Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var atrast Rīgas skursteņos?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var atrast Rīgas skursteņos?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
„Nu, kas tur ir?” viens skursteņslauķis jautāja otram. „Desmit kilogrami sodrēju un pieci vētras iepūsti plastmasas maisiņi,” tas atbildēja, no krāsns skursteņa izlīzdams uz jumta un līdzi nesdams līdz malām pilnu spaini. „Bet dimanti?” neatlaidās pirmais. „Ha! Beigtu vārnu negribi?” atsaucās otrais un aizsmakušā balsī iesmējās.

Šos skursteņslauķu firmas jociņus dēvēja par „melno humoru”, jo viņi taču bija ģērbušies melnā darba apģērbā, visas citas krāsas ārkārtīgi ātri nosmērējās. Arī jociņi viņiem bija savi, firmas.

Viņi tīrīja skursteņus, jā, taču, atklāti runājot, viņi maķenīt arī meklēja dimantus. Jo visi pasaules mācītie cilvēki zina, ka oglēm, ar kurām bieži kurina lielās krāsnis, un dimantiem ir ļoti līdzīgs sastāvs.

Ik palaikam viņi atrada īstus Rīgas dimantus, tiesa, ne pārāk bieži – reizi piecos, desmit gados. Un gatavoja no tiem pogas, spožas un mirdzošas, kuras diemžēl ar laiku pārklāja sodrēji. Tā ka tad jau bija grūti noteikt, kuras pogas viņiem ir parastās un kuras – dimanta.

Taču ap pensijas laiku lielākoties katram Rīgas skursteņslauķim visas pogas bija dimanta. Pēc tam viņi tās nospodrināja ar odekolonā samērcētu lupatiņu, līdz tās sāka mirdzēt gluži kā jaunas, un aiznesa juvelieriem.

Un par dabūto naudu nopirka sev mājiņu kaut kur pie jūras, sēdēja tur uz soliņiem un, pīpes pakšķinādami, lasīja avīzes.

Taču šoreiz, tāpat kā vakar un aizvakar, un jau diezgan daudz dienu pirms tam, šo divu kolēģu ceļā dimanti nebija pagadījušies. Pirmais skursteņslauķis – viņu sauca Jānis – vairākkārt uzsita otram pa muguru, lai notraustu uz viņa apģērba nosēdušos putekļus un netīrumus. Otrs, kuru sauca Kārlis, arī pāris reižu sev uzsita, saceļot nelielus putekļu mākonīšus.

Un tad viņi sāka šūpoties uz abām pusēm, nostiepties uz pirkstgaliem, staipīties, vicināt rokas. Gluži vienkārši pulkstenis rādīja divpadsmit dienā, un šajā laikā skursteņslauķiem bija darba vingrošanas seanss. Viņiem bija jābūt formā visās šā vārda nozīmēs. Redz, ja viņi visu laiku ēstu rozīņu bulciņas vai trubiņas ar vārīto krēmu, kādā skaistā dienā viņi varētu iesprūst skurstenī. Un izraisīt īstus dūmu plūdus. Jo dūmi tad nevis kāptu debesīs, bet gan līstu atpakaļ kamīnos un krāsnīs, un no turienes – istabās un pagrabos, kur cilvēki šķaudītu un berzētu acis, sacīdami: „Acīmredzot kāds ir pārlieku saēdies rozīņu bulciņas vai trubiņas ar vārīto krēmu.” Tāds sajukums varētu rasties, ka tik nu! Taču, taisnību sakot, nekas tāds sen nav gadījies.

 

Toties labā laikā tieši pusdienlaikā uz Rīgas jumtiem jau no tālienes ir saskatāmi nelieli bariņi melnā tērptu cilvēku, kuri aizrautīgi nodevušies vingrošanai. Tā arī šodien Jānis liecās te uz kreiso, te uz labo pusi, bet Kārlis sirsnīgi veica pietupienus.

„Bravo, bravo,” viņiem sacīja melns kaķis. „Jums lieliski sanāk!” Kaķis gulēja aiz zibensnovedēja, laiski vēzēdams asti. Likās – viņš smaida.

Skursteņslauķi sastinga, tad iztaisnojās – kā likās, nedaudz samulsuši.

„Kā tu tā proti pielavīties?” vaicāja Jānis. „Nekad tevi iepriekš nepamanu. Mūžīgi tu – bāc! – un jau esi klāt, guli, asti vēcinādams.”

„Vai tu nevarētu pārvietoties kaut kā pamanāmāk?” Kārlis pievienojās. „Citādi mēs apmulstam. Bet apmulsuši skursteņslauķi – tas nav lāgā.”

„Klausieties, mani draugi,” teica kaķis. „Mēs te vēl gari un plaši varam mēģināt izdibināt, kurš ir visnemanāmākais un kurš – visapmulsušākais. Taču tad man nepietiks laika jums pastāstīt, ko es pamanīju tās vecās mājas skurstenī, kuru jūs, cilvēki, dēvējat par vienu no Trim brāļiem.”

„Vai tu tur redzēji... dimantu?!” iekliedzās Kārlis.

„Iespējams,” atbildēja kaķis.

„Dosimies turp!” teica Jānis. Un tā viņi arī darīja. Kaķis, kā parasti, atskrēja ātrāk un nemanāmāk par visiem citiem, jo viņš pārvietojās pa jumtiem. Taču beigu beigās uz tā paša jumta, uz vienas no senākajām mājām pilsētā, uzkāpa arī skursteņslauķi. Viņi aiz piepūles pūta un elsa vien.

„Aiziet, lien!” teica Jānis. Un Kārlis ielīda skurstenī, kur, likās, patiešām kaut kas spīdēja. Viņš pazuda, un pēc brītiņa kaķis un Jānis izdzirdēja: „Oho!”

Tad skursteņa galā parādījās izbrīnītā Kārļa galva un pēc tam – roka, kura turēja veclaicīgu, sarežģītas formas... atslēgu!

Skursteņslauķi un kaķis veselu minūti pētīja šo atslēgu. Tad kaķis teica: „Hm. Es zinu, kurš varētu mums pateikt, ko ar šo atslēgu var atslēgt. Lielais Kristaps! Viņš tik daudz šajā pasaulē ir redzējis!”

Skursteņslauķi pamāja. „Klau, bet iesim pie viņa rīt, mēs jau tā esam noskraidījušies pa visu pilsētu. Vienam stāstam skriešanas būs gana,” lūdzās Kārlis.

„Pareizi,” sacīja kaķis. „Rīt no rīta izdzersim pa tasītei cigoriņu dzēriena ar pienu un iesim.”

Tā viņi arī nolēma darīt.

(Turpinājums sekos)

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

0 komentāri

Komentāru nav