viņa melnā aste pavīdēja uz jumta slīpuma.

„Oooo… Labi,” ar nelielu nokavēšanos izdvesa bebrs. Viņš paskatījās uz kociņu. Jauns un uzticības pilns tas auga kanāla malā.

„Nu ko… Turpmāk no kritušiem zariem izgrauzīšu nūjas pastaigām un karogu kātiem. Bet – ja nu man tas apniks? Ja nu tas nepavisam nebūs interesanti?” bebrs kļuva domīgs.

„Ja apniks – iešu ciemos pie kaķa. Man nezin kāpēc liekas, ka mēs sadraudzēsimies. Un kāpēc ir vajadzīgi draugi – tieši tāpēc, lai kopā nebūtu garlaicīgi!” nolēma bebrs, ievilka nāsīs dzestro nakts gaisu un kā īstens peldētājs ienira kanālā.

Tur bija kluss, un tikai tuvāko laternu stari mazliet izgaismoja krēslaino ūdeni. Piepeši viņa ķepas atdūrās pret kanāla dibenā gulošu baļķi, kas tur bija palicis vēl no pagājušajā gadsimtā iedzītajiem pāļiem. Bebrs ar ķepām tajā ieķērās, pievilkās tuvāk un... iegrauzās, ka tik turies!

„Lūk! Skrumš, skrumš! Bet vēl es kļūšu par pasaulē pirmo zemūdens koktēlnieku. Skrumš, skrumš! Lai aplūkotu manus mākslas darbus, šurp brauks ekskursijas. Cilvēkiem izsniegs akvalangus, un viņi nirs, lai aplūkotu fenomenālo Rīgas bebra zemūdens muzeju! Skrumš, skrumš! Tad man patiešām nebūs garlaicīgi. Bērnus muzejā laidīšu bez maksas, pieaugušie pirks biļetes, toties bonusā saņems pastaigu spieķus. Lieliski izdomāts! Skrumš, skrumš!”

Un tieva burbuļu un skaidu strūkliņa, kas pacēlās līdz ūdens virsmai, vēstīja par to, ka bebrs atkal ir plānu un enerģijas pilns.

Bet melnais kaķis sēdēja uz viena no visaugstākajiem Rīgas jumtiem, skatījās uz to visu un smaidīja.

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

Ko var atrast Rīgas skursteņos?

Ko var atslēgt ar vienu atslēgu?

Ko var apmainīt pret vienu lidojumu?

Kur beidzas zvaigznes?

Ko darīt, kad iestājas aukstums?

0 komentāri

Komentāru nav