Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var apmainīt pret vienu lidojumu?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko var apmainīt pret vienu lidojumu?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
Melnais kaķis un bebrs sēdēja pilsētas kanāla krastā un pārsprieda dažādus jaunumus. „Un iedomājies tik...” stāstīja kaķis. „Izrādījās, ka skurstenī atrodas visas Rīgas atslēga! Beigu beigās mēs to turpat arī atstājām!” „Vareni,” atsaucās bebrs. „Malači!”

Tad viņš nedaudz aizdomājās un saskuma: „Jums gan veicas, varat pa jumtiem staigāt, uz pilsētu no augšas skatīties. Tas droši vien ir lielisks skats. Bet man, redz, uz visu jāskatās no apakšas – no kanāla vai no upes. Izskatās pavisam citādi.”

Kaķis vieglītēm uzsita ar ķepu viņam uz pleca: „Nepārdzīvo! Ja gribi paskatīties uz Rīgu no augšas – nav nekādu problēmu! Esi redzējis Zelta gaili Doma baznīcas smailē? Viņš ir mans draugs. Kad es uz bruģa atrodu kādu naudiņu, vienmēr veikalā nopērku viņam prjaņiku paciņu. Zini, ar kādu baudu viņš tos knābā? Viņam tie ir gluži kā graudiņi parastam papagailēnam.”

„Tu draudzējies ar Zelta gaili? Un mēs varam pie viņa uzkāpt? Patiesi?” bebrs pārsteigumā plati iepleta acis un paskatījās vispirms uz kaķi un tad – augstu, augstu gaisā, turp, kur laistījās zeltains punktiņš.

„Protams, taču būtu labi ierasties pie viņa ar ciemakukuli. Vai tev nav kāda naudiņa?” vaicāja kaķis.

„Nav...” atbildēja bebrs. „Varbūt viņam garšo zivis? Es varētu šo to saķert viņam pusdienām.”

„Nē, vēl nodomās, ka mēs par viņu smejamies. Un pāris reižu uzsitīs mums ar knābi pa pauri.”

„To negribētos,” teica bebrs. „Varbūt izgrauzt viņam krietnu pastaigu spieķi. To es mierīgi varētu. Pusstunda, un gatavs.”

„Pastaigu spieķi – tu smejies, vai? Vai tu esi redzējis gaiļus ar priekšķepām? Ar ko lai viņš tādu spieķi tur? Labi, iesim tāpat. Varbūt pa ceļam kaut ko sagudrosim,” kaķis pielika sarunai punktu, un viņi devās ceļā.

Kaķis uzlēca kokā, aiz viņa lēnītēm līda bebrs, viņš sēca un tusnīja, bet nepadevās. Visbeidzot, viņi uzlīda uz kāda jumta, no tā – uz otra, pēc tam – uz trešā. Taču tālāk bija tikai debesis, un augstu gaisā – Doma baznīcas smaile. „Gaili, ei, gaili!” uzsauca kaķis. „Nolaidies uz mirklīti lejā! Lūdzu!”

Un piepeši kaut kas spīdīgs un pat mirdzošs nopikēja no debesīm un nosēdās viņiem līdzās.

„Ha-ha, draugi! Prieks redzēt jūs pie labas veselības! Kaķi, vecīt, kur tas laiks!” spalgā, nedaudz metāliskā balsī teica milzīgais zelta gailis un pamirkšķināja viņiem.

„Ļauj iepazīstināt – mans draugs bebrs, pilsētas kanāla iemītnieks, zemūdens un virsūdens tēlnieks...”

„Tā ir tiesa?” gailis vaicāja bebram. „Palēnām kaut ko graužu,” pieticīgi atbildēja bebrs.

„Lieliski!” sacīja gailis. „Man vienmēr ir patikuši mākslinieki, viņi sēž savās darbnīcās jumta stāvos, kaut ko zīmē, laiku pa laikam raugās debesīs un smaida.”

„Bebrs arī smaida, tikai zem ūdens!” piebilda kaķis.

„Zem ūdens! Fenomenāli! Kā gan es gribētu kaut piecas minūtes pabūt zem ūdens… Citādi visu laiku tikai tas augstums. Viens un tas pats…” atzinās gailis.

„Lieliski, parādi bebram skatu no augšas, un viņš tev pēc tam parādīs skatu no lejas,” ilgi nedomādams, ieteica kaķis.

„Vieglāk par vieglu!” atbildēja gailis. „Kāpiet man mugurā.”

Bebrs un kaķis tā arī izdarīja. Un gailis uzšāvās gaisā. Pilsēta, tās jumti, augstceltnes, torņi, upe un tilti – viss izklājās zem viņiem. Pāris zelta spārnu vēzienu, un viņi jau bija pašā smailes galā.

 

„ĀĀĀĀĀĀ!” iekliedzās bebrs. „Turiet mani, es tūlīt nokritīšu! Man griežas galva, un ķepas neklausa! ĀĀĀĀĀ! Es gribu atpakaļ! Ātrāk!”

… Pēc pāris minūtēm, kad viņi jau bija uz zemes, bebrs atvilka elpu un ar cieņu paskatījās uz gaili: „Un tu visu laiku sēdi tur un nemaz nelaidies lejā! Tu esi īsts varonis! Nu ko, es ar prieku izrādīšu tev kanāla dzīļu visslēptākos kaktiņus...”

Viņi aizgāja līdz kanālam. Zelta gailis uzkāpa uz tiltiņa, kas veda pār to, palēcās un gāzās lejup. Bebrs ienira viņam pa pēdām, bet kaķis apsēdās krastā, lai sakārtotu astes spalvas. Taču viņš palēcās uz visām četrām ķepām (un viņa spalva sacēlās gaisā), kad no ūdens, šļakatām šķīstot uz visām pusēm, ar dažiem mirdzošo spārnu vēzieniem izspruka gailis, skaļi vaimanādams: „ĀĀĀĀĀĀ! Cik tur ir tumšs! Un nav, ko elpot! Un visapkārt nekas nav redzams! Un viss kaut kur peld un velk tevi… ĀĀĀĀĀĀ!”

Bebrs iznira no ūdens un neizpratnē paskatījās uz Zelta gaili, kas zālītē skurinājās. „Šodien ūdens ir pavisam silts…” viņš samulsis teica.

Pēc tam viņi visi klusēdami sēdēja kanāla malā. „Tu tomēr esi drosminieks,” pēc kāda laiciņa bebrs teica gailim. „Dzīvo tur, augšā, kur ir tikai vējš un kaijas...” „Nē, drosminieks esi tu,” iebilda gailis.

„Pastaigājies aklā tumsā, kur viss visapkārt plūst nezin kur… Starp nogrimušiem baļķiem un zivīm, kas šaudās šurpu turpu. Un bez gaisa…”

„Ziniet, mēs visi savā ziņā esam puiši uz goda,” nosprieda kaķis. „Draudzēsimies?”

„Protams!” gailis un bebrs vienbalsīgi piekrita.

„Un varbūt nākamreiz es noturēšos smailē kādu mirkli ilgāk,” teica bebrs.

„Un es – zem ūdens,” sacīja gailis. „Diezin vai ir tāda ūdenslīdēja maska manā izmērā, bet var taču izmantot kādu caurulīti vai salmiņu. Un elpot caur to.”

„Es tev tādu caurulīti-salmiņu izgrauzīšu no koka,” teica bebrs.

Un tā viņi pavisam draudzīgi sēdēja un sēdēja, līdz norietēja saule, iedegās laternas un pienāca laiks doties katram uz savām mājām.

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

0 komentāri

Komentāru nav