Aristofāns un viņa „Līsistrate”

Aristofāns un viņa „Līsistrate”
Publicitātes attēls . Vīrs atvadās no sievas, fragments
Dr. hist. Harijs Tumans
14-02-2014 A+ A-
Piektdien, 14. februārī, un sestdien, 15. februārī, Dzelzceļa muzejā būs skatāms Latvijas un Šveices mākslinieku kopīgi veidotais projekts – kameroperu diptihs „Līsistrate”. Izrādi 16. februārī varēs noskatīties arī Liepājas teātrī, bet vēlāk mākslinieki iestudējumu rādīs arī Šveicē. Par Aristofānu un darbu „Līsistrate” raksta Dr. hist. Harijs Tumans.

Par pašu Aristofānu gandrīz nekas nav zināms, un pat viņa dzīves laiku varam noteikt tikai aptuveni – apmēram starp 445. un 385. g. p.m.ē. Toties viņš ir palicis vēsturē kā slavenākais komēdiju autors senajā pasaulē.

Pavisam viņa spalvai pieder 44 komēdijas, no kurām 11 ir saglabājušās. Daiļradē Aristofāns pievērsās sava laika aktuālajām problēmām, kuras viņš spēja pacelt vispārīgā līmenī, tādā veidā padarot savus darbus saistošus visos laikos un līdz ar to arī nemirstīgus.

Mūsdienās viena no viņa populārākajām komēdijām ir „Līsistrate”, kurā tiek skartas mūžīgi aktuālas tēmas – karš un miers, sieviete un vīrietis, eross.

„Līsistrates” galvenā tēma ir bezjēdzīga kara izbeigšana. Tajā brīdī, kad komēdija tika uzvesta (411. g. p.m.ē.), asiņainais Peloponēsas karš (431.–404. g. p.m.ē.), kurā par varu grieķu pasaulē cīnījās divas lielākās un varenākās grieķu pilsētas – Atēnas un Sparta, ar pārtraukumiem bija turpinājies jau 20 gadus. Pirms diviem gadiem atēnieši bija piedzīvojuši grandiozu militāru katastrofu Sicīlijā, ko viņi bija mēģinājuši iekarot. Bojā gāja gan flote, gan sauszemes karaspēks, kā rezultātā atēniešiem nācās saskarties ar milzīgām grūtībām, turpinot karu ar Spartu. Visi bija noguruši no kara, bet neviens nespēja neko mainīt.

Aristofāns no paša sākuma uzstājās pret šo karu un bija veltījis šai tēmai jau divas komēdijas –„Aharnieši” (tā sauca Aharnas novada iedzīvotājus Atikā) un „Miers”, – kurās ilgi gaidītais miers iestājās kādas fantastiskas rīcības dēļ – vienā gadījumā kāds zemnieks pats noslēdza mieru starp sevi un spartiešiem, un viņa piemēram vēlāk sekoja visa pilsēta, bet otrajā gadījumā kāds cits zemnieks uzsēdās uz milzīgas mēslu vaboles un devās pie dieviem uz Olimpu, lai atbrīvotu no gūsta miera dievieti.

„Līsistrate” atspoguļo laiku, kad kara radītais izmisums bija sasniedzis kulmināciju. Šajā komēdijā miers tiek panākts mazāk fantastiskā ceļā, bet tāpat ļoti neparastā veidā – sieviešu „revolūcijas” dēļ. Visas Grieķijas sievietes saceļas, lai piespiestu vīriešus pārtraukt karu. Par viņu vadītāju kļūst galvenā varone – drosmīgā atēniete Līsistrate, kuras vārds tulkojumā nozīmē „tā, kas atlaiž karaspēku”.

Viņas vadībā sievietes dod zvērestu atteikt saviem vīriešiem mīlas priekus tik ilgi, kamēr viņi nenoslēgs mieru.

 

Lugas darbība notiek Atēnu Akropolē, kur ir nocietinājušās atēniešu sievietes Līsistrates vadībā un kur viņām pievienojas arī sievietes no citām Grieķijas pilsētām. Sākumā Atēnu vecīši (jo visi spējīgie vīrieši karoja) mēģina ar varu ieņemt Akropoli, bet cieš fiasko un ir spiesti uzsākt sarunas ar sievietēm. Sieviešu „seksuālais boikots” sagādā grūtības gan vīriešiem, gan pašām sievietēm, taču beigās pēc vairākām komiskām peripetijām mīlestības izsalkušie vīrieši steidz noslēgt mieru, lai atgrieztos pie savām mīļotajām.

Starp citu, tā ir kārtējā liecība tam, ka par spīti mūsdienās izplatītajam viedoklim Senajā Grieķijā ģimene nebija tikai formāla lieta un ka tajā valdīja laulāto mīlestība, un tā bija kultūras norma.

Dabiski, ka pirmais, ar ko šī komēdija piesaista, ir pikantais veids, kādā sievietes piespiež vīriešus pārtraukt karu. Šajā lugā ir ļoti daudz erotisku joku, skatu un vispārējas jautrības. Taču pāri tam stāv kas cits – loma, ko ir uzņēmušās grieķu sievietes, lai sasniegtu mērķi. Protams, līdz mūsdienu feminismam ir vēl ļoti tālu, un Aristofāna dāmas nesaceļas pret esošo lietu kārtību, necīnās par tiesībām un atzīst savu stāvokli ģimenē par pieņemamu. Tomēr ir acīmredzami, ka sievietes izkāpj no viņām atvēlētajiem rāmjiem un problematizē vīriešu un sieviešu lomas un attiecības. Ieņemot Akropoli, sievietes faktiski izraisa valsts apvērsumu un sagrābj varu. Sievietes pierāda, ka ir spējīgas pārvaldīt valsti, tāpat kā ikdienā pārvalda savas mājsaimniecības, kur viņas ir īstas kundzes un valdnieces.

Gribot vai negribot, Aristofāns parāda, ka krīzes pārņemtajā sabiedrībā, kur korumpētā un demoralizētā vara nespēj tikt galā ar saviem svarīgākajiem uzdevumiem, par glābiņu kļūst tas spēks, uz kura turas katra ģimene – sievietes.

Turklāt zīmīgi, ka viņas veic „revolūciju” nevardarbīgi, izmantojot stiprāko ieroci, kas sievietēm ir – savu skaistumu un maigumu. Tādā veidā viņas piespiež vīriešus rēķināties ar sevi un panāk to, kas nepieciešams visai sabiedrībai.

Tātad Aristofāns ne tikai dod iespēju mūsdienu lasītajam un skatītājam pasmieties par asprātīgiem jokiem, ne tikai liek vibrēt erotiskām emocijām, bet arī mudina vēlreiz pārdomāt mūžīgo kara un miera un tikpat mūžīgo vīriešu un sieviešu attiecību tēmu.

0 komentāri

Komentāru nav