Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var atslēgt ar vienu atslēgu?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var atslēgt ar vienu atslēgu?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
Lielais Kristaps domāja Lielu domu. Viņš bija īsts milzis, un viss, ko viņš darīja, bija liels. Ja viņš klusēja, tad tā bija liela un ļoti ilga klusēšana, ja viņš runāja, tad viņa vārdi bija tik lieli, ka neietilpa sarunbiedru ausīs. Viņa vārdu skaņas tādos brīžos krājās un krājās lielos blāķos, bet reiz, kad viņš bija nolēmis izteikties tā kārtīgi, viņš sarunāja veselu kalnu, kuru apķērīgie rīdzinieki pārveidoja par parku. Taču neviens no tūristiem, kuri atbrauca uz Rīgu, neticēja, ka šis kalns radies no Lielā Kristapa teiktajiem vārdiem. Tāpēc viņiem parasti tika stāstīts pavisam cits stāsts, lai izvairītos no tūkstošiem neticīgu jautājumu.

Bet vairāk par visu pasaulē Lielajam Kristapam patika stāvēt pie upes un vērot viļņus. Reiz viņš bija strādājis par pārcēlāju un vedis cilvēkus no viena krasta uz otru, taču tagad, kad automobiļu un gājēju straumes vienā mierā šķērsoja upi pa tiltu, šis amats ir kļuvis lieks. Lielais Kristaps, šķiet, bija vissenākais rīdzinieks un par pilsētu zināja visu. Taču vēl vairāk viņš zināja par upi, par to, kā viļņi traucas uz tālieni un neatgriežas atpakaļ, un par to, kā ūdens laistās vasaras laiskās saules staros.

Uz Kristapa pleca sēdēja mazs puisēns. Kādreiz senos laikos Kristaps viņu bija pārcēlis pāri upei, taču puisēnam tik ļoti negribējās kāpt nost no Kristapa pleca, ka viņš tur arī palika. Puisēnam uz platā pleca bija ļoti ērti, viņš tur sēdēja, kūļāja kājas un lasīja grāmatas, kuras viņam atnesa draugi, vietējie puikas. Vēl viņš dažreiz pārstāstīja Kristapam izlasītos stāstus, un tas par atbildi domīgi māja ar galvu. Arī puisēna ausis bija pārāk mazas Kristapa vārdiem, taču viņi sapratās arī bez tiem. Viņi taču tik daudz gadsimtu bija pavadījuši kopā!

Reiz, jaukā vasaras dienā, puisēns lasīja kādu piedzīvojumu grāmatu, bet Kristaps vēroja viļņus. Un pēkšņi viņu priekšā burtiski no nekurienes iznira melns kaķis, kurš pieklājīgi iemurrājās, un tā vien likās, ka viņš saka: „Labdien!”. Šajā brīdī viņam piebiedrojās divi skursteņslauķi melnās formās un ar lielām drāšu birstēm pār plecu.

„Labrīt, Kristap! Labrīt, puisēn!” sveicināja skursteņslauķi.

„Mēs atradām atslēgu un gribētu noskaidrot, kurām durvīm tā der.”

„Pirmkārt, nevis jūs atradāt, bet es atradu,” melnais kaķis viņus izlaboja. „Jūs to tikai izvilkāt no skursteņa, kuru es jums parādīju...”

„Īsāk sakot, lūk – atslēga,” sacīja skursteņslauķis Jānis. „Varbūt tu zini, kur tā der?” Un viņš pastiepa Kristapam veclaicīgu sarežģītas formas vara atslēgu.

Kristaps izbrīnījies uz to paskatījās un uzmanīgi paņēma rokās. Viņa sejā atplauka smaids. Un, liekas, viņu pat pārņēma satraukums. Viņš pavicināja roku, kurā bija atslēga, un atvēra muti, grasīdamies sākt runāt, bet tad uzreiz atskatījās un aizsedza muti ar roku. Un norādīja kaķim un skursteņslauķiem uz dzīvīgo ielu, kas atradās kādu desmit metru attālumā no krasta.

 

„Kristaps grib teikt, ka stāsts ir garš, bet, ja viņš sāks tik daudz runāt, tad aizsprostos visu ielu un uz ilgu laiku apturēs satiksmi pilsētā,” puisēns paskaidroja viņa žestu.

„Un ko lai mēs iesākam?” ierunājās otrs skursteņslauķis Kārlis.

„Es izdomāju!” teica kaķis. „Lai Kristaps parāda mums uz māju, kur atrodas durvis, kuras var atslēgt ar šo atslēgu. Labi, Kristap?”

Nu Kristaps atkal pasmaidīja un pamāja par zīmi, ka gatavs atbildēt. Un ar plašu žestu norādīja vispirms uz visu pilsētu no sevis pa labi, bet pēc tam – pa kreisi. Tad paskatījās uz kaķi, kā vaicādams: „Vai tagad saprati, kas par lietu?”

„Tas ir kaut kāds mūķīzeris, vai?” Jānis pakasīja galvu zem cepures. „Neko nesaprotu...”

„Viss taču ir skaidrāks par skaidru,” teica puisēns uz Kristapa pleca. „Tā ir pilsētas atslēga! Visas Rīgas atslēga.”

„Skat, kādas lietiņas!” izbrīnīti iesaucās skursteņslauķis Kārlis. „Mēs esam atraduši Rīgas atslēgu! Un ko lai mēs ar to tagad darām?”

„Jūsu vietā es to noliktu turpat, kur to paņēmāt,” sacīja puisēns. „Pilsētas atslēga kādreiz slēdza pilsētas vārtus, taču tagad vārtu vairs nav. Un tāpēc tā atpūšas, kur vien vēlas. Vienu dienu to var atrast krāsns skurstenī, otru – smilškastē bērnu rotaļlaukumā. Taču ir svarīgi to neņemt līdzi, bet gan atstāt… tā kā slēptuvē. Un tad kādā jaukā dienā tā atkal tur parādīsies.

Atslēgai patīk ceļot, taču tā nekad neaizmirst tos, kuri reiz to ir atraduši, un laiku pa laikam pie viņiem atgriežas…

Bet tagad es palasīšu savu grāmatu, rīt man tā jāatdod draugiem, bet es vēl pat līdz pusei neesmu ticis...” Un viņš parādīja biezu, apdilušu grāmatu ar indiāni uz vāka.

„Puisēnam taisnība,” sacīja kaķis. „Vai ne, Kristap?”

Kristaps atkal pasmaidīja un pamāja.

„Tātad mēs to noliksim vietā – skurstenī, kas atrodas uz viena no tiem namiem, kurus dēvē par Trim Brāļiem… Un laiku pa laikam mēs to apraudzīsim un, kas zina, varbūt atkal tur atradīsim,” sapņaini teica Kārlis. Te kaķis jau gribēja iebilst, ka atslēgu patiesībā tur atradis viņš, bet... pārdomāja. Kādā skaistā dienā Rīgas atslēgu var atrast ikviens. Tā ka īpaši ar to lepoties nav nekāda pamata.

Skursteņslauķi uz atvadām pamāja Kristapam un puisēnam ar roku, melnais kaķis pavēcināja asti, un trijotne mierīgā garā devās uz netālās Vecrīgas un zināmā skursteņa pusi.

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

0 komentāri

Komentāru nav