Saskriešanās ar mākslu. Marseļa – Provansa 2013

Saskriešanās ar mākslu. Marseļa – Provansa 2013
LETA/EPA . Marseļa
Ieva Rozentāle, LTV raidījuma „100 g kultūras” producente
29-04-2013 A+ A-
Košas krāsas, nepieradinātas garšas, skaņu murskulis, silts jūras gaiss un eksplozīvs noskaņojums... Tā ir Marseļa. Pilnskanīga, enerģētiska Vidusjūras pilsēta, kurā kopā sajūk un sapinas kultūras, kurā kosmopolītisms ir norma un multikulturālisms – būtiskākā raksturojošā iezīme.

Eksplozīvā metropole

„Marseļa nav viegla pilsēta, kurā īstenot Eiropas galvaspilsētas projektu, bet mūs vairāk uztrauc nevis finanšu krīze, bet gan vērtību krīze, kas skārusi Eiropu! Ne tik daudz  nauda, cik kultūra,” saka Marko Paskvalīni, kas atbild par starptautiskajām attiecībām pašreizējā Eiropas kultūras galvaspilsētas rīkotājorganizācijā „Marseļa–Provansa 2013” (MP2013).

Marseļa nav iedomājama ārpus Provansas Dienvidfrancijā un Provansa bez Marseļas savas raibās metropolesotrās lielākās Francijas pilsētas. Bet ceļu uz kultūras galvaspilsētas godu Marseļas kultūras administratori būvēja sešus gadus. Un panāca, ka pirmo reizi par Eiropas kultūras galvaspilsētu kļūst ne vien pilsēta, bet vesels reģions.

Visai plašais Vidusjūras reģions ir mūsu civilizācijas pamats, te vienmēr satikušies ļaudis, kultūras un reliģijas.

ir arī pārmaiņu vietaetniska krāsainība nemitīgā kustībā un pārmaiņas Marseļas–Provansas kultūras dzīves virzītājspēks ietekmējis kultūras galvaspilsētas programmā izcelto neordināro māksliniecisko radošumucirks, ielu māksla, mūsdienu mūzika, digitālā māksla, deja, urbānā poēzija ir vairāk pamanāmas aktivitātes līdzās atzinību ieguvušiem festivāliem, tradicionālajam teātrim vai operai. Tas, ko mēs dēvētu par Eiropas dimensiju, MP2013 gadījumā nozīmē Vidusjūras dimensiju, Vidusjūras identitātikopēju kultūrlaukumu, kurā līdzvērtīgi Dienvidfrancijai atbalsojas Itālijas, Spānijas un Ziemeļāfrikas gars.

Kādēļ nepieciešams sarežģīt Eiropas kultūras galvaspilsētas ideju, paplašinot to no vienas pilsētas kultūras piedzīvojuma līdz reģiona plašumam? Marseļas gadījumā tieši reģiona aspektā slēpjas vietējās kultūras attīstības dzinējspēki un reizē lielās risināmās problēmsituācijas.

„Eiropas nākotne ir atkarīga no Vidusjūras,” turpina Marko Paskvalīni. Vidusjūra lielā mērā ietekmē globālās izmaiņas Eiropā – gan klimata, gan ekonomiskajā, gan kultūras aspektā. Etniskā daudzveidība, kas tik ļoti ietekmē Francijas un citas Eiropas valstu kultūras šobrīd, īpaši dienvidu reģionos, neļauj skatīt kultūras attīstības scenārijus noslēgti un atrauti no reālā konteksta.

Mūsdienu Eiropu un arī Vidusjūras reģiona attīstību lielā mērā ietekmē demogrāfiskā asimetrija, ko mēdz pieminēt, analizējot demogrāfiskos rādītājus. Ja ziemeļos iedzīvotāji vairāk noveco, nespējot nodrošināt pilnvērtīgu paaudžu nomaiņu, tad dienvidu reģionā gluži pretēji, iedzīvotāju īpatsvars vecumā līdz 25 gadiem būs lielāks pat par 40 procentiem. Piemēram, Alžīrijā šodien ir gandrīz divreiz vairāk iedzīvotāju, kas jaunāki par 25 gadiem, bet Francijā šāda attiecība ir 58% pret 31%.

Ja ekonomiskā aktivitāte un nodarbinātības līmenis nemainīsies, tad dienvidu un austrumu Vidusjūras reģionā pēc pārdesmit gadiem pietrūks ap 34 miljoniem darbavietu.

Tik liela nelīdzsvarotība sekmēs nestabilitāti, veicinās konfliktus un izraisītu nozīmīgu migrācijas plūsmu ziemeļu virzienā. Redzams, ka Vidusjūras reģiona attīstībai nepieciešama sadarbība visos līmeņos, tādēļ, lai to veicinātu, 2004. gadā izveidots Annas Lindas Eiropas un Vidusjūras reģiona fonds, kas attīsta starpkultūru dialogu un atbalsta kultūras sadarbību starp abiem Vidusjūras krastiem. Tieši šādu procesu dēļ MP2013 programma veidojas tik daudzkrāsaina un pat brīvdomīga, jo akceptē visdažādāko kultūras formu izpausmes, aicinot mūs šā gada laikā izdzīvot trīs epizodes: „Ielūdzam pasauli” (Welcoming the World, janvāris – maijs), „Debesis vaļā” (Open Sky jūnijs – augusts) un „Tūkstošseju zeme” (Land of a Thousand Faces, septembris – decembris).

Pasākumi notiek ap Marseļu izvietotajās pilsētās Ēksanprovansā, Arlā, Lasjotā u. c., veidojot blīvu kultūras notikumu tīklu un reizē koncentrējot svarīgākos metropolē Marseļā kā ideju centrā.

Frančiem raksturīgais vēriens

Ja šā 2013. gada finansējums EKG aktivitātēm Marseļā tiek lēsts aptuveni ap 19 miljoniem eiro, komentē MP2013 projektu vadītājs Paskāls Rūsts, tad līdzās tiešajām kultūras pasākumu izmaksām vēl aptuveni 630 miljoni eiro tiek ieguldīti kultūras infrastruktūras attīstībā.

Salīdzinājumā ar situāciju Rīgā, kur vēl neesam uzcēluši pat bibliotēku, „iesaldējot” izstāžu un koncertzāles projektu, summas šķiet ārkārtēji lielas. Marseļas vērienam piemīt frančiem raksturīgas ambīcijas, cenšoties pierādīt, ka tūrisma un ekonomikas attīstības spēks slēpjas lielās kultūras celtnēs. To būvniecība Marseļā šobrīd īsteno vienu no vērienīgākajiem urbānās attīstības scenārijiem Eiropā, akcentē Marko Paskvalīni.

„Ja esat kultūras galvaspilsēta, tad noteikti jāceļ muzejs, jo tas attīsta pilsētu,” viņš uzskata. Marseļas ostā līdzās vienlaikus tiek būvēts jauns Mūsdienu mākslas muzejs un Eiropas Civilizāciju un Vidusjūras muzejs MuCEM.

LETA/EPA

Lai arī pagaidām tie apskatāmi vēl tikai no ārpuses, jau aizraujas elpa, tos uzlūkojot. MuCEM (arhitekts Rudijs Ričoti) ir pirmais Nacionālais valsts nozīmes mākslas muzejs ārpus Parīzes, kas tiks atklāts jau 7. jūnijā, bet tam līdzās starp debesīm un zemi karājas iespaidīgā „Villa Méditerranée” (arhitekts Stefāno Boeri), iecerēta mūsdienu mākslas ekspozīciju izvietošanai un kultūras aktivitātēm.

Vērojot jūru, labi redzams arī senais cietoksnis uz Ifas salas, par kuru savulaik rakstījis Aleksandrs Dimā savā slavenajā romānā „Grāfs Monte Kristo”. Līdzās minētajām celtnēm atklāj koncertzāli Ēksanprovānsā, renovē Ēdenes teātri Lasjotā, un par milzīgu kultūras centru pārtapusi rekonstruēta veca Marseļas Tabakas fabrika „Friche La Belle de Mai” industriāla vide, kuras 40 000 kvadrātmetrus pamazām apdzīvo dažādi kultūras projekti, sākot no mūsdienu mākslas izstādēm un koncertiem līdz alternatīvai ielu mākslai un sportam.

Celtņu vēriens liek pārvērtēt, vai Marseļa spēs ieguldīt tikpat daudz līdzekļu kultūrvides uzturēšanā arī turpmāk. Izaicinājums prasa gudrus risinājumus, un tādi tiek meklēti.

MP2013 pārstāvji uzskata, ka sociāli ekonomiskās un tūrisma attīstības viens virziens ir mainīt tūrisma rakursu, attīstot to kvalitātes, ne kvantitātes virzienā. Provansa ir otrā visvairāk tūristu apmeklētā vieta Francijā tūlīt aiz Parīzes, un tajā attīstīts ģimenes tūrisms.

MP2013 kultūras projektu vadītājs Paskāls Rūsts uzskata, ka, mainot to kultūrtūrisma virzienā, nepieciešams panākt intensīvāku iekšēju kustību reģiona ietvaros: „Nav brīnums, ka ļaudis no Arlas nav bijuši Ēksanprovansā vai gadiem nebrauc uz Marseļu, jo cilvēki ir pasīvi un nemaz tik ļoti nevēlas pārvietoties. Mūsu izaicinājums ir izdomāt projektus, lai ļaudis kustētos, pārvietotos reģionā. Tā panākama vienmērīgāka attīstība nomalēs un mazināms bezdarbs.

Šis īpašais Eiropas kultūras galvaspilsētas gads radījis daudzus izaicinājumus, no kuriem grūtāk risināmi ir politiskie izaicinājumi: pirmā krīze, jauna vietējā vadība. Bija jāspēj panākt, lai vietējie vadītāji, līderi kopā apspriestu reģiona attīstību. Ar šo projektu būtībā tiek veidota jauna kultūrpolitika Marseļā”.

Neparasto ideju projekti

Brīžiem šķiet, ka kultūras iespējas pilsētā ir teju bezgalīgas, jo katrs kultūras profesionālis – mākslinieks, mūziķis, jebkādu radošu ideju īstenotājs – meklē savu vietu un nišu, kā pārsteigt tos, kuri atbraukuši nevis peldēties un iepirkties, bet interesēties par kultūras galvaspilsētas norisēm.

Lai orientētos piedāvājumā, vērts iegriezties MP2013 jaunajā īpaši celtajā informācijas centrā – pakalnam pielāgotā koka būvē pašā centrā ostas rajonā, no kura augstākā punkta paveras lielisks skats uz līci.

Tur var iemaldīties kādā preses konferencē, seminārā vai dzejas lasījumā, uzzināt, kas notiek pilsētā, izpētīt kartes, iegādāties suvenīrus un, kad maršruts kļūst skaidrs, izvēlēties savu kultūras notikumu.

Bet vēl daudz aizraujošāk ir saskrieties ar mākslu uz ielas. Negaidīti un neplānoti ieraudzīt ko gandrīz neiespējamu, tapt pārsteigtam un pārslēgtam citā realitātē, no kuras tad negribas izkāpt, bet domās arvien atgriezties, līdz saprast, ka tevī kaut kas ir neglābjami mainījies. Ar tādiem neparasto ideju projektiem ir pilna Marseļa, un brīžiem šķiet, ka māksla te ir dzīvesveids, bet dzīvesveids – māksla.
 

Tieši šāda neplānota saskriešanās ar mākslu man gadījās atvērto izstāžu naktī Le nuit de l'instant” (Nakts brīdis) – kādā ostas rajona kvartālā tikai vienu nakti izstādes izrādījās atvērtas līdz pat diviem rītā, mazliet atgādinot populārās Muzeju nakts sajūtas.

Mazās privātās galerijās, dažās darbnīcās, klubos un pat bāros mākslinieki pulcējas, aicinot apskatīt savas videoinstalācijas, fotogrāfijas, trakus zīmējumus, piedāvājot gan franču, gan viesmākslinieku projektus.

Pasākuma iniciators izrādās projekts „Marseille 2013 OFF”, kura mērķis ir popularizēt vietējos franču māksliniekus un kultūru. Marseille 2013 OFF” piedāvātie pasākumi netika iekļauti oficiālajā MP2013 programmā, no kā izrietēja mākslinieku pretreakcijā radīts īpašs „Marseille 2013 OFF” festivāls kā pretsvars oficiālajai programmai, bet reizē kā lielisks papildinājums mums, kultūras baudītājiem – viesiem, jo te mēs ieraugām citādu Marseļu: vietējos māksliniekus, mazus apbružātus pilsētas stūrīšus, galerijas, dzīvu kultūras ikdienas kustību.



Kultūršoku piedzīvoju arī pavisam citā Marseļas rajonā – nabadzīgajā, urbānajā zonā pie jau minētās vecās tabakas fabrikas „La Frishe”. Dodoties cauri netālam tunelim, tā sienas izrādījās pārvērtušās mākslas galerijā – no izgaismotām plāksnēm pretim raugās svešas acis, lūpas, sejas un cilvēku stāsti.

Izrādās, tas ir viens no MP2013 projektiem – mākslinieku Merivona Arno un Filipa Moijo instalācijas Nacionālajā tunelī, kura vēsture saistīta ar traģiskiem notikumiem Otrā pasaules kara laikā, kad, slēpjoties no uzbrukumiem, tunelī gāja bojā daudzi vietējie iedzīvotāji. Izstāde „Ex Voto” (Piemiņas plāksnes) atgādina traģisko vēsturi un reizē rāda pašreizējo realitāti, liekot ieskatīties nabadzīgā rajona iedzīvotāju acīs un viņu vēlmēs: gribu būt laimīgs; lai man ir dārzs, pelēks kaķis un baseins; vēlos nekad nejusties viens; gribu ieraudzīt gaismu tuneļa galā...


Viennozīmīgi, Marseļai ir izdevies pārsteigt kultūras baudītājus gan ar vērienu, gan neordinaritāti. 2013. gads vēl nav pat pusē, tādēļ jaukākais, ka uz Marseļu varat doties jebkurā brīdī – jūs neko nebūsit nokavējis vai palaidis garām. Mākslas tur ir daudz, un tā notiek visu laiku. Arī šobrīd.

Ieva Rozentāle, LTV raidījuma „100 g kultūras” producente

0 komentāri

Komentāru nav