Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko darīt, kad iestājas aukstums?

Ziemošanās – Rīgas stāsti. Ko darīt, kad iestājas aukstums?
Reinis Pētersons
Sergejs Timofejevs
Ledus – tā ir viena no lielākajām Zemes mīklām. Tā bebrs vienmēr ir domājis. Viņš nekad nav varējis saprast, kā tas ir: tas, kas burtiski pirms pāris dienām bija šķidrs un ko nebija iespējams noturēt ķepās, pēkšņi ir pārvērties par aukstu bluķi zilganā tonī. Tad, kad pilsētas kanālu pārklāja pirmā ledus kārtiņa, bebrs izkāpa krastā un sadabūja alā noglabāto vilnas cepuri un šalli – tā bija zīme, ka tuvojas nopietns aukstums un tagad elpa vienā mirklī pārvērtīsies garaiņu mutulī.

Pēc dažām dienām, kad ledus slānis bija kļuvis patiešām ļoti ciets un biezs, bebrs vairākkārt uzsita pa to, pārbaudīja tā izturību, atspērās un aizslīdēja uz pakaļējām ķepām. No krasta viņu vēroja kaķis un mīklaini smaidīja.

„Sveiks, kaķi!” teica bebrs. „Nāc uz ledus!”

„Man tepat ir labi,” atbildēja kaķis. „Patiesībā es gaidu skursteņslauķus. Viņi solījās nākt uz Bastejkalnu papikoties. Viņiem ir īpaša skursteņslauķu pikošanās rotaļa. Tā saucas „Balsināšana”. Kurš kuru ātrāk nobalsinās – apmētās ar pikām tā, lai visu viņu parasti melno formu pārklātu sniegs un būtu redzama tikai priecīga un sasārtusi seja.”

„Re, te arī mēs!” jau no tālienes sauca viņu paziņas skursteņslauķi. Viņi, liekas, jau bija paspējuši paspēlēt „Balsināšanu” – abi bija varen sniegaini un ļoti priecīgi.

„Un te – arī es!” no augšas nopikēja Zelta gailis. Viņš, tāpat kā kaķis, izvēlējās nevis ledu, bet krastmalu. Viņš tomēr bija no metāla, vajadzēja uzmanīties.

Taču ledus patiešām bija ļoti izturīgs. Tāpēc, ka tas bez pūlēm noturēja Lielo Kristapu ar puisēnu uz pleca.

Kristapam pie kājām bija milzīgas slidas, viņš smaidīja, un viņa bārda bija apsarmojusi. Bet puisēns turēja rokās zilibaltu karodziņu un jautri māja visiem saviem draugiem.

Viņi slidoja arvien tuvāk, Kristaps izgrieza elegantu apli un apstājās līdzās bebram.

„Ek, draugi, kā es priecājos jūs redzēt!” iegavilējās bebrs. „Kad iestājies sals, ir īpaši patīkami atrasties draudzīgā kompānijā. Mums visiem te ir īsta ziemošanās Rīgas gaumē!”

„Un mēs esam atnesuši termosus ar mežrozīšu tēju!” iesaucās skursteņslauķi, nopurināja sniegu un no savām mugursomām izcēla lielus termosus un krūzītes. „Un gailim mēs paķērām līdzi mazliet mašīneļļas – tādā aukstumā tā viņam un viņa metāla detaļām nekaitēs.”

„Paldies, draugi!” sajūsminājās gailis. „Kopā ar jums mani nebiedē nekāds sals, nekādas vētras un aisbergi. Kikerigū!”

„Bet man...” teica kaķis, „...man te gadījies līdzi vecs, neliels radiouztvērējs, kāds to bija izmetis. Pat baterijas iekšā palikušas. It kā darbojas...”

„Tūlīt ieslēgsim,” nopriecājās skursteņslauķis Kārlis. „Noķersim kādu jautru melodiju.” Un tiešām – viņi gandrīz tai pašā brīdī noķēra vilni, kurā nebēdnīgi priecīga balss dziedāja: „Visvairāk man patīk būt ziemā... Kad sniegu var ēst un aizbāzt aiz krekla...” „Lieliska dziesma,” tūlīt novērtēja skursteņslauķis Jānis. „Atstāj!”

 

Un viņi visi kopā laidās dejā – gan krastā, gan uz ledus, un pat gailis, sākumā gan pataustījis ledu ar vienu, tad – ar otru kāju un pārliecinājies, ka tas patiesi ir ļoooti biezs, devās slidināties kopā ar pārējiem.

Cilvēki, iedami savās ikdienas gaitās, tīstījās mēteļu apkaklēs, cepurēs un šallēs. Taču arī viņi smaidīja, redzēdami jautro draugu kompāniju, un māja tiem ar pirkstaiņos un dūraiņos paslēptajām rokām. Bērni lūdzās savām mammām: „Vai var pie viņiem?... Vai var pie viņiem?” Un mammas atbildēja: „Labi, tikai neskrieniet uz ledus.” Dažas īpaši drosmīgas mammas vispirms, tāpat kā gailis, pamatīgi pārbaudījušas ledu, arī pievienojās kompānijai un jautrās mūzikas pavadībā virpuļoja pa ledu.

Dziesma nebeidzās un nebeidzās, un, kā likās, pat Doma katedrāles un Pēterbaznīcas torņi mazliet sāka šūpoties ritmā, protams, pavisam nedaudz, lai neizbiedētu tūristus.

Tēja bija karsta un garšīga. Kāds aizskrēja pēc pīrādziņiem un biezpienmaizītēm. Vēl kāds atkal piedāvāja papikoties. Kāds cits – uzcelt sniegavīru. Visiem bija priecīgi un silti, neņemot vērā to, ka ārā valdīja kārtīgs sals.

„Tādas nu reiz tās ziemošanās Rīgas gaumē ir – ļoti sasildošas!” nosprieda bebrs vēlu vakarā, kad, ietinies vilnas pledā, sēdēja savā alā un atmiņā pārcilāja visu šo dienu. Un viņam bija pilnīga taisnība.

Oriģināls krievu valodā, tulkojums  Jolanta Pētersone.

Izlasi arī citus Rīgas stāstus!

0 komentāri

Komentāru nav