Ziemošanās – Rīgas stāsti. Kur beidzas zvaigznes?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Kur beidzas zvaigznes?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
Bija silta vasaras nakts. Pilsētas kanāla tumšā virsma viegli viļņojās, bet bebrs, gulēdams uz muguras, peldēja, un viņam likās, ka viņš nevis peld, bet lido – lidinās maigi un līgani kā pūciņa. Bebrs galu galā pat pārstāja irties ar ķepām, nesteidzīgā straume viņu pamazām kaut kur nesa pati.

Viņš domāja par zvaigznēm un to, vai tās kaut kur beidzas. „Visam ir gals. Tiltam, zariņam, dzīvei. Bet zvaigznēm? Vai naksnīgajās debesīs ir tāda vieta, kur zvaigžņu vairs nav?...” Bebrs aizvēra acis, kaut kur tālumā trokšņoja tūristu bariņš, bet viņš iegremdējās nedaudz dziļāk, lai austiņas būtu zem ūdens, un viss pieklusa.

Bebrs iztēlojās, ka viņš liegi, bet droši paceļas gaisā un lido naksnīgajās debesīs, palido garām zvaigznēm, māj tām ar ķepu, bet tās uz mirkli iemirdzas desmitkārt spožāk.

„Sveiks, bebr!” saka zvaigznes. „Sveicinātas, zvaigznes!” atbild bebrs. Un tikai lido un lido. Savukārt zvaigznes nebeidzas un nebeidzas.

„Tās nekad nebeidzas,” atskanēja pazīstama balss. Bebrs apstulbis savēcināja ķepas un šļakatu virpulī apgriezās uz vēdera. Izrādās, straume bija viņu pienesusi pie krasta, kur, laizīdams kreiso priekšķepu, sēdēja viņa draugs melnais kaķis.

„Kā tu zini…,” samulsis nomurmināja bebrs.

„Tu taču peldēji un visu laiku atkārtoji: „Sveicinātas, zvaigznes!” Kas gan te ko nesaprast...” kaķis nosmīnēja ūsās.

„Un tu patiesi domā, ka tās nekad nebeidzas?” jautāja bebrs, izlīzdams no ūdens un apsēzdamies kaķim blakus.

„Man par to stāstīja puisēns, kurš sēž uz Lielā Kristapa pleca. Tas bija rakstīts grāmatā, ko viņš dabūja no saviem draugiem,” kaķis labprāt dalījās savās zināšanās. „Bet vai zini, ko es vēl domāju? Ka zem mūsu Rīgas ir vēl viena Rīga, un tajā arī ir bebrs un kaķis, un zem tās ir vēl viena, un tā tālāk, un tā tālāk.

Vecajās noliktavās un blakus Ordeņa pilij esmu redzējis pazemes ejas, kas ved tik dziļi un tālu, ka es nekad pa tām neesmu aizgājis līdz galam... Taču man likās, ka es tur dzirdēju troksni, kāda smieklus, sarunas un pat ņaudēšanu...”

„Un arī ūdens plunkšķi, kad pazemes bebrs ienirst pilsētas kanālā tur, pazemē?” izbrīnījies jautāja bebrs.

„Hm...” kaķis atkal pasmaidīja ūsās. „Tur jau tā lieta, ka viņiem tur ir savas debesis un savas zvaigznes, un viņi nepavisam neuzskata, ka dzīvo pazemē, saproti?”

„Ne pārāk,” atzinās bebrs.

„Vispār jau es, godīgi sakot, baidījos iet līdz galam. Ja nu tā pazemes eja izved tieši viņu debesīs, kā ventilācijas lūka...”

„Kā kas?” pārjautāja bebrs.

„Nav svarīgi… Vārdu sakot, es nodomāju, ka varu tur nokrist pa taisno no debesīm. Visai neiepriecinošas izredzes. Pēc tam turienes iemītniekiem varētu rasties sakāmvārds „Uzkrita kā kaķis uz galvas”… Nu nē, šādā veidā iekļūt vēsturē man nav ne mazākās vēlēšanās.”

„Un viņiem arī zvaigznes nekad nebeidzas?” gribēja zināt bebrs.

 

„Es, protams, neesmu britu zinātnieks, taču domāju, ka nebeidzas. Rīgā visa vienmēr bijis gana – kaķu, cilvēku, zvaigžņu un bebru, protams. Jebkurā Rīgā.”

„Tu gan esi veikls uz visādu brīnumu sastāstīšanu, par tādiem vēl cauru nakti var galvu lauzīt!” teica bebrs.

„Nakts jau drīz beigsies, skaties – zvaigznes bālē, drīz skursteņslauķi dosies uz darbu, man laiks viņiem palīdzēt,” kaķis izstaipījās un uzmeta kūkumu.

„Jā, pie manis arī drīz ekskursanti atpeldēs,” bebrs paskatījās uz sauli, kas ausa virs Vecrīgas jumtiem.

„Varbūt pagūšu vēl vienu zemūdens baļķi apgrauzt. Izveidošu uz tā zvaigžņu rakstus.”

„Tas forši!” teica kaķis. „Labi, līdz vakaram!”

„Atā!” bebrs pamāja viņam ar ķepu. Un, kad kaķis nozuda uz tuvākā jumta, viņš paskatījās uz gandrīz jau neredzamajām, caurspīdīgajām zvaigznēm, bet pēc tam ar pakaļējo ķepu uzsita pa zemi un ieklausījās. Šķiet, atbalss nebija.

„Nu gan, pazemes Rīga!” viņš pie sevis noteica, tad ar labpatiku ienira ūdenī un peldēja, peldēja, peldēja...

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

 

0 komentāri

Komentāru nav